Kas nenogalina, padara stiprāku
Jau pirms Rio divus gadus mocījos ar kreiso plecu, bet pārbaudēs tobrīd nekas traks netika atklāts. Pēc spēlēm veicu operāciju, atlabšana prasīja pusgadu, un 2018. gadu sagaidīju labā formā, tomēr Bundeslīgas sacensībās Vācijā atkal sanāca nedaudz paraut plecu, bet šoreiz labajā pusē. Man jau iepriekš bija aizdomas, ka arī ar šo plecu kaut kas nav labi, – kad sāpēja kreisais plecs, arī ar labo bija divējādas sajūtas. Ārsts pateica, ka tagad labais ir piebeigts līdz galam. Martā, kad būtu bijis jāstartē Eiropas čempionātā, devos to operēt.
Līdz gada beigām jau gandrīz biju atjaunojies un 2019. gada Eiropas čempionātā nostartēju diezgan labi, jo, veicot pa diviem gājieniem katrā disciplīnā, grūšanā pacēlu 180, bet raušanā 225 kilogramus – 405 kilogrami summā bija mans atkārtots personīgais rekords. Tomēr drīz pēc šīm sacensībām sāka pampt celis – bija problēmas ar saiti. Tās izdevās atrisināt, bet uz pasaules čempionātu Taizemē, kurā izcīnīju devīto vietu, aizbraucu nekāds. Savukārt šī gada sākumā man bija apendicīta operācija. Ārsti teica, ka varētu arī negriezt, tomēr, zinot, ka gaidāmas olimpiskās spēles un Latvijai ar apendicītu olimpiādē jau ir pieredze, lai problēma neatjaunotos, labāk izgriezām. Līdz Eiropas čempionātam bija atlicis tikai pusotrs mēnesis. Divas nedēļas nedarīju vispār neko, bet, ņemot vērā apstākļus, izdevās sagatavoties pietiekoši labi. Pēdējos piecos gados sakrita visas problēmas, bet, kas mūs nenogalina, padara stiprākus, un uz šo visu skatos viegli – nekas traks nav noticis, uz traumām nevajag ieciklēties. Šobrīd man vairs nekas netraucē. Kā jau jebkuram sportistam, ir sīkumi, bet kopumā viss kārtībā. Vienīgā problēma, ka starp Eiropas čempionātu un olimpiskajām spēlēm nav plānotas sacensības.
Jaunie izspiež vecos
Tokijas olimpiskajām spēlēm pēc ranga kvalificējās pa astoņiem sportistiem katrā svara kategorijā, bet pat mēs līdz galam nebijām izpratuši sistēmu. Piecas ceļazīmes sadalīja pa kontinentiem un šķita, ka tās dos tiem, kuri ir labāko astotniekā, kas nozīmē, ka cerības būs arī zemāk esošajiem, tomēr beigās tās iedeva sportistiem, kuri ir aiz astotnieka. Es rangā atrados devītajā vietā, tomēr biju drošs, ka tieku, jo vairākām valstīm dopinga skandālu piešķirtās diskvalifikācijas dēļ ir ierobežots uz Tokiju braucošo svarcēlāju skaits, tāpēc viņiem vajadzēja izvēlēties, kuri ir šobrīd spēcīgākie. Tā arī vairāki konkurenti no manas kategorijas pazuda. Olimpisko dalībnieku paziņošana bija plānota daudz ātrāk, bet tas notika tikai jūnija vidū. Nezinu, kāpēc federācija tik ilgi gaidīja, – vai viņi nemāk ātrāk strādāt, vai arī viņiem patīk vilcināties.
Mana kategorija ir paaugstināta par četriem kilogramiem, un tagad tajā startē sportisti svarā līdz 109 kilogramiem. Tas man neko daudz nemaina, svaru ap 109 kilogramiem visu laiku cenšos arī turēt, bet, ja vajag nedaudz nodzīt, pamainu ēdienkarti. Mazajās kategorijās pāris kilogramu ir nozīmīgāki, bet es tos varu regulēt ar ēdienu. Arī konkurences ziņā nekas ārkārtējs nav mainījies, jo vienmēr nāk klāt jaunie, kuri cenšas izspiest vecos. Galvenais ir pašam būt normāli gatavam. Šobrīd talantīgs ir 20 gadu vecais bulgārs Hristo Dmitrovs Hristovs.
Līdz Parīzei vien trīs gadi
Pāris dienu pēc oficiālā paziņojuma par kvalificēšanos devāmies uz treniņnometni Ukrainā un mājās atgriezāmies pašā jūlija sākumā. Tagad līdz Tokijai dzīvosim nometnē tepat mājās. Potenciāls un spēks sasniegt labus rezultātus man ir, vienkārši līdz šim allaž kaut kas sabremzējis progresu. Jācenšas vairāk izprast savu ķermeni, lai izvairītos no traumām! Tokijā man prieku dos, ja izdosies labot personīgos rekordus – tātad summā pacelt vairāk par 405 kilogramiem. Godīgi sakot, labi, ka spēles par gadu pārcēla. Jā, es būtu varējis nostartēt arī pērn, tomēr tobrīd celis vēl nebija līdz galam atlabis. Vai turpināšu karjeru pēc Tokijas, vēl neesmu pilnībā izlēmis. Kas tad līdz nākamajām spēlēm ir palicis? Nekas! Esmu apsvēris dažādas domas, bet nedrīkst aizmirst, ka jau nākamgad sāksies kvalifikācija 2024. gada olimpiskajām spēlēm. Viss ir iespējams! Šis pandēmijas laiks sportā ir daudz mainījis, un diemžēl piebremzēta arī jauno rezervju attīstīšana svarcelšanā – mazie nevar trenēties, jaunus sportistus uzņemt nav iespējams. Šobrīd kopā ar mani elitē ir arī Ritvars Suharevs un Armands Mežinskis. Ritvars ir talantīgs, bet Armandam vēl daudz jāstrādā. Tāpat ir arī Daniela Ivanova. Ja viņa nebūtu uz laiku pametusi sportu, iespējams, Daniela kvalificētos jau šīm olimpiskajām spēlēm – tik tālu rangā viņa nemaz nebija.