Māmiņu izlase
2020. gada pavasarī sezona Covid-19 dēļ beidzās ātrāk, un tas bija ļoti pateicīgi maniem turpmākajiem plāniem. Dēls pasaulē nāca decembrī. Kaut tomēnes sadzima pandēmijas bērniņi, es viņu par tādu nevēlos saukt, jo viņš bija plānots. Paralēli arī uzstādīju mērķi maksimāli drīz atgriezties laukumā – iepriekšējā sezona man bija ļoti laba, bet to izbojāja kovids, tāpēc emocionāli paliku ar nepadarīta darba sajūtu. Tomēr, pat ja tādas nebūtu, karjeru tāpat turpinātu, jo vēlme un azarts spēlēt man ir joprojām.
Grūtniecības sākumā nedaudz strādāju trenažieru zālē, vēlāk nodarbojos ar jogu un daudz staigāju. Savukārt vieglus treniņus atsāku divus, divarpus mēnešus pēc dzemdībām. Latvijas sieviešu basketbola izlase šobrīd ir māmiņām bagāta, tāpēc konsultējos ar Ievu Pulveri, kura ir fizioterapeite, turklāt pati vadījusi vingrošanu grūtniecēm. Ieva man ieteica ļoti labus speciālistus, pie kuriem vērsties pēc dzemdībām, lai pārbaudītos un atgūtu formu, tāpat palīdzēja mana fizioterapeite un pieslēdzās arī izlases fiziskās sagatavotības treneris Ivars Ikstens. Atgriežoties sportā pēc bērna piedzimšanas, parādās jaunas sajūtas un jauns azarts, gribas atkal skriet un darīt. Jā, sagatavošanās process ir grūts un izaicinošs, bet to paveikt palīdz iekšā sēdošās emocijas un lielā motivācija.
Ar vislabāko aukli
2020. gada pavasari noslēdzu klubā no Ankaras. Mana iepriekšējā komanda arī šoruden prasīja, kā man iet, noprotu, ka viņi labprāt būtu redzējuši mani atgriežoties, bet ar bērnu tur klātos ļoti grūti, jo tā ir universitātes komanda ar citādiem dzīvošanas noteikumiem. Tagad spēlēju turpat Ankarā, bet citā klubā – pilsēta pazīstama, līga pazīstama, treneri un meitenes arī zināmi. Kaut gan pēdējo dažu gadu laikā līmenis krities, Turcijā joprojām meklējams viens no spēcīgākajiem nacionālajiem čempionātiem sieviešu basketbolā. Visās komandās ir ļoti labas ārzemju spēlētājas, arī finansiāli iztikt ir iespējams.
Atgriešanās laukumā daudz prasīja emocionālā ziņā. Visgrūtāk bija pierast, ka atkal nepieciešams strādāt komandā, sadarboties ar citām meitenēm. Pirms sezonas aizvadījām daudz pārbaudes maču, kuros atguvu spēļu ritmu – nekur tālu tas pazudis nebija, tomēr nedaudz atsvaidzināt iemaņas vajadzēja. Mans vīrs, būdams mediķis, ir aizņemts cilvēks, īpaši šajos laikos. Tiekamies vienreiz mēnesī. Viņš pie mums atbrauca oktobrī uz sezonas sākumu, es Latvijā biju izlašu pārtraukuma laikā novembrī, cerams, ka viņš atbrauks uz Ziemassvētkiem. Parasti Turcijā spēles notiek arī 24. decembrī, jo Ziemassvētkus šeit nesvin. Lai gan visi lielveikali un kafejnīcas tiek izgreznoti, šie svētki viņiem nav tuvi. Es gan Turcijā neesmu viena, ar tik mazu bērnu tas nebūtu iespējams, jo treniņu grafiki ir neparedzami. Man līdzi ir vislieliskākā aukle un vislielākais atbalsts – mana mamma.
Arī manam vīram jāsaskaras ar Covid-19 nodaļām – ja kāds insulta pacients ir slims ar vīrusu, viņam tāpat pie tā vajag iet. Slimnīcā strādājot, vienmēr pastāv riski un ekstrēmas situācijas, un, protams, par vīru uztraucos, bet, ja to darītu katru dienu, es gluži vienkārši sajuktu prātā. Tāpēc vīra profesiju uztveru mierīgi, bet ļoti cienu.
Pusceļā uz finālturnīru
Man bija milzīgs prieks pēc ilgāka pārtraukuma atgriezties Latvijas izlasē, jo traumas dēļ izlaidu 2019. gada Eiropas čempionātu, bet uz šī gada meistarsacīkstēm netikām. Atlases ciklu iesākt ar divām uzvarām ir super, gūtas lieliskas emocijas, turklāt jau atrodamies pusceļā uz finālturnīru. Jā, šajās spēlēs komandā nebija plaša spēlētāju rotācija, bet nedrīkst aizmirst, ka galvenais uzdevums bija uzvarēt, turklāt iespējami pārliecinoši, tāpēc eksperimentiem laika neatlika. Jaunajām spēlētājām ļoti laba pieredze bija vispār atrasties ar izlasi, redzēt treniņu procesu un līmeni, pēc kāda jātiecas. Viņu laiks vēl nāks. Negribētu skaļi teikt, ka šis man ir pēdējais olimpiskais cikls, bet droši vien tā būs. Domājot par karjeras turpināšanu, sezonu no sezonas skatīšos pēc emocijām, sajūtām, varēšanas un gribēšanas. Augstākais mērķis mums visām, protams, ir olimpiskās spēles. Vispirms nepieciešams labi nospēlēt nākamajā Eiropas čempionātā un, ja to paveiksim, varam tikt arī tālāk. Vienreiz olimpiskais sapnis man piepildījās, ja to paveiktu divreiz, vispār būtu fantastiski. Latvijas izlasei šobrīd ir ļoti spēcīgs treneru kolektīvs. Katrs no treneriem iesaistās un palīdz spēles plāna izveidē – tas izstrādāts tāds, ka ikviena spēlētāja var sevi parādīt no labākās puses, jo trenera Gundara Vētras asistenti meitenes pazīst ļoti labi. Līdz nākamajām oficiālajām izlases spēlēm jāgaida ļoti ilgi, bet vasarā mums atkal būs nometnes, kurās pastrādāsim, un tas palīdzēs sagatavoties vēl labāk. Tomēr, protams, gribētos spēlēt biežāk – mača gaidīšana gadu nav patīkama. Tāpat es galīgi neiebilstu, ja izlases dēļ varētu sezonas laikā biežāk atbraukt mājās.
Šo un citus rakstus lasiet arī žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!