Cilvēkam, kurš visu savu līdzšinējo mūžu dažādās situācijās un izglītības iestādēs ticis atzīts par sportam nederīgu, jebkura pusmūžā pieveiktā sacensību distance sniedz ļoti plašu emociju gammu, un varbūt tieši tas ir īstais dzinulis dzestros rītos jebkurā gada laikā atkal un atkal uzvilkt skriešanas apavus un lēnā solī tipināt gan lielākus, gan mazākus attālumus. Jo vienalga, kāds ir rezultāts, ik reizi finišā ticis uzvarēts kāds pagātnes rēgs, asāks vārds vai līdzcilvēku neiecietība. 2024. gada 13. oktobrī debitēju World Marathon Majors sacensībās Čikāgā ASV. Šāds seriāls dienas kārtībā ir kopš 2006. gada, un astoņpadsmit gadu laikā visus sešus maratonus – Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Londonā, Berlīnē un Tokijā – pieveikuši deviņi Latvijas skrējēji. Arī man kādā brīdī nāca atklāsme, ka maratonu skrējēju pasaulē finišs visās sešās šajās sacensībās ir vislielākais panākums, ko amatieris var sasniegt. Iegūt tajās starta numuru iespējams dažādi un tas, kur un kad skriesi, bieži saistīts ar to, cik lielu naudas summu esi gatavs iztērēt par reģistrāciju. Vienkāršākais veids ir ik gadu iemest savu vārdu virtuālā loterijas cepurē un gaidīt rezultātus. Pa trim reizēm esmu to darījis Ņujorkas un Berlīnes maratonu izlozēs un allaž saņēmis tukšas lozes. Visbiežāk gan aizmirstu painteresēties par reģistrācijas datumiem un tos noguļu. Bet te pēkšņi pērnā gada decembrī, tramvajā lasot sociālo tīklu ziņas, ieraugu paziņojumu no bankas – Čikāgas maratons nupat no mana konta rezervējis 280 eiro. Tas nozīmē, ka es beidzot startēšu meidžorā!
MODES SKATE IELĀS
11. oktobrī lidmašīnā no Londonas uz Čikāgu pasažieru sēdvietas principā aizņem tikai skrējēji un agri vai vēlu katrs sāk lielīties ar līdz šim paveikto. Esmu viens no retajiem, kurš dodas uz savu pirmo meidžoru startu, bet secinu, ka Čikāgas maratonā ļaudis labprāt skrien atkārtoti – galvenais skaidrojums varētu būt ātrā trase, ko garantē vien 50 metru kāpums distances garumā. Otrkārt, lielākā daļa amatieratlētu cenšas finiša medaļas savākt pēc iespējas īsākā laika periodā – man blakus lidmašīnā sēž britu mākleris Maikls, kurš nupat finišējis Berlīnē un caur tūrisma operatoru iegādājies startu arī nākamajā pavasarī Tokijā.
Ņemot vērā, ka šis specifiskais hobijs prasa arī lielāko līdzekļu tērēšanu maratonu skriešanas pasaulē, daudz vairāk nekā citur iepriekš novēroju, ka mani skriešanas biedri ir tērpušies dārgos treniņtērpos, dominē jaunāko modeļu apavi, redzami visi iespējamie skriešanas papildpiederumi. Viss, par ko smejas labākais skriešanas parodiju konts instagramā @thedumbrunner, labi varētu atbilst vismaz katram otrajam, kurš gaida startu Čikāgā. Vēl vairākas dienas pēc maratona Čikāgas ielās bieži redzami ļaudis, kuri kā pāvi pastaigājas ar medaļām kaklā – arī ko tādu es iepriekš neesmu manījis!
MEIDŽORS NODARĪTS
Sacensību dienā starta vietu Granta parkā sasniedzu līdz ar tā atvēršanu pussešos no rīta. Organizācija ir fantastiskā līmenī, visai drīz esmu izgājis drošības pārbaudi, nodevis glabāšanā dažas mantas un savā starta koridorā klausos vietējā dīdžeja priekšnesumu, atkārtotus drošības paziņojumus un vēroju, kā lēnām sarodas citi dalībnieki. Esmu piektajā koridorā. Tajos skrējēji apkopoti atbilstoši plānotajam ātrumam. Pēc ASV himnas un starta šāviena pie skriešanas tiekam 23 minūtes vēlāk. Un, tā kā visi lidojam līdzīgā tempā, apkārt esošais pūlis ne mirkli nekļūst mazāks, nav viegli kādu apdzīt vai atrast mazāk pieblīvētu skriešanas trajektoriju. Man šis ir septītais starts oficiālās pilna maratona sacensībās un, kā vienmēr, sev prognozētā skriešanas laikā esmu pats saprogrammējis pleilisti, šoreiz ar zīmīgiem Čikāgas mūzikas albumiem. Ausīs gan tikai ik pa mirklim izdodas sadzirdēt kādu pazīstamu motīvu, jo visu laiku apkārt dārdošais troksnis ir totāli iespaidīgs. Kaut kur lasīju, ka Čikāgas maratonā ir lielākais atbalstītāju skaits uz planētas. Tiku brīdināts par miljons fanu klātbūtni trases malā, bet nekur nebija rakstīts, ka tiem visiem tiks izdalīti sarkani govju zvaniņi, kurus katrs dārdinās patiešām no sirds. Vēlāk, skrienot gar skaistiem, bet vienādiem dzīvojamiem rajoniem, rodas sajūta, ka maratona trases malā mūzika skan gandrīz vai no katras vārtrūmes – kopā ar ierastajiem sporta hitiem (We Will Rock You, YMCA, Eye Of The Tiger utt.), īpaši jāakcentē pamatīga Džastina Timberleika daiļrades retrospekcija. Kronis visam ir milzīgs sarkanos mundieros tērpts pūtēju orķestris, kas bravurīgi dārdina neaizmirstamu Seven Nation Army versiju.
Laika apstākļi skriešanai ir ideāli, ap +16 grādiem, lēnām virs Čikāgas debesīm mācas negaiss, bet nokrišņi tā arī netiek sagaidīti. Konstantais skrējēju blīvums apgrūtina vēlamo spirdzinājumu iegūšanu ūdens punktos, lai arī tie izvietoti bieži un izkārtoti apmēram 250 metru garumā. Gandrīz pēc katra punkta jūtu pamatīgas problēmas atgriezties atpakaļ tādā pašā tempā kā iepriekš. Bet visumā jūtos labi un leģendām apvīto lūzuma punktu pats īsti nepiefiksēju, kaut gan skaidri un gaiši pulkstenī redzu, ka pēc 29. kilometra pakāpeniski kļūstu lēnāks. Sev uzlikto sportisko mērķi nesasniedzu un finišēju diezgan saskābis. Kad par to vēlāk pasūdzos stirnu bukam Rimantam Liepiņam, viņš atbild gana trāpīgi: "Tas laiks, kad katrā nākamajā pusmaratonā var nomest piecas minūtes un katru maratonu skriet kā Dievs, ātri paiet. Finišs ir, medālis ir, tātad meidžors nodarīts! Apsveicu!"
Čikāgas maratonā tomēr jau tradicionāli krītas arī rekordi – uzstādīts jauns pasaules rekords sievietēm, kenijietei Rutai Čepngetičai finišējot divās stundās, deviņās minūtēs un piecdesmit sešās sekundēs. Uzstādīts arī sacensību finišētāju rekords – maratona distanci pieveikuši 52 150 skrējēju.
Viens no pirmajiem darbiem, atgriežoties mājās, ir reģistrēšanās nākamā gada Berlīnes maratona loterijai. Līdz rezultātiem, tātad 6. decembrim, tagad vismaz nosacīts miers.