Dopinga kārdinājumam pakļauties ir viegli, it īpaši, ja tas tiek atbalstīts un sponsorēts no pašas augšas. Tā varētu raksturot Krievijas sporta sistēmu. Pieraduši krāpties, kur vien nekaunība un pilnīgs neprāts ļauj, krievi turpina ņirgāties par visu pasauli. Tikai Krievijas bijušajam valsts antidopinga aģentūras vadītājam ir jāslēpjas ASV, lai netiktu nogalināts, tikai Krievijā divus antidopinga laboratorijas darbiniekus pēkšņi ar dažu nedēļu intervālu piemeklē sirdstrieka, tikai Krievijā 33 junioru vecuma biatlonisti pēkšņi pamet sacensības, uzzinājuši, ka tur ieradies dopinga kontrolieris, tikai Krievijā varas opozicionāru iespējams aizturēt lidostā, jo viņš nav nomiris no specdienestu indes.
Protams, dopingu nelieto tikai Krievijā, tomēr valsts varas elites atbalstītu un slēptu programmu mūsdienās tik lielā mērogā neatrast nekur citur. CAS Krievijas sodu piedalīties lielajos sporta pasākumos samazināja līdz diviem gadiem, lai gan WADA sākotnēji piešķīra četrus. WADA uzsvēra, ka centusies dot iespēju Krievijai ieviest caurspīdīgu un pārredzamu dopinga pārbaužu datu izpaušanu, ļaujot valstij pašai sodīt un attaisnot sportistus, tomēr varas iestādēs to uzskatīja par iespēju paslaucīt netīrumus zem tepiķa. WADA izmeklēšanā konstatēja tūkstošu failu dzēšanu, manipulācijas ar datiem, lai noslēptu personu saikni ar dopingu, datu laika grozīšanu, lai radītu iespaidu, ka mēģinājums slēpt pēdas noticis Krievijas antidopinga biroja kādreizējā vadītāja Grigorija Rodčenkova laikā līdz 2015. gadam. Rodčenkovs jau vairākus gadus atrodas liecinieku aizsardzības programmā ASV, jo citādāk jau sen būtu nogalināts mistiskos apstākļos. Kad pēkšņi nomira divi viņa kolēģi antidopinga birojā, Rodčenkovs, sajutis, ka ir nākamais, kuram draud satikšanās ar nāvi, izlēma neko citu kā bēgt uz ASV. Krievija Rodčenkovu centās padarīt par grēkāzi, noveļot visu vainu uz viņu un veidojot safabricētas liecības, piemēram, piedēvējot naudas izspiešanu no sportistiem un treneriem par dopinga analīžu viltošanu.
Ņemot vērā, cik liela afēra notika Soču olimpisko spēļu laikā, saprotams, kāpēc WADA bija jārīkojas. Plašāka publika krievu blēdības apmērus uzzināja dokumentālajā filmā Icarus. Kā nesen atklāja filmas režisors Braiens Fogels, Icarus straumēšanas platformā Netflix esot noskatīta teju 700 miljonu reižu. Apstākļu sakritības rezultātā filmā tika iemūžināta Rodčenkova bēgšana no dzimtenes uz ASV un viss ap to notiekošais fons. Viņš bija viena no centrālajām figūrām valsts mēroga krāpšanā un zināja par daudz. Smejoties viņš atzina, ka krievi neesot ar dopingu barojuši vienīgi daiļslidotājus, jo šajā sporta veidā tas īsti nepalīdz, bet gan traucē. Bijušā Krievijas antidopinga biroja vadītāja dzīve ir sabojāta neatgriezeniski. Ģimene palikusi dzimtenē un nevar viesoties pie viņa, jo tieši to gaida krievu specdienesti, lai uzzinātu Rodčenkova atrašanās vietu. Tiklīdz specdienesti atklās adresi, tālākais scenārijs ir paredzams. Visticamāk, viņu gaida Vladimira Putina opozicionāra Alekseja Navaļnija liktenis – saindētas apakšbikses ar vielu, kurai teorētiski pēc starptautiskiem protokliem vajadzētu būt iznīcinātai. Ja Rodčenkovs nenomirtu, viņš no Krievijas puses tiktu apsūdzēts visbriesmīgākajā noziegumā – izdzīvošanā valsts pasūtītā slepkavības mēģinājumā, kas grauj specdienestu reputāciju. Kamēr Krievijā valda pašreizējā vara, Rodčenkovs dzimtenē savu kāju nedrīkst spert.
Emigrācijā atrodas arī vidējo distanču skrējēja Jūlija Stepanova, kura pēc pieķeršanas dopinga lietošanā sadūšojās un liecināja pret Krievijas vieglatlētikas netīro sistēmu, atverot durvis uz paralēlo realitāti. Viņa apprecējās ar Krievijas Antidopnga aģentūras speciālistu Vitāliju Stepanovu, kurš iedrošināja iet pret sistēmu. Šobrīd abi dzīvo ASV, jo dzimtenē stukačiem atrasties ir bīstami. Tas raksturo sistēmu, kur roka roku mazgā. Ja vien klusē un nenodod valsti, tad saņem labu algu un turpini bez sirdsapziņas pārmetumiem krāpties, tomēr, ja sāksi liecināt pret sistēmu, bēgšana no valsts būs vienīgais salmiņš, lai paglābtos.
Krievija no savām kļūdām nevēlas mācīties un vainīgos sportistus, trenerus, ārstus un funkcionārus nekad nenodos, bet gan atbalstīs un apbalvos ar ordeņiem, aicinās vizītēs pie prezidenta. Diametrāli pretēji notiek Rietumeiropā, kur vainīgos un pieķertos liek cietumā. Janvāra vidū savu tiesas spriedumu Minhenes tiesā sagaidīja vācu ārsts Marks Šmits, kurš bija centrālā figūra Operation Aderlass (operācijā Asiņu nolaišana), kur bija iesaistīti distanču slēpotāji, tostarp Patrīcijas Eidukas bijušie komandas biedri un treneri Team Haanja, riteņbraucēji un vēl vairāku sporta veidu pārstāvji. Šmits, salīdzinot ar iepriekšējiem spriedumiem, saņēma diezgan bargu sodu – četrus gadus un desmit mēnešus cietumā un viņam jāmaksā 158 000 eiro. Savukārt austriešu riteņbraucējam Štefanam Deniflam piesprieda divus gadus cietumā, no tiem 16 mēnešus nosacīti, un 349 000 eiro sodu. Jāatzīst, ka viņš pat ar dopinga lietošanu nebija starp labākajiem riteņbraucējiem. Kopumā atklāts, ka Operation Aderlass iesaistīti vairāki desmiti sportistu, tomēr patiesais apmērs, visticamāk, ir vēl lielāks. Lai gan Krievijai līdz 2022. gada beigām nav atļauts rīkot lielos sporta pasākumus un tajos piedalīties, krievu sportisti to varēs darīt zem neitrāla karoga. Neskanēs arī valsts himna. Soda samazināšana no četriem līdz diviem gadiem nav saprotama, ņemot vērā, ka vadošajos amatos ir palikuši tie paši cilvēki un mūziku pasūta pats Vladimirs Putins, tātad drastiskām izmaiņām sistēmā nevajadzētu notikt. Jāgaida līdz nākamajam lielajam skandālam, kas ir neizbēgams.