Kāds ir kopējais secinājums par virzieniem, kuros attīstīt Latvijas ekonomiku? Būtībā savā pētījumā definējat, ka jānosaka nevis viens liels mērķis, bet vairāku mērķu kopums.
Šis redzējums par sešiem virzieniem nav radies tikai šogad un šā pētījuma ietvaros. Šis domnīcas Certus ikgadējais ziņojums ir pirmais mēģinājums lielu daļu no mūsu secinājumiem salikt kopā. Un šeit varat redzēt, ka no sešiem virzieniem šogad prezentējam tikai četrus. Tā ir izpratne par to, ka visa ekonomikas attīstības darba kārtība, par kuru pirms aptuveni desmit gadiem daudz tika runāts, proti, budžeta deficīta apjoms, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, – visa šī diskusija lielā mērā ir izsmelta.
Šobrīd budžeta deficīts mums ir ļoti zems, kas vairs nav 2–3% apjomā no iekšzemes kopprodukta (IKP), kā tas bija ierasts pirms padsmit gadiem. Attiecībā uz biznesa vides pievilcīgumu esam pelnīti ierindoti salīdzinoši augstās pozīcijās Pasaules Bankas pētījumā.
Ja paskatāmies uz lielo bildi kopumā, nav iespējams neizdarīt secinājumu, ka savus mājasdarbus esam izpildījuši.
Tāpēc šobrīd mums jādomā par cita veida ekonomisko politiku, kur viens no pirmajiem jautājumiem ir, vai mēs uzskatām, ka varam darboties visos iespējamajos virzienos, vai arī tomēr izvēlamies galvenās prioritātes. Es šeit vilktu paralēles ar sportu, ar olimpiskajām spēlēm. Man nav šaubu, ka tādas valstis kā ASV, Ķīna, Vācija, un, iespējams, joprojām Krievija var strādāt visos olimpisko spēļu programmā iekļautajos sporta veidos, cerot uz izcilu rezultātu. Tajā pašā laikā mums pašiem sev jāuzdod jautājums, vai mēs nopietni uzskatām, ka Latvija var cerēt uz izciliem rezultātiem visās olimpisko spēļu disciplīnās, apzinoties, ka parasti mums veicas dažos konkrētos sporta veidos. Tieši tāpat ir ekonomikā – vai mēs tiešām uzskatām, ka mēs kā valsts varam sasniegt izcilus rezultātus absolūti jebkurā tautsaimniecības nozarē?
No jūsu teiktā saprotu, ka mēs šobrīd mēģinām šaut haotiski visos virzienos?
Redzējumi ir ļoti dažādi, bet es teiktu – joprojām ir diezgan liela iedzīvotāju grupa, kas uzskata, ka valstij jādistancējas no realitātes un jāpieņem – kas notiks, tas notiks. Mēs varam vienīgi pateikt – investēsim inovācijās, cilvēkkapitālā, mums vajag augstu produktivitāti, bet kurās nozarēs? Daudzus tas īsti neuztrauc. Diemžēl lielai Latvijas sabiedrības daļai aizvien ir šāds uzskats. Mums tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka esam salīdzināmi ar Vāciju. Protams, mēs arī neesam tādā līmenī kā, piemēram, Gana, taču joprojām Latvija uzskatāma par jaunattīstības valsti. Vienā no mūsu lielākajām rūpniecības nozarēm – apstrādes rūpniecībā – strādā aptuveni 100 tūkstoši cilvēku. Šis nodarbināto skaits šajā nozarē visā Latvijā ir salīdzināms ar vairākiem simtiem pasaules mēroga uzņēmumu, kuri nodarbina līdzīgu skaitu cilvēku. Līdz ar to jāizdara secinājums, ka, lai mūsdienu pasaulē sasniegtu izcilu rezultātu kādā jomā, tam nepieciešami uzņēmumi, kuros nodarbināti vismaz vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Kāpēc mēs domājam, ka ar mazāk nekā diviem miljoniem valsts iedzīvotāju varam nodarbināt šādu skaitu strādājošo jebkurā nozarē vai pat vairākās? Tieši tāpēc mēs, Certus, uzskatām, ka jānosaka konkrēti attīstības virzieni. Uzreiz gribu uzsvērt, ka nav runa par konkrētu uzņēmumu izvēli. Attīstības virziens nav uzņēmums. Pat virziens un nozare ne vienmēr būs viens un tas pats. Virziena attīstībā var iesaistīt vairākas nozares, kuras katru savukārt pārstāvētu vairāki uzņēmumi. Taču kopumā runa ir par virzieniem, kuru attīstīšanai, mūsuprāt, nepieciešams koncentrēt ne tikai privāto sektoru, bet arī valsts resursus.
Kāpēc seši virzieni?
Patiesībā mums jau bija vairāki mēģinājumi šos virzienus noteikt. XX gadsimta 90. gados tika uzskatīts, ka tāds virziens ir tranzīts. Ir arī uzskats, ka šis virziens būtu atgriešanās pie ulmaņlaikiem, citi uzskata, ka nepieciešams attīstīt tieši rūpniecības sektoru, sasniedzot tā īpatsvaru IKP 20% apmērā. Tas nav nekas jauns. Taču mēs uzskatām, ka nevar nosaukt vienu virzienu, jo tas ir pārāk riskanti. Gudrs investors nekad neinvestēs tikai vienā jomā. Gudrs saimnieks nekad neliks visas olas vienā grozā. Investoriem svarīgi ir diversificēt iespējamos riskus. Līdz ar to mums ir divas diversifikācijas vadlīnijas. Viena ir līdzsvars starp tradicionālo un perspektīvo jeb jauno, bet otra – līdzsvars starp Rīgu un reģioniem, jo mūsdienu ekonomikā atslēga konkurētspējīgām ekosistēmām vairākās nozarēs ir aglomerācija, proti, ka šīs ekosistēmas atrodas konkrētajā aglomerācijā pilsētai. Līdz ar to mēs centāmies atrast nepieciešamos attīstības virzienus gan reģioniem, gan pilsētām. Tāpēc esam radījuši šo sešu virzienu redzējumu, kuru mēs esam definējuši kā "trīs plus trīs", kas ir gan redzējums tradicionālā, gan jaunā skatījumā, gan arī reģionālā un pilsētas plāksnē.
Trīs no virzieniem ir tradicionāli un nav nekāds jaunums, proti – bioekonomika, ar to domājot lauksaimniecību un pārtikas nozari, apstrādes rūpniecība, kā arī tranzīts. Šīs trīs nozares veido tradicionālo virzienu, kas vienlaikus pārsvarā ir arī ekonomiskās attīstības risinājums reģionos. Piemēram, apstrādes rūpniecība reģionos jau veido 20% pievienotās vērtības! Rīga veido divas trešdaļas no kopējā Latvijas IKP, bet apstrādes rūpniecības lielākais pienesums nāk tieši no reģioniem. Mūsdienu ekonomikā rūpniecība iet ārpus pilsētām.
Un pārējie trīs?
Tie ir jaunie virzieni, no kuriem viens ir tikai daļēji jauns un nevienu nepārsteigs, proti – informācijas tehnoloģijas (IT), bet ir vēl divi, no kuriem viens gan jūs pārsteigs – veselības pakalpojumu eksports, bet trešais – Rīgas kā savienotājpilsētas vīzija, kas sevī ietver patiesībā vairākas koncepcijas.
Tomēr – kāpēc tieši seši virzieni?
Līdz šādam redzējumam nonācām daudzu gadu garumā. Turklāt arī Certus forumā Mālpilī mēs neradīsim pilnu attīstības scenārija ainu. No sešiem virzieniem mēs forumā Mālpilī apspriedīsim četrus, kuros mums jau ir skaidrība par to, kur varam nonākt nākotnē.
Paliek jautājums par ceļa karti, par to, kā mēs nonāksim pie mērķa. Atsevišķos virzienos šī karte mums ir vairāk redzama, citos pagaidām izgaismojušies pirmie soļi, bet pārējais ceļš vēl jāanalizē. Līdz ar to "trīs plus trīs" prezentācija nav ne sākums, ne beigas. Tas būs starpposms tādā ziņā, ka viss redzējums vēl nav pilnībā gatavs, piemēram, attiecībā uz veselības pakalpojumu eksportu. Šajā jomā mēs vēl esam ļoti tālu no konkrēta redzējuma. Vienlaikus, piemēram, rūpniecības sektorā mums arī joprojām trūkst skaidras vīzijas, kuras apakšnozares un kā attīstīt. Jāatzīst, Nacionālajā attīstības plānā šim jautājumam bijusi diezgan naiva pieeja. Tā vienkāršoti raksturojot – mēs gribam ieguldīt naudu inovācijās, taču bez īpašas iedziļināšanās konkrētās vajadzībās mēdzam izsludināt dažādus konkursus finansējuma saņemšanai inovācijām un pētniecībai. Tajā pašā laikā uzņēmējs Normunds Bergs, piemēram, pievērsa uzmanību būtiskai neatbilstībai izglītības jomā, proti, mums ir budžeta finansējums vairākiem tūkstošiem studiju vietu inženierzinātnēs, tajā pašā laikā skolēnu skaits, kas vidusskolās vispār kārto gala eksāmenus fizikā, ir daži simti.
Tas, ko šobrīd iezīmējat kā nākotnes attīstības virzienus, nav stipri nokavēts?
Mēs nebūtu cilvēki, ja kaut ko kādreiz nebūtu nokavējuši, ja nekad nebūtu kļūdījušies. Arī kavēšanos var uzskatīt par vienu no kļūdām. Manuprāt, nav produktīvi visu laiku kritizēt sevi par kļūdām. Tās ir jāanalizē, ja negribam pieļaut tās atkal. Protams, būtu labāk, ja pagātnē mēs būtu bijuši gudrāki, bet mēs esam tur, kur esam, un jāsaka – veiksme ir slikts skolotājs. Tāpēc tas viss, ko šonedēļ paveiks Certus forumā, būs pārdomu, diskusiju un analīzes rezultāts. Ja nebūtu iepriekš pieļauto kļūdu, tajā skaitā arī manis pieļauto, visticamāk, šodien nebūtu šā redzējuma par nākotnes attīstību.
Viena no problēmām visus šos gadus bijusi nespēja visiem vienoties par konkrētu attīstības scenāriju, kopīgi veicamiem darbiem. Aizvien Latvijai ir raksturīga "deķīša vilkšana" katram uz savu pusi. Cik būtiska ir spēja vienoties, lai īstenotu jūsu iezīmētos darbus un sasniegtu mērķus?
Jūs diezgan precīzi nupat noteicāt diagnozi jeb iemeslus, kāpēc bieži vienoties par kādiem kopīgiem mērķiem bijis diezgan grūti. Turklāt bieži tas bija viens virziens, kas vienmēr zināmā mērā atstāj novārtā visus citus.
Ar to negribu teikt, ka mums vajadzētu izvēlēties visus virzienus, jo tad tas nozīmētu, ka reāli mums nav neviena virziena.
Mums ilgu laiku bija raksturīga retorika, ka uzsvars jāliek uz tā saucamajām augstas pievienotās vērtības nozarēm.
Par augstas pievienotās vērtības nozarēm ir tiešām daudz runāts, bet šķiet, ka īsti pat neesam sapratuši, vai attiecīgie virzieni ir perspektīvi un piemēroti tieši Latvijai un ka tieši tās ir īstās augstas pievienotās vērtības nozares.
Minēšu divus konkrētus piemērus, lai ilustrētu divu domāšanas virzienu grupas, kuras ir kardināli pretējos uzskatos. Vienu nosauksim par tradicionālo nozaru nometni, kas darbojas pēc tradicionāla scenārija, bet kam nereti grūti saskatīt biznesa modeļus, kas ir ļoti ārpus tradicionālajiem pieņēmumiem. Turklāt būsim godīgi – patiesībā tradicionālās nozares nodarbina vislielāko cilvēku skaitu un ieņem visbūtiskāko vietu Latvijas tautsaimniecībā. Savukārt otra grupa vairāk atbalsta tā saukto start-up jeb jaunuzņēmumu kustību. Viņi uzskata, ka iespējams ļoti ātri...
Nopelnīt lielu naudu...
Ne gluži! Protams, ir iespējams nopelnīt arī naudu. Taču turpinot domu – šīs grupas uzskats ir, ka Latvija samērā īsā laikā ir spējīga kļūt par start-up valsti, ka teju visi strādās start-up uzņēmumos.
Dominē doma, ka vidusmēra bezdarbniekam – nosacīti 40 un vairāk gadu vecam vīrietim – vajag tikai piedāvāt iespēju izglītoties un viņš kļūs par labu programmētāju vai dibinās start-up. Es uz šādu pieņēmumu labākajā gadījumā skatos skeptiski. Gribētos redzēt lielu cilvēku skaitu, kuriem tas būtu izdevies. Vienlaikus uzskatu, ka jaunuzņēmumi ir nopietns virziens ar gana lielu attīstības potenciālu, taču svarīgi ir arī reālistiski vērtēt šo izaugsmes biznesa modeļu iespējamos ierobežojumus. Atgriežoties pie jūsu jautājuma par savstarpējo attiecību problemātiku mērķu sasniegšanai – tā tiešām ir būtiska problēma. Taču mūsu redzējumā par attīstības scenārijiem ir runa gan par tradicionālajām, gan jaunajām nozarēm. Līdz ar to visiem ir vieta uz kuģa. Ļoti ilgu laiku visiem virzieniem būs jādzīvo kopā vienā valstī. Vismaz pārredzamā nākotnē es neredzu iespējamību, ka viens virziens vai nu pilnībā, vai lielā mērā pārņems citus virzienus.
Tagad moderni teikt, ka, lai attīstītos, jāspēj mainīt domāšanu. No jūsu teiktā secinu, ka lielākais akcents liekams nevis uz domāšanas, bet attieksmes maiņu, neatsakoties no vecām vērtībām un vienlaikus spējot izmantot jaunās iespējas. Cilvēkiem jāspēj pieņemt un saprast, ka jāmaina attieksme.
Pasaule mainās strauji. Ir trīs iespējas – vai nu mēs maināmies kopā ar pasauli, nemaināmies un atpaliekam, zaudējot darbu un iztiku, vai arī ejam soli pa priekšu pasaulei. Ekonomikas standartizētie modeļi balstās uz pieņēmumu par perfektu darbaspēka un kapitāla mobilitāti, piemēram, ja vienā nozarē iestājas krīze, tad darbaspēks un kapitāls bez jebkādiem ierobežojumiem pārvietojas uz citu nozari. Ja tas nenotiek, tad bezdarbniekiem var nodrošināt pārkvalificēšanos. Diemžēl cilvēki maldīgi domā, ka teju mēneša laikā viņi pārkvalificēsies un veiksmīgi strādās pilnīgi citā profesijā. Realitāte ir savādāka. Daudzi cilvēki var nekad nepārkvalificēties, un tam ir dažādi iemesli. Dažu gadu laikā šeit, Latvijā, visi nekļūs par programmētājiem. Tieši tāpēc akcentējam, ka paredzamā nākotnē bioekonomika būs nozīmīga nozare, jo cilvēku skaits pasaulē aizvien palielinās un ir nepieciešams nodrošināt viņus ar pārtiku. Protams, arī šajā nozarē līdz ar tehnoloģiju attīstību sagaidāmas izmaiņas. Tieši tāpat arī rūpniecību, piemēram, autoindustriju, sagaida ļoti būtiskas izmaiņas, kuras pagaidām neviens īsti vēl neuzņemas prognozēt. Un Latvijā apstrādes rūpniecībai šīs nianses jāņem vērā, rūpīgi sekojot tendencēm pasaulē.
Tikpat būtisks ir tranzīts, kam ir liela korelācija ar Rīgas kā savienotājpilsētas koncepciju. Tranzīta jomā patlaban mēs esam diezgan izšķirošā brīdī, Baltijas reģionā ir divi galvenie spēlētāji – Latvija un Lietuva, turklāt ir situācija, kad Krievija mākslīgi cenšas savu kravu transportēšanu novirzīt caur savām ostām, kā arī notiek cīņa par Ķīnas Jauno zīda ceļu. Cīņa šobrīd notiek par to, vai šīs kravas transportēs gan caur Latviju un Lietuvu, vai arī paliks viens izšķirošais spēlētājs. To var izšķirt pat detaļas, kas šodien var izskatīties salīdzinoši mazas. Piemēram, kaut vai tas – vai mēs veicam vai neveicam dzelzceļa elektrifikāciju – kā redzam, patlaban šāds jautājums ir dienaskārtībā. Taču baltkrievi ir veikuši elektrifikāciju, lietuvieši arī. Ja mēs to nedarīsim, diezgan paredzami, ka izkritīsim no augstākās līgas, tajā skaitā no konkurences cīņas par Ķīnas kravām, ar ļoti tālejošām sekām.
Runājot par IT – šobrīd piedzīvojam robotizācijas un digitalizācijas laikmetu, ko es salīdzinātu ar XVIII gadsimtu, kad bija sacensība par to, kurš ar mašīnām vairāk aizstās cilvēka darbu. Šodien ir līdzīga situācija, un šis biznesa modelis 20 un vairāk gadu griezumā ir ienesīgs. Šeit, protams, galvenais akcents ir uz talantu – tās valstis, kuras ieguldīs dažādu IT speciālistu izglītošanā, spēs sevi pozicionēt pasaules kartē kā talantu centru. Tāpēc mums jāuzdod jautājums – kā mēs varam Latvijā nodrošināt nepieciešamo talantu pieplūdumu? Tas arī izšķirs, kāda līmeņa IT sistēma būs Latvijā un attiecīgi nepieciešamo IT profesionāļu apjoms. Ja šobrīd studijas pabeidz ap 600 programmētājiem gadā, tas ir ļoti maz. Mūsu analīze liecina, ka ir nepieciešami vismaz 3000 IT speciālistu gadā.
Kādā kontekstā definējat Rīgu kā savienotājpilsētu?
Ir tāda pilsētvalsts Singapūra, kas 30 gadu laikā spēja palielināt savus ienākumus uz vienu iedzīvotāju 30 reizes. Man nesen bija iespēja noklausīties kāda Singapūras konsultāciju uzņēmuma prezentāciju, kur galvenais ziņojums bija šāds – jūs vēlaties īstenot biznesu Āzijā, kas ir liels un interesants tirgus, bet jūs vienlaikus saprotat, ka Āzija sastāv no daudzām un dažādām valstīm – Indonēzijas, Malaizijas, Vjetnamas, Dienvidkorejas, kurās ir dažādas specifiskas nianses gan reliģijas, gan cilvēciskajā, gan citos aspektos, un, protams, jūs varat pats doties uz šīm valstīm un mēģināt attīstīt biznesa kontaktus ar potenciālajiem partneriem. Taču ir otra iespēja – varat izmantot Singapūras uzņēmēju starpnieka pakalpojumus, kas palīdzēs atrast visprecīzākos kontaktus un virzienus mērķa valstī. Kāpēc tas ir iespējams – jo Singapūra ir starptautiski atvērts izcilības centrs, kurā veiksmīgi sadzīvo trīs lielas etniskas grupas – ķīnieši, malaizieši un indieši. Savulaik tur ir piedzīvoti nopietni etniski konflikti un citas problēmas, taču viņiem izdevies tur dzīvojošos cilvēkus saliedēt, lai radītu spēcīgu kompetences centru. Rezultātā rietumu investori Āzijas tirgu apgūšanā izmanto Singapūras starpniecību. Līdzīgi ir arī Rīgai un Latvijai – mums ir visas iespējas būt par starpniekiem starp rietumiem un austrumiem. Šajā gadījumā tieši Rīgu mēs definējam kā savienotājpilsētu. Mums tas nav nekas jauns – Rīga jau pirms Pirmā pasaules kara bija šā reģiona izcilības stāsts, izcilāks stāsts nekā Stokholma. Un šodien mums šī iespēja vēsturiski paveras vēlreiz. Vai nu šo iespēju izmantosim mēs, vai arī tā būs Viļņa vai Astana Kazahstānā – to rādīs laiks.
Tātad visa pamatā ir zināšanas un kompetences, kuras mēs varam izmantot tieši sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ?
Tuvākajos gados par šo vēl būs diskusijas, kurās cilvēki mēģinās saprast, kuras ir un kuras nav mūsu stiprās puses. Daļai aizvien būs bažas un uzskats, ka mums ar austrumiem ir nepieciešams dzelzs aizkars, jo savādāk austrumi mūs inficēs ar kaut kādu savu domāšanas veidu, biznesa praksi. Savienotājvalsts būtība ir kļūt par ekspertu un gidu pārējai pasaulei, nezaudējot ne savu identitāti, ne savu integritāti.
Jens Z
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
hrv0301