Kā tad īsti ir – sezonai gatavojāties kā lielais vai mazais klubs?
Varam mēģināt būt vidējais (smejas). Vismaz tiekties uz to. Skaidrs, ka pagaidām joprojām mūs jāpieskaita mazajiem klubiem, jo nekas jau mūsu iespējās vai ikdienas darbā īpaši nav mainījies.
Tikšana Eiropas kausos to nav ietekmējusi?
Necik. Vienīgais, kas varbūt mainīsies vasarā, kad tiešām zināsim – spēlēsim Konferences līgas kvalifikācijā vai ne –, un būs kādi robi sastāvā, tad, iespējams, varētu būt kādas papildus iespējas pastiprināt sastāvu.
Vai neesat nemaz droši par dalību Eiropas kausos?
Oficiāls lēmums no UEFA būs tikai maijā. Visam it kā jābūt kārtībā. Vismaz no mūsu kluba puses nav problēmu, kuru dēļ varētu nepiešķirt licenci dalībai Eiropas kausos, tomēr "pirmā roka" joprojām ir Valmierai. Kaut kur un kaut kā viņi tomēr vēl eksistē. Nezinām, ko viņi darīs un ko var izdomāt. Mēs strādājam ar domu, ka mums tur vajadzētu spēlēt, taču, kamēr nav viss uz papīra apstiprināts, notikumus neforsējam.
Cik liels atspaids klubam būtu šī iespēja?
Ja piedalīsimies un tādējādi iegūsim kādu papildus finansējumu, tad negrasāmies to iztērēt viena gada laikā. Mēs vienmēr esam centušies strādāt ekonomiski. Ja kontā pēc sezonas paliks 200 tūkstoši eiro, mēs tos drīzāk "izstiepsim" uz pieciem gadiem, lai nodrošinātu kluba stabilitāti. Nav jau jēgas papriecāties vienu sezonu, izmest naudu un pēc tam atkal dzīvot tā, kā iepriekš.
Dzirdētas baumas, ka uz šo Latvijas klubu ceturto kvotu tīkotāju netrūkst, tostarp aiz jums finišējusī Liepājas komanda esot gatava par to likt galdā krietnu žūksni!
Neviens pie mums nav ar šādu piedāvājumu vērsies (smejas). Mēs arī ko tādu neapsvērtu un negrasāmies šo iespēju laist garām. Iepriekš no Daugavpils Eiropas kausos ir spēlējušas komandas, taču ar tām (Daugava un Dinaburg) mūsu organizācijai nav nekādas saistības. Gribam izbaudīt šo brīdi ar pašu audzēkņiem. Mēs jau savā starpā smējāmies, ka klubā lielākā Eirokausu pieredze ir Dāvim Cucuram, kurš vienu reizi ar RFS komandu aizbrauca uz spēli Larnē. Šķiet, ka pieteikumā viņš tā arī netika. Komandā visiem 26-27 cilvēkiem tā ir jauna motivācija. Šī Eirokausu pieredze drīzāk ir pat Emocionāls, nevis taustāms ieguvums. Apzināmies arī to, ka ne jau par pamatturnīru mēs tur ejam cīnīties.
Kādas ir nozīmīgākās izmaiņas sastāvā?
Katrā pozīcijā kaut kas ir mainījies. Pagājušajā sezonā vārtsarga pozīcijā mūsu spilgtākā zvaigzne bija Frenks Orols, taču atceramies arī to, ka viņš izcils bija līdz pirmajam izsaukumam uz valstsvienību. Pēc tam viņam ne tuvu neizdevās tik spilgts sniegums un, patiesībā, nebijām pārāk apmierināti ar viņa spēli. Tagad provizoriski pirmais vārtsargs būs Jānis Beks. No aizsargiem ilgtermiņa savainojums ir Rinaldam Aizupam, kura vietā ir spilgts viesspēlētājs. Uzbrukuma smailē nebūs Alekseja Golijaņina, kura vietā vēl skatāmies vienu viesspēlētāju. Ir arī Valērijs Lizunovs īrē no RFS. Skaidrs, ka ir nozīmīgas izmaiņas katrā līnijā. Tikai laiks parādīs, kā tas ietekmēs kopējo spēli, bet uzskatu, ka vājāki palikuši neesam. Tāda līmeņa uzbrucēju, kāds bija Golijaņins, ar mūsu finanšu iespējām diemžēl neatrast. Lai cik viņš bija savdabīgs savā raksturā, tomēr futbola kvalitātes viņam bija iespaidīgas.
Iepriekšējā sezonā, šķiet, ļoti labi trāpījāt ar viesspēlētāju izvēli!
Mums tai ziņā reti ir bijušas problēmas. Lielākoties esam ņēmuši viesspēlētājus, lai viņi būtu līderi savās pozīcijās, un tā parasti arī ir sanācis. Esmu pārliecināts, ka šogad būs tāpat. No iepriekšējās sezonas palikuši tikai divi, kuri arī rezultātu veidoja – Bartelemī Djedjū un Vallijs Fofanā. Klāt būs vēl aptuveni pieci jauni.
Tik daudz viesspēlētāju ir nepieciešamība virslīgai un Daugavpilij?
Leģionāru mums būtu mazāk, ja vietējie spēlētāji izskatītos labāk. Pagaidām tur ir vairāk vilšanos, arī visā starpsezonā ar latviešu futbolistiem gāja ļoti grūti. Tāpēc nākas arvien vairāk skatīties uz ārzemēm, un tur esam atraduši savam līmenim tiešām kvalitatīvus futbolistus.
Vai un kā to visu ietekmē izmaksas leģionāru pieteikuma maksās?
Tas ļoti ietekmē. Esmu par to jau teicis, ka šī pieteikuma maksas palielināšana ir sabojājusi visu spēlētāju tirgu. Ne pārāk kvalitatīvi latviešu futbolisti ir pazaudējuši jebkādu motivāciju sevi apliecināt mazo klubu sastāvā, lai tiktu uz RFS, Audu, Rigu. Šobrīd mazie klubi ir spiesti pārmaksāt šiem futbolistiem, un viņi vairs nekur neraujas. Viņiem viss šeit ir labi. Mazajiem klubiem nākas maksāt divas vai pat trīs reizes vairāk vietējiem futbolistiem, kuri vēl nav gatavi tam līmenim. Tur varu atsaukties arī uz mūsu komandu, kurā latvieši, no kuriem gaidām vadošo lomu uzņemšanos, izskatās ļoti slikti. Varbūt sezonā viss mainīsies, taču uz to skatāmies uz to ar lielām bažām. Turklāt mēs ne tuvu neesam lielākie pārmaksātāji. Kad redzam, ar kādām summām šādiem spēlētājiem sola citi līdzīga līmeņa klubi, tās summas ir kosmiskas. To ir veidojis šis leģionāru maksas palielinājums.
Valdes sēdē balsoji pret šo lēmumu?
Jā, es balsoju pret to, un joprojām palieku pie sava. Šādi lēmumi nedrīkst tikt pieņemti bez nopietnas analīzes. Es ceru, ka šī kļūda tiks labota. Ir izveidota darba grupa ar virslīgas klubu, federācijas valdes un darbinieku pārstāvjiem. Šādi lēmumi turpmāk nedrīkst tikt pieņemti.
Kur radās ideja šādai iecerei un lēmumam?
Uz to brīdi kādam tā šķita laba ideja, taču tai nebija nekāda analītiskā pamatojuma. Uz papīra jau tas izskatās labi: mazie klubi neņems tik daudz leģionāru un vairāk dos iespēju savējiem. Bet viņu kvalitātes līmenis neatbilst. Ja gribi celt virslīgas turnīra līmeni, šādi nedrīkst darīt. Cilvēki, kuri nav strādājuši futbola klubu sistēmās, to varbūt uztver kā labu ideju. Diemžēl pārāk maz ieklausās tādos klubos, kuri ar to nodarbojas ikdienā.