Lai gan bērna kopšanas atvaļinājumā joprojām ierastāk dodas jaunās māmiņas, nevis tēti, Latvijā pēdējos gados to izvēlas darīt arvien vairāk vīriešu – protams, ja ģimenes situācija atļauj. Jāņa pieredze liecina, ka karjera no tā necieš un pat tik mainīgā nozarē kā IT ir iespējams sekmīgi atgriezties darba apritē arī pēc ilgāka pārtraukuma. Izskatās, ka IT arī ir viena no tām jomām, kur sabalansēt darba režīmu ar ģimenes dzīvi un bērnu audzināšanu ir salīdzinoši vieglāk.
Ar dēlu geokešingā
Jānis ir valmierietis. Rīgā savulaik ieradās, lai studētu fiziku Latvijas Universitātē, taču, kā pats saka, ''visas pasaules pārvēršana vektoros man bija par sarežģītu'', tāpēc pārslēdzās uz datorzinātņu studijām. 4. kursa beigās Jānis aizgāja uz vienu no Accenture rīkotajiem būtkampiem jeb apmācību programmām. ''To man ierosināja kopmītņu istabas biedrs, kurš jau strādāja šajā uzņēmumā. Es aizgāju, pamēģināju, un mani pieņēma darbā par .Net programmētāju. Tobrīd pēc šādiem speciālistiem bija milzīgs pieprasījums,'' Jānis stāsta. Pirmais IT projekts, kura īstenošanā viņš tika iesaistīts, bija Centrāleiropā, un Jānis ilgāku laiku nostrādāja pie klienta Šveicē.
Kad Jāņa un Montas ģimenē pieteicās mazulis, bija trīs varianti. ''Vai nu palieku ārzemēs un braukāju pie ģimenes uz Latviju, vai nu ģimeni vedu prom no Latvijas, kas man nepatika, jo esmu patriots. Trešais variants bija kaut kādā veidā tikt mājās un bērniņu audzināt kopā,'' Jānis formulē ceļu, kā abi topošie vecāki nonāca pie domas par to, ka bērna kopšanas atvaļinājumu ņems viņš. Tas ģimenei bija arī finansiāli izdevīgāk. Jāņa priekšniecība neiebilda, uzņēmumā valda nostāja, ka ģimene ikvienam ir pirmajā vietā. ''Man gribējās būt ar bērniņu kopā – ilgāk nekā tās pirmās divas nedēļas, kā tēviem pieņemts. Kad sapratu, ka tāda iespēja ir, bija pavisam jauki,'' Jānis saka un piebilst, ka lielā veiksme bija arī tā, ka mājās ar mazo izdevies būt abiem vecākiem, jo Monta aizgāja no farmaceita asistentes darba Rīgā, turklāt Valmierā tobrīd līdzīgu darba iespēju arī nebija.
Otrais bērna kopšanas atvaļinājums Jānim saplūda ar pirmo, jo jaunākā atvase Kaspars pieteicās, kad Jānis vēl nebija atgriezies darbā.
''Bija riktīgi forši. Redzēju, kā aug arī otrs dēls,'' Jānis saka, lai gan piebilst, ka otrais atvaļinājums bijis īsāks.
Jautāts par to, kāda izrādījās praktiskā bērnu kopšana, salīdzinot ar iedomāto, Jānis stāsta, ka pirmās nedēļas bijis ''superinteresanti'', jo bērniņš katru dienu dara kaut ko jaunu – te jauns vaibsts, te jauna iemaņa. Vienubrīd gan licies, ka ilgstoši sēdēt mājās būs garlaicīgi, taču tad atrasti veidi, kā garlaicību nepieļaut, – pastaigu laikā Jānis kopā ar mazo ratos meklēja geokešinga slēpņus, savukārt mājās sēdēšanas vietā ģimene bieži ceļoja pa Latviju. ''Naktīs pie dēla cēlāmies abi uz maiņām, jo nevienam jau nebija no rīta jāceļas uz darbu,'' Jānis stāsta un piekrīt, ka rūpēties par jaundzimušo divatā ir daudz vieglāk. Iespējams, stress būtu lielāks, ja viņš būtu strādājis, jo tad darba spriedze savītos kopā ar mājas rūpēm un domām, kā mājās klājas Montai ar mazo.
''Tagad vecākais dēls jau labi runā, varam sazvanīties un darbadienas vidū parunāties,'' Jānis saka.
Darbā vairs nestreso
Atgriežoties no bērnu kopšanas atvaļinājuma, Jānis gribēja turpināt darbu Accenture un .Net jomā, kas jau bija pazīstama, tāpēc piezvanīja savam iepriekšējam vadītājam. Tas teicis: ''Forši! Paskatīsimies, kādus projektus varam piedāvāt.'' Vienojušies, ka Jānis pusi nedēļas strādās no mājām Valmierā un nepieciešamības gadījumā aizlidos uz kādu komandējumu ārzemēs. ''Galvenais – negribēju pārvākties uz Rīgu,'' saka Jānis, kurš tagad uzņēmumā gan pats programmē, gan pārsvarā vada programmētāju komandu.
Lai gan, auklējot dēlus, Jānis zināšanas un prasmes savā specialitātē īpaši papildus neuzturēja, divarpus gadu mājās profesijā tomēr neradīja nepārvaramu plaisu un atpalicību. Daudz ko kompensē iegūtā dzīves pieredze, arī tehnisko pusi var ''piedzīt'' visai ātri, Jānis teic. Tiesa, pirmajās divās darba nedēļās viņš juties, kā iesēdināts laivā bez airiem, taču zināšanas darba procesā strauji atgriezās, palīdzēja kolēģu padomi un konsultācijas, turklāt nav tā, ka programmēšanas valoda pa pāris gadiem izmainās tik ļoti, ka jāapgūst atkal pilnīgi no nulles, – pamatlietas jau paliek, mainās tikai ''vārdiņi'', kā jebkurā valodā, Jānis skaidro.
Un galu galā nemitīga mācīšanās un jaunu tehnoloģiju vai pieeju apguve skar pilnīgi visus IT nozarē strādājošos, ne tikai tos, kas atgriežas pēc ilgākas prombūtnes.
''Esmu arī pamanījis, ka, kamēr biju atvaļinājumā ar bērniem, man ir ''uzkačāta'' morālā izturība,'' Jānis atklāj. ''Ar mazuļiem ir grūti – viņi savu neapmierinātību izrāda bļaujot, jo runāt vēl nemāk. Tad jāmēģina uzminēt, kas viņiem nepieciešams. Stress ir pastāvīgs un visu laiku. Bet tas man laikam ir iemācījis mierīgāk uztvert stresu darbā un mierīgāk komunicēt ar cilvēkiem.'' Agrāk, ja kaut kas darbā kaitināja vai nepatika, Jānis centās no šādām situācijām izvairīties, norobežoties. Tagad viņš jūt, ka pret stresainākiem momentiem vairs nav līdzšinējās pretestības, tā vietā, lai censtos tos apiet, parādījusies gatavība visu mierīgi risināt. Daudzie uzdevumi, intensīvais darba režīms un svarīgu vai steidzamu lēmumu pieņemšana vairs nešķiet pietiekams iemesls, lai nervozētu.