Cik ilgi tu vēl skolā strādāsi? – Šo jautājumu Ļevam Rusilo uzdod regulāri, minot gan pedagogu lielo slodzi un nepietiekamo atalgojumu, gan ģimenes veidošanu un uzturēšanu, par ko 28 gadu vecumā taču esot jāsāk domāt… "Es atbildu – man patīk būt tur, kur es esmu," smaida Ļevs, kurš jau sesto gadu māca kultūru un sociālās zinības Rīgas Juglas vidusskolā. Viņš ir viens no tiem pedagogiem, kuram digitālo tehnoloģiju izmantošana mācību procesā rada nevis galvassāpes, bet iedvesmu un azartu, ko viņš cenšas pielipināt gan skolēniem, gan saviem kolēģiem skolotājiem. Nesen Ļevs saņēma Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) balvu Platīna pele kā gada labākais e-skolotājs.
Ļāva izpausties
Pēc 9. klases Ļevs domāja, ka kļūs par ārstu, bet vēlāk šo domu atmeta. "Taču gribēju profesiju, kura ir saistīta ar cilvēkiem un kurā varētu palīdzēt uzlabot pasauli," Ļevs saka un smejas, ka no idejas par pedagoģiju viņu mēģināja atrunāt arī karjeras konsultante. Mācoties Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā, Ļevs bijis ļoti aktīvs – organizējis klases ekskursijas, ar prezentācijām varējis aizpildīt visu mācību stundu vai pat šad tad to novadījis skolotāja vietā. "Man patika, un man ļāva. Skolā bija moduļu sistēma – divas līdz četras stundas pēc kārtas vienam priekšmetam –, un skolotāji mums ļāva izpausties, uzticējās." Tikpat noturīga bija Ļeva patika pret kultūru un vēlme savu dzīvi saistīt arī ar to. "Bērnībā mums ar mammu bija rituāls – muzikālās otrdienas Pēterbaznīcā, sestdien un svētdien kāda izstāde.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 30. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!