Apraksta maģistra darbā
Arī šoreiz celtniekus te nemana. Uzņēmēja stāsta, ka solījušies būt ap pusdienlaiku, tomēr vispār remonta darbi ir pamatīgi iekavējušies – visām starpsienām bija jābūt uzbūvētām un nokrāsotām jau līdz 10. jūnijam. Tagad cerīgais darbu pabeigšanas datums ir pārvirzījies uz 1. jūliju. «Būvniekus vajā dažādas neražas. Lai gan esam vienojušies, ka apmaksa par darbu notiks tikai tad, kad tiks pabeigti darbi, bija nemitīgi avansu pieprasījumi. Tad viens no atbildīgajiem būvniekiem nonāca slimnīcā, un vairs nebija, kas nopērk materiālus. Firmai acīmredzot ir vēl pāris objektu, un ir sajūta, ka mans bērnudārzs nav prioritāšu saraksta augšgalā,» stāsta uzņēmēja.
Viņa nedēļu jūnijā veltījusi sava maģistra darba rakstīšanai, un līdz ar to nav bijis laika pašai sekot līdzi un pieskatīt celtniekus. «Labā ziņa ir tā, ka darbu aizstāvēju veiksmīgi un rīt man ir izlaidums,» Elīna smaida. Darbs rakstīts par viņas uzņēmuma pirmo projektu – bērnudārza atvēršanu: «Fokuss bija uz projektu vadību, un es saņēmu iebildumus, ka bērnudārzs – tā ir uzņēmējdarbība. Tomēr pats bērnudārza radīšanas process nenoliedzami ir projekts ar sākumu, pašu procesu un beigām. Tad nu arī tika aprakstīti visi procesi, ieskaitot telpu atrašanu, atļauju kārtošanu, remontu.»
Cena neko nenosaka
Ievilkušos remonta darbus uzņēmēja pārlieku sāpīgi neuztver. Līgumā paredzētas sankcijas, par risku ir padomāts. Tomēr patīkami tas nav, sevišķi jau tādēļ, ka nekādi fundamentāli telpu pārbūves darbi netika plānoti. Bija vien jāuzbūvē ģipškartona starpsienas, sadalot lielu zāli mazākās grupiņu telpās, un jānokrāso šīs sienas priecīgās krāsās. Ne grīdas segumu, nedz arī piekārtos griestus nebija vajadzības mainīt, tikai grīdas laminātā vajadzēja izgriezt spraugas vietās, kur paredzētas sienas. «Turklāt es arī neizvēlējos pašu lētāko piedāvājumu. Draugi bija uzrīkojuši cenu aptauju vienam savam objektam, un es paņēmu vienu no firmām, kas bija piedāvājušas veikt darbus viņiem,» Elīna stāsta.
Jauno māju knifi
Celtniecības laikā gan atklājušies arī pāris defektu iznomātajās telpās. Tiek nomāts pirmais stāvs daudzdzīvokļu jaunceltnē Brīvības ielā, un, tā kā ēka ir celta nesen, tā pamazām sēžas. Ir saplaisājuši daži no lielajiem skatlogiem, tie tiks nomainīti pēc remonta beigām. «Man arī teica, ka ēkas stūrī, kur bez rāmja ir kopā perpendikulāri salīmētas divas lielās stikla paketes, šādi savienojumi ir jākonstruē mazliet citādi. Tomēr šeit es neko nevaru darīt – kā uzbūvēts, tā uzbūvēts,» uzņēmēja spriež.
Būs bargas pārbaudes
Pēc Zolitūdes traģēdijas Rīgas domes būvniecības uzraudzības iestādes ļoti skrupulozi raugās uz dažādu būvnormatīvu ievērošanu sabiedriskās celtnēs. Elīna stāsta, ka pārbaudes veiktas arī visos Rīgas bērnudārzos, un no privātajiem dārziņiem vairāk nekā pusei ir atklāti dažādi trūkumi. Dažus līdz šo trūkumu novēršanai ir bijis pat jāslēdz.
Arī Elīnas lolojumā pēc remonta pabeigšanas ieradīsies ierēdņu komisija, kas vērtēs, vai telpās drīkst vai nedrīkst atvērt bērnudārzu. «Bērnudārzu aprīkojumu un iekārtojumu regulē Ministru kabineta 890. noteikumi. Prasības ir pietiekami detalizētas – piemēram, uz 20 bērniem vecumā līdz trim gadiem jābūt trim mazajām izlietnēm, vecākiem bērniem jābūt pieejamām četrām izlietnēm un trim maziem klozetpodiņiem. Telpām jābūt dabiski apgaismotām un vēdināmām, turklāt pietiekami lielām atkarībā no maksimālā bērnu skaita, kāds ir plānots katrā grupiņā. Ja nemaldos, tie bija trīs kvadrātmetri uz bērnu. Tāpat arī visām mēbelēm, galdiem jābūt atbilstošos augstumos, noteikumi reglamentē arī āra rotaļu laukumu aprīkojumu – kādas atrakcijas var likt mazākiem bērniem, kādas lielākiem, kādai jābūt rotaļu laukuma platībai.»
Darbinieki jau gandrīz ir
Cik grūti iet ar celtniekiem, tik labi sokas ar bērnudārza darbinieku atrašanu. Uzņēmēja stāsta, ka uzrunājusi un saņēmusi piekrišanu no pieciem potenciālajiem darbiniekiem – pedagogiem un auklītēm. «Līgumus gan vēl neesmu noslēgusi, jo nevaru atļauties apmaksāt dīkstāvi, taču darbinieki jau ir. Pamatā viņus atradu caur draugiem, radiem un paziņām, turklāt cilvēki ir pieredzējuši – kas strādājis valsts dārziņā, kas privātajos,» Elīna priecājas. Arī bērnu vecāki ir sākuši pieteikties. «Zvanu draudzenēm – gan tām, kam jau ir bērni, gan arī tām, kas vēl tikai gaidībās, un saku – lai tikai pamēģina iet uz kādu citu bērnudārzu!»
Klientu piesaistīšanai uzņēmēja bērnudārza logā ir nolēmusi izvietot plakātus. Tomēr arī šeit neiztikt bez birokrātiskiem procesiem. «Pat mazs plakātiņš logā ir jāsaskaņo būvvaldē. Un ir jāmaksā nodeva, turklāt cerību, ka var ielikt nesaskaņojot un nedabūt sodu, nav. Kad vēl tikai sākām remontēt telpas, skatlogā bija palicis to iznomāšanas sludinājums, un jau tad zvanīja telpu īpašnieks un lūdza, lai līmplēves uzrakstu nokasa, – jau bija iebildumi no pašvaldības puses, ka telpas ir iznomātas, bet uzraksts nav novākts,» Elīna atklāj.
Speciālista komentārs
Daina Kājiņa, pirmsskolas izglītības iestādes CreaKids vadītāja.
«Es pati šajā nozarē strādāju vairāk nekā 20 gadu un varu pateikt, ka šis darbs ir reizē ļoti krāšņs un ļoti sarežģīts. Pat nespēju tā uzreiz iedomāties nevienu profesiju, kurā būtu jābūt tik plašām zināšanām par visdažādākajām tēmām – pedagoģiskais darbs, visas tradīcijas, gadskārtas, ēdināšana, higiēna, drošība utt. Pieprasījums pēc bērnudārziem šobrīd Rīgā ir ļoti liels, jo to joprojām trūkst. Pašvaldības finansējums privātajiem dārziņiem ir šo pieprasījumu pat palielinājis, un tas joprojām ir lielāks nekā piedāvājums. Un te gan jāsaprot, ka cilvēkam, kas vēlas sākt šādu biznesu, ir jābūt šīs lietas fanātiķim, jo, kā jau iepriekš minēju, prasības ir tiešām nopietnas, tāpat jābūt attiecīgajai kompetencei un arī menedžera talantam, lai šādu biznesu saliktu kopā. Nākotnē privātajiem bērnudārziem būtu noteikti jāiet kvalitātes virzienā, jo pie mums šī biznesa nozare joprojām ir ļoti jauna, vēl nav to dziļo tradīciju, piemēram, kā Skandināvijas valstīs.»