Mēs sarunājamies neilgi pēc tam, kad valstī izsludināta Covid-19 izraisītā ārkārtējā situācija, un Satikšanās vietā Skudras vēl nekas neliecina par apmeklētāju skaita strauju kritumu.
Galvenais – nebūt sliņķim
''Šis nav ne veikals, ne tirgotava. Tā ir satikšanās vieta, kā tas ir izsenis bijis tirgū, kur pircēji satiekas ar produktu ražotājiem vai audzētājiem. Laiks pārdomām man bija divi gadi, kad nepārtraukti domāju un pierakstīju savā burtnīcā dažādas koncepcijas un variantus. Man bija skaidrs, ka vienkārša koncepcija – veikals – neatbilst ne manam lolotajam sapnim, ne arī uzņēmējdarbības būtībai. Ar galarezultātu esmu ļoti apmierināta,'' smaidot saka Agnese Skudra.
Viņas vadītais paviljons Ragaciemā strādā katru dienu no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Ziemā te ir tikai viens galdiņš, pie kura apmeklētājs var apsēsties un izdzert tasi kafijas, bet siltajā sezonā darbojas āra terase, kur galdiņu vairāk. Šajā tirgus laukumā darbojas ne tikai zivju tirgus, bet ir arī mazi pārtikas veikaliņi, tepat zem nojumes mazdārziņā izaudzēto, kā arī dažādus konservējumus pārdod vietējie mājražotāji. ''Mēs tā harmoniski draudzējamies,'' atzīst Agnese.
Arī Skudras paviljonā var iegādāties vietējo sadarbības partneru piegādāto produkciju – dārzeņus, lauku olas, konservējumus, sulas.
Vien ziemas sezonā piedāvājumā ir nedaudz importēto produktu, piemēram, citroni un ingvers. Te ir nopērkami arī Latvijā audzētie ķiploki. Savukārt kulinārijas stendā var iegādāties pašu uzņēmumā vārītas bietes, mazsālītus un skābētus gurķus. Pamatproduktu, piemēram, vistu izvēlē uzņēmums dod priekšroku Polijā audzētajām vistām. Agnese to pamato, sakot: ''Tām ir vislabākā kvalitāte. Vēl strādājam ar Igaunijas pamatproduktu. Diemžēl Ķekavas vistas kūpināšanai neder, tās ir mazas. Jārēķinās, ka visiem mājas kūpinājumiem šai procesā 30%–35% no gaļas pamatsvara zūd.''
Agnesei Skudrai uzņēmējdarbības pirmsākumi saistās ar 2008. gadu, kad ideju tirgot pašu kūpinātas vistas ierosinājis viņas brālis.
''Darba tirgus krīzi savā mūžā nekad neesmu izjutusi. Tolaik darbs man bija. Piedzima dēls, un biju dekrēta atvaļinājumā. Vīrs pieņēma lēmumu aiziet no darba, kas bija pārāk stresains un atbildīgs, un tikai tad ekonomiskā krīze Latvijā sākās,'' atceras Agnese. ''Domājām, ko darīt tālāk. Es nekad neesmu bēdājusies vai noskumusi, jo saprotu – ja cilvēkam ir rokas un ja viņš nav pēdējais sliņķis šai pasaulē, tad darbs atradīsies un nav jākaunas ne no viena darba.''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 1. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!