"Tas ir interesanti. Skolas laikā viņa nudien nebija naska uz sportošanu, bet te ņem un noskrien 254 kilometrus, uzrādot vislabāko rezultātu," Baumanis neslēpj savu izbrīnu par bijušās klasesbiedrenes veikumu.
Un kā ar tevi pašu - vai jau agrā bērnībā sēdies pie stūres?
Nu, man sanāk līdzīgi kā Almai. Šis man bija tikai septītais gads autosportā, kas ir ļoti maz, ja salīdzinām ar citiem. Piemēram, 2013. gada Eiropas čempions Reinis [Nitišs - aut. piez.] bija braucis no sešu gadu vecuma. Es pie sporta mašīnas stūres pirmoreiz piesēdos tikai 15 gadu vecumā. Tas bija bagijs. Izmēģinājām Latvijā, kur šis čempionāts nebija tik spēcīgs, bet pēc tam aizbraucām uz Ziemeļvalstu čempionātu. Pirmajā gadā izcīnīju trešo vietu un tad sapratu, ka man ir iekšā. Kad Reinis triumfēja Eiropas čempionātā, sapratu, ka arī es to varu, jo savulaik kopā braucām kartingos un reizēm labāks biju es, reizēm - viņš. Pagājušajā gadā pieļāvu vairākas muļķīgas kļūdas, vienreiz motors pievīla, kā dēļ zaudēju daudz punktu, taču kopvērtējumā ieguvu trešo vietu, kas nebija slikti debijas sezonai.
Kā nonāci pie idejas izmēģināt spēkus autosportā?
Viss sākās ar to, ka mans tēvs Andris brauca aptuveni divdesmit gadu rallijā. Es, jau mammai vēderā esot, braucu skatīties sacīkstes (smaida). Tā ka man autosports ir jau asinīs.
Ņemot vērā to, piesēšanās pie stūres tikai 15 gadu vecumā ir ļoti vēlu...
Tā ir. Bet jau no pirmajiem posmiem bija ļoti labs ātrums, pareiza saprašana par to, kā jābrauc. Klausījos tēvā, kurš tobrīd man varēja dot ļoti daudz padomu. Vēl pagājušajā gadā daudz ko mācījos no komandas. Šogad man par priekšpiedziņu neko jaunu vairs nevarēja pastāstīt. Ar pilnpiedziņu būs cits stāsts.
Vēl nesen Latvijā reti kurš zināja par rallijkrosa eksistenci, bet nu mums būs divi pārstāvji pasaules čempionātā. Cik lielā mērā Nitišs ar saviem panākumiem pavēra ceļu tev un citiem latviešiem uz rallijkrosu?
Viens ir Reinis, bet pirmais Latvijā, kurš tam pievērsās, bija Uģis Traubergs. Viņš apkalpoja mašīnas, pats bija Eiropas čempions autokrosā, pēc tam daudz palīdzēja [Kenets] Hansenam, kurš četrpadsmit reižu izcīnīja čempiona titulu. Tad nopirka mašīnu no Hanseniem un turpināja viņu apkalpot. Tas bija varbūt pirms gadiem pieciem sešiem, un viņš iesaistīja arī citus latviešus tajā. Bet, ja Reinis nebūtu kļuvis par čempionu, es arī diez vai brauktu rallijkrosā. Droši vien vairāk raudzītos rallija virzienā.
Šogad debitēji arī pasaules čempionātā Super Car klasē, kur startēsi visu nākamo sezonu. Kādi ir iespaidi par tajās sacensībās pieredzēto?
Vēl var pieminēt, ka šogad uzvarēju Igaunijas čempionātā Super Car klasē. Domāju, tas man deva ļoti daudz. Jā, tur varbūt nav tik spraigas cīņas, bet ļāva lieliski saprast mašīnas specifiku, saprast paātrinājumu un citas nianses. Līdz simtam var uzraut divās sekundēs, tas ir ātrāk nekā F-1 mašīnas to spēj izdarīt. Pirmajās reizēs no tā bija mazliet neomulīgi, bet Igaunijas čempionātā gūtā pieredze deva nepieciešamo pārliecību. Man pašam likās, ka pasaules čempionātā vajadzēja nostartēt labāk jau šosezon, bet komandas vadība, pēc tam analizējot braucienus, teica, ka viss izskatās perfekti: sniegums ir atbilstošs, jo es braucu ar pusotru gadu vecu mašīnu, bet pārējie - ar jaunākām. Komandas vadītājs Hansens pēc katrām sacensībām mierināja, sakot: «Jāni, tas ir labākais, ko tu šobrīd varēji izdarīt, - cepuri nost!» Ir ļoti patīkami ko tādu dzirdēt no četrpadsmitkārtēja Eiropas čempiona.
Kāda bija kritiskākā epizode tavā karjerā?
Tā bija viena no manām pirmajām sezonām autosportā. Brenguļu autotrasē aizvadījām testus ar kroskartiem. Braucu sestajā ātrumā, ap 130 kilometriem stundā. Pēc tramplīna griezu pa labi, bet mašīna aizgāja pa kreisi. Sanāca, ka gandrīz ar pilnu gāzi iebraucu betona sienā, aizmugurējā ass bija salocījusies no inerces. Uz pāris sekundēm atslēdzos. Tas bijis praktiski vienīgais sāpīgais gadījums sportā.
Ar ko tu nodarbojies ārpus autosporta?
Strādāju ģimenes uzņēmumā, kas ražo jumta latas. Visu saražoto produkciju ar kuģiem nosūtām uz Angliju. Tad no turienes vēl šo to aizvedam arī citur. Es studēju uzņēmējdarbības vadību Turībā, esmu otrajā kursā. Un vēl - ļoti daudz strādāju pie fiziskās formas ziemā. Ja esi fiziski spēcīgs, esi arī mentāli noturīgs, kas ir ļoti svarīgi autosportā.
Ko tieši dari?
Strādāju uz izturību. Ļoti labprāt izbraucu ar skrituļslidām, vismaz 16 kilometru. Mums it kā nav jābūt muskuļu kalniem vai superviegliem, taču garākas distances uzlabo koncentrēšanos un sagatavo mentāli. Apmeklēju sporta psihologu, kas palīdz analizēt situācijas.
Varbūt tev vajadzētu izmēģināt 254 kilometru distanci Brazīlijas džungļos?
(Iesmejas) Nē, skriešana gan nav man. Diez vai es tādu distanci varētu noskriet piecās dienās. Krosiņš gan der pirms sacīkstēm: izskrien aplīti vai divus, tad uzreiz esi možāks.
Skriet Dienvidamerikā negribi, bet kā būtu ar braukšanu? Piemēram, Dakaras rallijā...
Lūk, to gan es labprāt izmēģinātu. Tas man ir viens no mazajiem sapņiem, bet noteikti vispirms vajadzētu izbraukt pāris ralliju. Turklāt nevaru aiziet pie komandas un pateikt: ziniet, es gribu braukt. Jāsagaida, kad mani uzaicinās. Bet tas noteikti ir viens no maniem mazajiem mērķiem dzīvē, ko gribētu izmēģināt.
Visu sarunu ar Jāni Baumani lasiet pirmdienas, 26.oktobra, laikrakstā Diena!