PRECĪZĀ BERLĪNE
Bet es 20. septembra agrā rītā lidoju uz Berlīni pēc savas otrās «lielā septiņnieka» medaļas. Kopš Jāņiem biju uzturējis labu formu, deviņas nedēļas pēc kārtas treniņprocesā noskrienot vismaz 100 km, un tāpēc droši pieļāvu domu, ka vienā no pasaules plakanākajiem maratoniem uzstādīšu labu personīgo rezultātu. Tomēr finišēju astoņas minūtes vēlāk par savu labāko sasniegumu līdz šim.
Apmēram mēnesi pirms sacensībām secināju, ka esmu nokavējis pēdējo brīdi, kad varēju maratonā rezervēt mantu glabātuvi. Nedaudz apdomājot sacensību dienas loģistiku, sapratu, ka visjēdzīgāk būs rezervēt viesnīcu vēl uz ekstra nakti, lai pēc skrējiena atgrieztos pie savām mantām, mierīgi nomazgātos, pārģērbtos un bez steigas atvilktu elpu. Izlēmu palikt Vitenavas rajonā, kas, lai arī ir desmit kilometru attālumā no maratona starta, priecē ar ļoti demokrātiskām cenām un ir viegli sasniedzams ar vilcienu. Sabiedriskais transports, pat ieskaitot vilcienu no un uz lidostu, visiem maratona dalībniekiem ir bez maksas. Bieži ļaužu runās saklausu mītu, ka šādi sporta pasākumi pilsētu paralizē, tomēr realitātē 55 tūkstošu dalībnieku un aptuveni tikpat daudz līdzjutēju ierašanās metropolē it nekādīgi nespēj to izsist no ierindas. Ja tā būtu, to regulāri izdarītu arī futbola mači un stadionu koncerti. Tiem skrējējiem, kuri uz Berlīni atbraukuši laicīgāk un paliek vairāk centrā, naktī no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito septembri kvalitatīvu miegu nozaga aptuveni 20 tūkstošu cilvēku evakuācija no veseliem diviem rajoniem, kur pēkšņi tika uzietas divas nesprāgušas Otrā pasaules kara bumbas. Vēlāk, lasot par šo notikumu, nodomāju, ka patiesībā mums visiem jāpriecājas, ka sacensības vispār notika.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!