Analizējot notikumus ap Krājbanku, ir būtiski saprast, ka finanšu tirgos (vērtspapīru tirgus, bankas un apdrošināšanas sabiedrības) tieši banku sektors ir visievainojamākais. Skaidrojums tam ir šāds: bankas naudu pamatā aizņemas ārējos tirgos īstermiņā, bet šī nauda savukārt tiek izdota (aizdota) ilgtermiņā, lai varētu aizņemtos finanšu līdzekļus atražot un gūt peļņu. Un gadījumos, kad notiek kādas iekšējas vai ārējas tirgus svārstības (krīzes, uzticības zudums finanšu sektoram, «burbuļi» utt.), bankas klienti vēlas no bankas izņemt visus savus noguldījumus. Tādējādi bankai rodas problēmas, jo tā īstermiņā nav plānojusi tik lielus izdevumus. Un no sektora uzraudzības un stabilitātes viedokļa raugoties, nav iespējams garantēt, ka nekad neiestāsies tādi apstākļi, kas kādai bankai varētu radīt problēmas.
Krājbankas gadījums gan ir specifiskāks, jo tajā ir runa par darījumiem bankas iekšienē, kas bijuši ļoti riskanti vai pat krimināli (noziedzīga nodarījuma esamība vēl ir jāpierāda). Pagaidām publiski pieejamā informācija un zināmie fakti liecina, ka banku uzraugs Krājbankā, «saliekot» kopā bankas saistības ar aktīviem (ienākumu un izdevumu daļu), ir konstatējis 100 miljonu latu lielu iztrūkumu. Šādos gadījumos ir divi iespējamie turpmākās rīcības scenāriji: jāpalielina bankas kapitāls iztrūkuma novēršanai, vai, ja uzraudzības iestāde uzskata, ka saistības nevarēs tikt izpildītas, bankas darbība ir jāaptur.
Uzraudzības iestāde, izpētot reālo situāciju, Krājbankas gadījumā pieņēmusi lēmumu bankas darbību apturēt un rosināt tās maksātnespēju, kas vērtējams kā pareizs. No malas raugoties, lēmums varētu likties nepareizs un ka banku būtu vajadzējis glābt. Pastāv viedoklis, ka tādā gadījumā summārie zaudējumi būtu mazāki nekā bankas maksātnespējas gadījumā. Taču, ņemot vērā uzraudzības iestādes rīcībā esošo informāciju un tur strādājošo pieredzi darbā tieši ar uzraudzības instrumentiem, kā arī faktu, ka Krājbanka nevar tikt uzskatīta par sistēmisku banku, tika pieņemts vienīgais pareizais lēmums - proti, virzīt to uz maksātnespēju.
Pēdējo 50 gadu pasaules pieredze attiecībā uz banku uzraudzību liecina, ka valstij par nodokļu maksātāju naudu būtu jāglābj tikai lielās un sistēmiskās bankas - ar lielu depozitoru skaitu, lielu aktīvu masu un izsniegto kredītu skaitu, kā arī citām saistībām. Tā 2008. gadā rīkojās gan ASV, gan Lielbritānija, jo finanšu pasaulē valdošais uzskats un pieredze ir tāda, ka sistēmisko banku bankrots dod lielāku triecienu ekonomikai kopumā un ilgākā termiņā nekā nodokļu maksātāju naudas pārdale par labu kāda privāta baņķiera pieļautajām kļūdām.
Krājbankas gadījumā jāsecina, ka tā nebija sistēmiskā banka. Tā bija salīdzinoši neliela pēc apjoma un tirgus proporcijas, kas tai pieder Latvijā. Tāpat 100 miljonu iztrūkums absolūtos skaitļus nav tik liels. Protams, daļai noguldītāju, kuriem neizdosies atgūt visus ieguldītos finanšu līdzekļus, šī situācija šķitīs netaisnīga, taču bankas slēgšanas tiešo un netiešo zaudējumu efekts nebūs tik liels kā sistēmiskas bankas bankrota gadījumā. Tāpat ir grūti prognozēt, vai pat ar papildu finansējuma ieplūdināšanu banka spētu pilnībā norēķināties ar saviem kreditoriem un vai tā atkal nenonāktu finanšu grūtībās.
Jebkurā gadījumā bankas slēgšana rada dažādus riskus un iespējamos netiešos zaudējumus. Piemēram, izplatoties informācijai investoru un iespējamo noguldītāju apritē, ka bankas Latvijā ir nestabilas, tās var bankrotēt, kļūt maksātnespējīgas utt., šie investori, loģiski, neinvestēs naudu valstī, kurā ir nestabila finanšu sistēma un kurā investoriem būtu jāstrādā. Tāpat šādā gadījumā iespējama depozītu aizplūde no citām bankām, kas nav tieši saistītas ar bankrotējošo banku, uzņēmumu kreditēšanas un tādējādi arī tautsaimniecības izaugsmes bremzēšanās. Tieši šo iemeslu dēļ sistēmiskās bankas tiek glābtas, jo to bankrots rada ļoti dramatiskas sekas tautsaimniecībai kopumā.
Latvijai starp Baltijas valstīm banku tirgū ir īpašs statuss, jo šeit ir vislielākais noguldījumu apjoms, rēķinot uz iedzīvotāju un pret tautsaimniecības apjomu. Mums ir arī lielākais banku skaits. Mūsu tirgus ir vairāk fokusēts uz bankām kopumā, un tam ir salīdzinoši labs vārds, kas palielina iespēju piesaistīt lielākus līdzekļus no ārvalstīm, par ko arī liecina lielā nerezidentu noguldītāju proporcija bankās. Jānorāda, ka visas valstis cīnās par naudas piesaisti un apsaimniekošanu un pašreiz Latvija ir izcīnījusi augstu vietu šajā jomā, kas ir vērtējams tikai un vienīgi pozitīvi.
Un te būtu jāatgriežas pie Šveices piemēra, kura ar finanšu piesaisti un apsaimniekošanu nodarbojas jau vairāk nekā 100 gadu un kuras reputācija ir ļoti augsta. Taču, kā jau minēts, arī Šveices bankas nonāk maksātnespējas stāvoklī, taču tur ieviestā banku uzraudzības sistēma ir uzbūvēta tā, ka bankām netiek atļauts bankrotēt. Proti, grūtībās nonākušās bankas piespiedu kārtā tiek pārdotas lielākam vai spēcīgākam tirgus spēlētājam, un uz tirgiem tiek komunicēts tikai pārpirkšanas fakts, nevis tas, ka konkrētajai bankai bijis slikts bilances stāvoklis. Šādā veidā Šveice ir spējusi nosargāt savu labo imidžu tirgū un spējusi piesaistīt arvien vairāk līdzekļu, tādējādi arī paaugstinot savu labklājības līmeni.
Tāpēc var uzskatīt, ka virziens, kurā attīstās banku sektors Latvijā, ir pareizs un arī uzraugi savu darbu veic profesionāli. Ļoti iespējams, ka politiķiem kopā ar finanšu ekspertiem būtu jādomā par papildu mehānismiem, kā mazināt vai pat «nomaskēt» atsevišķu banku problēmas, nododot to aktīvus citām - spēcīgākām - bankām, tādējādi veicinot Latvijas finanšu tirgus pozitīvā tēla nostiprināšanos investoru un nerezidentu noguldītāju starpā, jo tas atstātu pozitīvu ietekmi uz valsts ekonomiku kopumā.