Ermitāžā redzētais meiteni tā iespaidoja, ka viņa nolēma pievērsties mākslas vēstures studijām, un ar mākslu likumsakarīgi ir saistījušās arī viņas turpmākās dzīves un profesionālās gaitas.
Muzeja iedvesmota
"Man iepriekš nebija nekādas saistības ar mākslas izglītību. Mācījos grafisko dizainu profesionālajā vidusskolā. Kad nolēmu pievērsties mākslai, sāku daudz par to lasīt un pēc pāris gadiem tiešām iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Protams, vispirms gāju sagatavošanas kursos. Iestājeksāmenos neprasa visu zināt perfekti, taču lielākoties visi jaunieši, kas stājas akadēmijā, nāk no skolām, kurās jau ir mācījušies mākslas vēsturi. Man augstskolas sagatavošanas kursi palīdzēja apgūt to, ar ko līdz šim nebiju sastapusies savā izglītībā," stāsta Kristiāna. Patlaban viņa Mākslas akadēmijā jau ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē, taču daudzus gadus paralēli arī strādājusi savā pirmajā profesijā – par grafisko dizaineri dažādos uzņēmumos.
Pēc bakalaura grāda iegūšanas Mākslas akadēmijā Kristiāna pieteicās Baltic-American Freedom Foundation (BAFF) stipendiju programmā un tās ietvaros aizceļoja stažēties uz ASV. "Strādāju mākslas galerijā The McLoughlin Gallery Sanfrancisko. Šī pieredze man bija kaut kas pilnīgi neparasts!" Kristiāna stāsta. "Tas nebija nekas tāds, par ko varētu iegūt zināšanas šeit, Latvijā. Mums mākslas tirgus ir šaurs, lai neteiktu, ka tā nav vispār. Es strādāju ar klientiem, kam kolekcijās bija Marka Rotko un līdzīga līmeņa darbi. Gadījās, ka uz galeriju zvana Monē gleznas īpašnieks, kurš vēlas darbu nodot kāda kolekcionāra rokās, un tamlīdzīgi. Tur tas ir bizness. Iegūtā pieredze man ļauj reālistiski paskatīties, ko mēs varētu sasniegt, kādas ir potenciālās latviešu mākslas nākotnes vīzijas. Iesaku māksliniekiem – ir jāuzticas galeristiem gan Latvijā, gan ārzemēs," uzskata Kristiāna.
Jābūt drosmīgākiem!
Pēc Kristiānas domām un novērojumiem, Latvijā mākslinieki bieži nevar paskatīties uz savu darbu kā uz preci. Taču māksla top kā pašizpausmes veids, un autoram noteikti gribas, lai pasaule uzzina par viņu. Katra cilvēka mērķis ir darīt to, kas patīk, kas izdodas, un ar to sevi nodrošināt. Mākslinieki paši var sūtīt savus portfolio galerijām, kolekcionāriem.
"Sanfrancisko galerijā nedēļā saņēmām no diviem līdz pat desmit mākslinieku portfolio. Protams, visus nespējām pat "procesēt", bet bija gadījumi, kad sarīkojām mākslinieka izstādi, pārstāvējām viņu mākslas mesēs un tamlīdzīgi," atceras Kristiāna.
Mākslas meses ir punkts, kurā satiekas kolekcionāri vai muzeju pārstāvji ar māksliniekiem. "Galerijā bija viens gadījums gada laikā, kad kāds cilvēks ienāca un teica, ka vēlas nopirkt gleznu, kas karājas pie sienas. Tas notiek reti. Parasti mākslas darbi jaunus īpašniekus atrod tieši mesēs vai mākslinieku pārstāvošajam galeristam strādājot ar privātiem kolekcionāriem. Kad mākslinieks atnāk ar jauniem darbiem, galeristi tos piedāvā kolekcionāriem, ņemot vērā viņu interesi, stilu un tā tālāk," mākslas darbu aprites procesus skaidro Kristiāna.
Prakse dod daudz zināšanu
The McLoughlin Gallery Kristiāna strādāja triju cilvēku komandā, vēlāk darbinieku lokam pievienojās vēl viens interns. Darbadienas gaitā bija nepieciešams būt galerijā uz vietas. Galerijas telpas tika izīrētas arī korporatīviem pasākumiem, un stažieru uzdevums tādās situācijās bija uzraudzīt, kā viss notiek. Starp pienākumiem bija arī sagatavot dokumentus un citus nepieciešamos materiālus, lai sūtītu pieteikumus mākslas mesēm un pop-up izstādēm, kas notiek ārpus galerijas, kā arī menedžēt un uzraudzīt galerijas darbību.
"Tas bija atbildīgs darbs. Esmu laimīga, ka man uzticēja tādus nopietnus uzdevumus. Bija lieliska sadarbība ar priekšnieci, viņa man uzticējās. Jutu, ka darba procesā daudz mācos. Arī iegūtie kontakti ir ļoti vērtīgi. Piemēram, uz Tēlniecības kvadriennāli Rīgā pagājušā gada rudenī kā vieslektors bija atbraucis mākslinieks Džastins Hūvers – kā galerijas pārstāvis viņš lasīja lekciju par savu pieredzi performanču mākslā, par izstādēm, kuras ir kūrējis," Kristiāna stāsta.
Kaut arī strādāt galerijā Amerikā Kristiānai ļoti paticis, pēc gada viņa atgriezusies Latvijā, jo to paredz arī BAFF stažēšanās programmas noteikumi – pēc programmas beigām dalībniekiem jāatgriežas dzimtajā valstī un divus gadus jāstrādā savā profesijā, ieguldot iegūto pieredzi savas pašmāju kultūras attīstībā. BAFF programmā var iesaistīties pēc bakalaura vai maģistra grāda iegūšanas. Kad uz stažieru stipendijām tiek izsludināts konkurss, ir jāpiesakās, iesniedzot savu portfolio, rekomendācijas un citus nepieciešamos materiālus, arī motivācijas vēstuli. Komisija pieteikumus izvērtē un aicina uz pārrunām kandidātus, kas izpelnījušies interesi.
"Man likās interesanti izmēģināt šo iespēju. Tas nebija apzināts solis kādam tālākam karjeras punktam. Protams, es sapratu, ka tā ir vērtīga pieredze, un joprojām esmu pateicīga, ka man bija iespēja darboties šajā programmā," atzīst Kristiāna.
Jādomā ilgtermiņā
Kā vienu no nozīmīgākajiem ieguvumiem, strādājot Amerikā, Kristiāna piemin kontaktus un izpratni par projekta publicitāti un to, ko īsti nozīmē starptautiska publicitāte. "Piemēram, kvadriennāles produkts ir izstāde. Tā aiziet nebūtībā, ja neviens par to nezina. Kvadriennāle notiek reizi četros gados, tas ir liels laiks, lai cilvēki pagūtu par tādu notikumu aizmirst. Daudz ko nākas sākt no jauna – jaunas partnerības, kontaktus ar presi utt.," skaidro Tēlniecības kvadriennāles direktore.
Pieredze ASV viņai palīdz skatīties uz kvadriennāles projektu ilgtermiņā. Sanfrancisko galerijas darbības programma tikusi plānota nevis mēnesim vai gadam, bet nākamajiem trim un pat pieciem gadiem. Jā, ir skaidrs, ka laika gaitā daudz kas mainās un programma var piedzīvot izmaiņas, bet svarīgi ir iegūt tālāku perspektīvu. Šo atziņu Kristiāna nu apņēmusies realizēt arī attiecībā uz Tēlniecības kvadriennāli Rīgā. "Šos četrus kvadriennāles starpposma gadus piepildīsim ar papildu pasākumiem, ceļojošām izstādēm, festivāla prezentēšanu kaimiņvalstu kolēģiem, skaidrojot, kāpēc vērts kvadriennālē piedalīties, ko vērts šeit redzēt, kāpēc tas ir svarīgi…" stāsta Kristiāna.
Patlaban noslēgta Tēlniecības kvadriennāles 2016 dokumentācija un projekta organizatori ir atvaļinājumā, lai janvāra beigās atkal ķertos pie darba. Pirms kāda laiciņa Kristiāna vēl nodarbojās ar grafisko dizainu, kas ir noderīga prasme arī saistībā ar kvadriennāli, jo nav vienmēr jāgaida, kad maketētājam būs laiks kaut ko mainīt plakātā vai citā vizuālās publikācijas materiālā, Kristiāna smejas.
Melnmetāla eksperimenti
No darba brīvajā laikā Kristiāna darbojas eksperimentālā black metal projektā. "Esmu vokāliste. Esam entuziastu apvienība, kas sanāk kopā un rada mūziku. Vairāk tiekam asociēti ar melnmetāla žanru, bet šobrīd aizejam eksperimentālā lidojumā, tverot visas idejas, kas nāk un nav tikai šim žanram piemērotas," atklāj Kristiāna.
Muzikālais projekts sākās Limbažos meža vidū pirms gadiem četrpadsmit. Pa šo laiku ir mainījies grupas sastāvs un arī nosaukums, bet darbošanās ir ilga. Mūzika un mākslas kūrēšana nebūt nav viena no otras atsvešinātas lietas, jo viena mēdz bieži vien citēt vai rast iedvesmu otrā, Kristiāna ir pārliecinājusies.