Ilgais ceļš
Liene Bondare starp Latvijas labākajām kalnu slēpotājām bija jau pirms Soču olimpiskajām spēlēm, bet atzīst, ka tobrīd tikšana uz prestižajām sacensībām vēl nebija reāla. Četrus gadus vēlāk Phjončhanā gan šāda iespēja varēja rasties. "Pirms Phjončhanas izmainīja atlases kritērijus – ja tie paliktu tādi paši kā uz Sočiem, es mierīgi kvalificētos. Kritērijs bija iekļūšana pasaules ranga piecsimtniekā, bet atrados ap 230. vietu. Jā, Lelde Gasūna bija stiprāka un viņai uz spēlēm vajadzēja braukt, bet kopā tobrīd bijām piecas spēcīgas meitenes – ja valstij tiktu arī otrā kvota, par to risinātos spraiga cīņa." Pirms Pekinas Latvijas kalnu slēpotāju rangā bija notikušas rokādes – līderes godu ieņēmusi jaunā Dženifera Ģērmane, bet valsts otras labākās sportistes nosaukums šobrīd pienākas Bondarei. Jau šķita, ka olimpiskā braucēja ir zināma, jo Latvijas dāmām pastāvēja vien neliela iespēja iegūt otro ceļazīmi, tomēr Ģērmane, kura jau tā ilgstoši atlaba no veselības problēmām, 30. decembrī guva jaunu traumu. "Dženifera šobrīd ir labāka, neapšaubu viņas sasniegumus un potenciālu, tomēr uzskatu, ka mana aizbraukšana nav nejauša sakritība vai dāvana – esmu ieguldījusi daudz darba, bijuši labi rezultāti un jūtos, ka arī pati vietu izcīnīju. Šoreiz visas kārtis sakrita šādi."
Tomēr sportiste stāsta, ka daudzus gadus viņas karjeras galvenais mērķis bijis nevis nokļūt olimpiskajās spēlēs, bet iegūt stipendiju studijām ASV. "To paveikt nav viegli, jo skolu, kurās tiek īstenota kalnu slēpošanas programma, ir samērā maz – tikai, kur reljefs to atļauj, – un arī tajās vietu nav daudz. Zināju, ja tikšu kādā no spēcīgajām skolām, būšu ļoti labā sistēmā un varēšu sasniegt arī olimpisko mērķi," saka Bondare, atklājot, ka saņēmusi uzaicinājumus no piecām augstskolām. Prestižākā no tām bijusi Kolorādo Universitāte Bolderā, kas turklāt piedāvāja pilnu stipendiju, apmaksājot gan slēpošanu, gan studijas, gan arī dzīvošanu. Tomēr likteņa kārtis nebija labvēlīgas, un sportiste nespēja to izmantot. "Tā būtu bijusi fantastiska iespēja un lepojos, ka pie piedāvājuma vispār tiku, tomēr birokrātijas dēļ aizbraukt neizdevās – biju jau pabeigusi bakalaura studijas Latvijā un vēlreiz stāties bakalaura līmenī nedrīkstēju. Lai sakārtotu visus dokumentus, man tika dots pārāk īss laiks – nevarējām paspēt."
Milimetru jautājums
Kad Bondari sasniedza informācija, ka viņai ir ļoti reālas iespējas braukt uz olimpiskajām spēlēm, sācies nākamais izaicinājums – izvairīties no saslimšanas ar Covid-19, jo šī gada sākumā masīvi izplatījās vīrusa īpaši lipīgais omikrona paveids. "Ar Covid-19 neesmu slimojusi un man bija tiešām bail, ka pirms braukšanas kaut kur Eiropā vai Latvijā to nenoķeru. Rādītāji bija augsti, mēģināju dzīvot ļoti piesardzīgi." Tomēr viss izvērtās veiksmīgi, un 4. februārī Pekinas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā kalnu slēpotāja soļoja Latvijas delegācijas pirmajā rindā. "Atklāšanas ceremonija palikusi spilgtākajā atmiņā. Blakus plīvoja mūsu karogs, priekšā bija lielie apļi. To atcerēšos vienmēr, mēģināšu vienmēr saglabāt šīs sajūtas. Tobrīd pa īstam sapratu, kur atrodos."
Uz vietas uztraukums par Covid-19 bijis mazāks, jo sportisti dzīvoja vienotā burbulī un katru dienu tika testēti. Arī ar vispārējās drošības jautājumiem ķīnieši nepārspīlēja, un nav radusies sajūta par atrašanos kā cietumā. Turklāt īpašu gandarījumu Bondarei devusi māsas Annas klātbūtne treneres postenī. "Kad bijām mazas, tēvs mums vienmēr teica, ka aizbrauksim uz olimpiādi. Viss izvērtās īpaši forši, jo abas bijām vienā gadā un kā viena komanda. Nenovērtējami! Viņa man bija ļoti liels atbalsts, esmu pateicīga, ka kārtis salikās šādi."
Jau pirms tuvojošā starta slalomā kalnu slēpotāja bija izgājusi cauri sajūtām, kā varētu justies, ko darīs, ja iepriekšējā vakarā vai tieši pirms došanās trasē iestāsies milzīgs satraukums. Tomēr tagad pauž lepnumu par sevi, jo pie starta vārtiņiem stājusies ļoti nosvērta un gatava cīnīties par labu rezultātu. "Man izdevās, izejot uz starta, būt pārliecinātai par sevi. Par pirmo braucienu guvu gandarījumu, bet otrajā sanāca neveiksmīga kļūda. Kalnu slēpošanā uzbraukšana uz mieta var būt milimetru jautājums. To pašu izdarīja arī Sāra Hektore, kura pirms tam bija ieguvusi zeltu milzu slalomā. Arī vīru slalomā daži no stiprākajiem uzbrauca mietam. Šī ir neveiksmīga, bet arī stulba kļūda," pauž atlēte, kura pēc slaloma pirmā brauciena atradās 48. vietā, bet otrajā trasē brauciena vidusdaļā pēc kļūdas izstājās. Abus braucienus beidza 50 no 88 startējušajām kalnu slēpotājām. "Parādīju, ko varēju, un ar izdarīto esmu apmierināta – tiešām ļoti labs rezultāts."
Ar talantu nepietiek
"Žēl, ka vajadzēja uzreiz doties mājās – ļoti gribēju redzēt, kā cīnās pārējie Latvijas sportisti, īpaši Miks Zvejnieks," saka Bondare, kurai pēc sava starta vairs nebija iespēju izbaudīt olimpisko atmosfēru. Tomēr šī sezona vēl nav beigusies, un viņa cer startēt līdz pat aprīļa beigām. Savukārt, runājot par iespējamo karjeras turpinājumu, saka, ka to labprāt darīs, ja būs finansiāls segums. "Uzskatu, ka savu potenciālu vēl neesmu realizējusi, man ir ļoti daudz, ko pierādīt." Bondare tur īkšķus, lai karjera izdotos arī Latvijas izlases līderei Dženiferai Ģērmanei, kura ir ne tikai talantīga, bet arī iegulda milzīgu darbu. "Viņa jau ir izdarījusi ļoti daudz. Cepuri nost visai viņas ģimenei, no Dženiferas var iedvesmoties. Ja visas kārtis un kauliņi sakritīs pareizi un par labu viņai, redzēsim lielus rezultātus. Cieši turēšu īkšķus, lai tas arī notiktu – viņa ir ļoti forša meitene. Esmu droša, ka arī pēc šīs sezonas bez sacensībām Dženifera spēs turēt galvu augšā un turpinās sevi pierādīt."
Neveiksmīgi Pekinas olimpiskās spēles aizvadīja titulētā Mikeila Šifrina, kuru Bondare sauc par šī brīža labāko pasaules kalnu slēpotāju – amerikāniete samierinājās ar devīto un astoņpadsmito vietu ātruma disciplīnās, kas viņai nav parocīgākās, ceturto komandu sacensībās, bet pārējos trijos startos, būdama galvenā favorīte, izstājās. "Mikeila ir fenomens – talants apvienojumā ar ļoti smagu darbu. Jā, viņa ir ļoti talantīgs cilvēks, bet tam apakšā ir liels darbs – kalnu slēpošanā ar talantu vien nevar tālu tikt. Varu tikai apbrīnot, ka Mikeila spēj pacelt un panest slodzi, kas viņai uzlikta, – nevaru iedomāties, ar kādām sajūtām viņa iziet uz starta, zinot, cik daudz un cik daudzi no viņas gaida. Ļoti iespējams, ka viens no olimpisko neveiksmju iemesliem ir tieši mentālais faktors."
Šo un citus rakstus lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!