Treneri bija sasūtījuši programmas, notika regulāri videotreniņi. Uztvēru to diezgan profesionāli un trenējos divas reizes dienā. Skrēju, pildīju programmas, ar komandas biedru, kurš dzīvo netālu, devāmies svaigā gaisā un strādājām ar bumbu. Var teikt, darbojāmies pat vairāk nekā sezonas laikā. Uz tā rēķina pirmo reizi esmu sasniedzis sev optimālu svaru. Kad atgriezos klubā uz individuālajiem treniņiem, treneri teica, ka tagad vismaz izskatos pēc futbolista! Tas smejoties, bet šobrīd jūtos tiešām labi, lai gan pie fiziskās formas vēl jāpastrādā. Laukumā tomēr ir pavisam cita intensitāte. Diezgan ātri sapratu, ka esam tālu no spēlēšanas un trenēšanās ar visu komandu. Uz treniņu braucam jau saģērbušies sporta tērpos, grupiņās ir pa pieciem cilvēkiem, un kluba bāzē mūs sagaida treneris. Tie ir brīvprātīgie treniņi bez nekāda kontakta, bet var sist pa vārtiem un uzlabot fizisko bāzi.
Iepazīstas ar faniem
Klubam sadarbībā ar sponsoru bija lieliska ideja – līdzjutēji varēja iegādāties podus ar puķēm, bet iegūtie finanšu līdzekļi nonāca Xamax kasē, lai vieglāk tiktu galā ar pandēmijas radītajām problēmām. Savukārt mums – pirmās komandas futbolistiem – vajadzēja šīs puķes nogādāt pirkumus veikušajiem faniem. Viņi visi bija ļoti priecīgi un pazina mūs! Ļoti forši parunājām, iepazinām viņus. Tas bija patīkams un pozitīvs notikums. Mazliet atgājām no pandēmijas rutīnas, izbraucām no sava reģiona. Paši braukājām ar busiņu un internetā meklējām adreses. Dabūjām arī kārtīgi izmaldīties. Šādi strādājām trīs četras dienas. Beigās jau nobraucām pat 50–60 kilometru dienā. Sāku jau domāt, vai kurjers būtu tā profesija, ko gribētos kādreiz darīt. Nē, būt futbolistam ir labāk! Tomēr tā bija lieliska prāta atslodze. Šveicē daudziem klubiem būtu izdevīgāk pārtraukt sezonu, jo, ja tā turpināsies, nebūs ienākumu no līdzjutējiem.
Gūt mieru kalnos
Aizdomājos par atgriešanos Latvijā, bet līdz reāliem darbiem netiku. Šeit varu trenēties un blakus ir plašas iespējas – mežs, kalni. Varu atrasties svaigā gaisā un netālu no saviem komandas biedriem. Ja būtu aizlidojis mājās, man vajadzētu divas nedēļas pavadīt karantīnā, bet pēc tam, iespējams, būtu sarežģīti atgriezties Šveicē. Tāpēc pareizākais lēmums šķita palikt šeit. Varu sevi vismaz uzturēt formā un neapdraudēt citus iedzīvotājus. Es tomēr Latvijā būtu iebraucis no riska zonas.
Šveicē dzīvoju ārpus pilsētas, vairāk tādā kā ciematā. Jūtos droši un no citiem cilvēkiem neizjūtu sasprindzinājumu par vīrusu. Arī kaimiņi regulāri apjautājas, kā jūtos. Brīvdienās dodos pie kalniem. Šķiet, esmu izbraukājis visus Šveices kalnus. Citi futbolisti jau smejas, ka esmu kā tūrists, tomēr tās ir vietas, kur iegūt mieru, padomāt. Tas ir viens no veidiem, kā var relaksēties no bezdarbības. Tas ir brīvdienās, bet darbadienās jau deviņos no rīta sākas individuālais treniņš kluba bāzē. Pēc tam atbraucu mājās pasnaust, bet vakarā paskrienu vai aizbraucu uz trenažieru zāli. Nekas būtībā nav mainījies – joprojām aktīvi trenējos, tikai nevaru to darīt ar komandu un nedēļas nogalēs nav maču.