Mančinskis: Ir īstais brīdis ņemt kredītus investēšanai biznesa attīstībā

Otrkārt, mēs ļoti labprāt uzņēmējdarbību kreditētu daudz vairāk, nekā esam kreditējuši 2015. gadā. Treškārt, uzņēmējiem pašiem, it īpaši tiem uzņēmējiem, kuri apgalvo, ka kredīti nav pieejami, jāizdara savs mājasdarbs, jo kreditēšana ir bankas un uzņēmēja sadarbība. Kopumā 2015. gadā uzņēmumu kreditēšana pieaugusi – gan lieliem uzņēmumiem, gan maziem uzņēmumiem. Vairāk nekā 2,5 tūkstoši mazo uzņēmumu 2015. gada laikā ir kreditēti. Swedbank labprāt gadā izsniegtu vismaz vienu miljardu eiro kredītos, 2015. gadā kredītos izsniegta apmēram puse no šādas summas. Jautājums ir par to, vai uzņēmumi paši veic pietiekami daudz investīciju, jo Latvijas makroekonomikas izaicinājums ir uzņēmumu investīcijas. Tas ir saprotami, jo esošajos un potenciālajos eksporta tirgos milzīgu izaugsmi mēs neredzam. Uzņēmumiem nav viegli radikāli palielināt pārdošanas apjomus. Vide ir pozitīvi piesardzīga investīcijām, un mēs katru gadu ceram, ka investīcijas ievērojami pieaugs. Teicāt, ka vēlētos lielāku summu izsniegt kredītos. Tas nozīmē, ka trūkst tādu uzņēmumu, kuri iegūst bankas uzticēšanos?Es domāju, ka tādu uzņēmumu, kas varētu iegūt bankas uzticēšanos, ir pietiekami daudz, bet šie uzņēmumi ir piesardzīgi savā finansēšanā. Kaut arī 2015. gadā ekonomika auga, tomēr izaugsme bija piesardzīga.Dati par uzņēmumu kreditēšanu liecina, ka intensīvi tiek kreditēta lauksaimniecība. Lauksaimnieki gan bieži sūdzas par dažādām grūtībām, tomēr banku ieskatā lauksaimniecība ir droši kreditējama nozare?Mūsu klienti lauksaimnieki saka: "Lauksaimniekiem ir četras problēmas – pavasaris, vasara, rudens un ziema." Tātad problēmas ir, bet mēs lauksaimniecību redzam kā ļoti stabilu nozari kreditēšanai un pēdējo sešu septiņu gadu laikā esam intensīvi strādājuši, lai labāk izprastu lauksaimniecības biznesu, lai lauksaimnieki mūs uztvertu labāk, lai sadarbība veidotos veiksmīgāk. Lauksaimnieki ir konservatīvi cilvēki, ar viņiem vajag ilgstoši runāt, un tikai pēc tam var sākties sadarbība, bet, kad sadarbība izveidojas, tad tā ir stabila. Vai atbilst patiesībai tāds uzņēmēju pieņēmums, ka banka lielu uzņēmumu allaž uzskata par stabilāku sadarbības partneri kreditēšanā nekā mazu uzņēmumu, lai gan Latvijā ir arī grūtību mākti lielie uzņēmumi?Liels uzņēmums nenozīmē to, ka uzņēmums noteikti ir stabils, var būt liels un absolūti nestabils uzņēmums, turklāt nestabils ne tikai tirgus situācijas, bet arī neprasmīgas pārvaldības dēļ. Var būt mazs uzņēmums ar labu finanšu pārvaldību un stratēģiski veiksmīgiem biznesa risinājumiem. Jāuzsver, ka lielie un vidējie uzņēmumi Latvijā parasti ir caurspīdīgāki un labāk izprotami nekā mazie uzņēmumi. Protams, nevar vispārināt, bet šāda tendence ir.Ar caurspīdīgumu jūs domājat to, ka mazie uzņēmumi biežāk nekā lielie uzņēmumi daļēji atrodas pelēkajā zonā?Tieši tā. Daudzi mazie uzņēmumi pilnībā atrodas baltajā ekonomikā, respektīvi, korekti veic visus nodokļu maksājumus, bet proporcionāli varbūtība, ka bizness darbojas ēnu ekonomikā, ir lielāka mazo, nevis lielo uzņēmumu vidū. Runājot par ēnu ekonomiku, banku sektors un Valsts ieņēmumu dienests (VID) vēlas, lai bankas sniegtu VID ne tikai informāciju par aizdomīgiem darījumiem, bet arī par fizisko personu banku kontiem. Kāds ir jūsu viedoklis, bankām vajadzētu sniegt informāciju VID par fizisko personu banku kontiem?Kas attiecas uz informācijas sniegšanu par aizdomīgiem darījumiem, ir jāatbalsta cīņa ar ēnu ekonomiku, un šajā cīņā mēs esam gatavi iesaistīties. Tomēr te pastāv jautājums, kāpēc VID nevarēs sadarboties ar kontroles dienestu, kas darbojas prokuratūras pārziņā? Kāpēc lai banku sektors vēlreiz sniegtu to pašu informāciju? Mums kā privātā sektora pārstāvjiem nav skaidrs, kāpēc viena valsts iestāde nevar runāt ar otru valsts iestādi. Turklāt banku sektora ieskatā aizdomīgo darījumu skaitam nav tendence pieaugt. Kopumā es noteikti esmu par to, ka ēnu ekonomika jāapkaro. Datus par aizdomīgiem darījumiem jau gadiem esam snieguši Kontroles dienestam un esam arī gatavi turpmāk sniegt datus un tādā veidā atbalstīt valsts iestāžu cīņu pret ēnu ekonomiku. Kas attiecas uz to, ka VID vēlas, lai bankas sniegtu informāciju par fizisko personu kontu esamību un kontu stāvokli, manuprāt, prasīt no bankām informāciju par visu fizisko personu kontiem ir par daudz gaidīts. Turklāt ieguvums var izrādīties neliels, jo, visticamāk, tomēr fizisko personu segments nav tas, no kura vislielākajā apjomā varētu iekasēt neiekasētos nodokļus. Es negribētu piedzīvot situāciju, kad cilvēki sāk baidīties izmantot bankas pakalpojumus un tāpēc aizvien vairāk un vairāk sāk izmantot skaidru naudu.Turklāt pēc pieprasījuma VID arī pieejami dati par konkrētas fiziskās personas bankas konta stāvokli, jo normatīvo dokumentu regulējuma ietvaros mēs VID datus sniedzam. Tas, pret ko iebilstam mēs, banku sektora pārstāvji, ir, ka automātiski dati par visu fizisko personu kontiem tiktu iesniegti VID. Turklāt būtisks ir jautājums, kur paliktu VID iesniegtie dati par visu fizisko personu bankas kontu stāvokli, vai tiktu nodrošināta pietiekama datu aizsardzība. Rezumējot, mēs esam pret minēto datu došanu, bet esam par cīņu ar ēnu ekonomiku.Kā patlaban vērtējama konkurence komercbanku sektorā, vai jūtama cīņa par klientiem?Cīņa par klientu notiek praktiski katru sekundi. Ļoti asa ir banku cīņa par lielajiem uzņēmumiem un arī par vidējiem uzņēmumiem. Ļoti asa cīņa ir arī par privātpersonām ar lieliem ienākumiem un lieliem uzkrājumiem. Turklāt vispār katrs klients ir vērtība. Tomēr pēdējā laikā gan aizvien vairāk vērojama nevis banku savstarpējā cīņa par klientiem, bet banku sektora un nebanku sektora cīņa. Latvijā šāda konkurence vērojama galvenokārt saistībā ar ātro kredītu sektoru, bet ārvalstīs – arī saistībā ar dažādiem citiem finanšu pakalpojumiem. Nākotnē banku konkurence ar nebanku kredītdevējiem aizvien saasināsies. Iespējams, šī konkurence neatņems bankām daudz klientu, bet noteikti neatļaus bankām atslābināties. Bankām nāksies pielāgoties klientu prasībām pēc aizvien inovatīviem pakalpojumiem un investēt tādos risinājumos, kas padara klienta ikdienu aizvien ērtāku. Ikviena bankas darbinieka domāšanai jābūt vērstai uz to, kā padarīt klienta ikdienu ērtāku. Pirms vairākiem gadiem, kad ekonomikas ministrs bija Daniels Pavļuts, daudz tika runāts par ātro kredītu nozares sakārtošanu un to, ka ātro kredītu devēji konkurē ar bankām, savukārt vairāku banku pārstāvji Dienai apgalvojuši, ka bankas un ātro kredītu devēji orientējas uz atšķirīgu klientu loku, līdz ar to konkurence nepastāv.Pirms trim četriem gadiem banku un ātro kredītu devēju konkurence tiešām nepastāvēja, jo bankas nekreditēja to sabiedrības daļu, no kuras nāca ātro kredītu devēju klienti. Turklāt jāatzīst – tieši tāpēc, ka bankas daļu iedzīvotāju tolaik nekreditēja, varēja pieaugt ātro kredītu devēju popularitāte. Tā kā tolaik nebanku kredītdevēju sektors praktiski netika regulēts, tajā valdīja, kā mēdz teikt, Mežonīgo Rietumu noteikumi un šī sektora spēlētāji īsā laikā varēja nopelnīt lielu naudu. Savukārt tagad banku augstākā riska klienti patēriņa finansēšanā ir tie paši, kuri ātro kredītu devējiem ir zemākā riska klienti. Vērojama klientu segmenta pārklāšanās, kas, protams, rada aizdevēju konkurenci. No patērētāju viedokļa konkurence vienmēr nāk par labu. Patērētājs var izvēlēties, vai ņemt patēriņa kredītu bankā, kuras kontā ienāk viņa alga, vai arī ņemt kādu no ātrajiem kredītiem. Patlaban mēs redzam, ka nebanku kredītdevēju sektora piedāvājums kļuvis līdzīgāks banku piedāvājumam, savukārt banku pakalpojumi kļuvuši līdzīgāki ātro kredītu devēju pakalpojumam, piemēram, ir klienti, kuriem bankā tagad patēriņa kredītu saņemt ir ievērojami ātrāk, nekā tas bija pirms vairākiem gadiem. Turklāt banku klientiem, kuriem ir regulāri ienākumi, patēriņa kredīts jau ir rezervēts, un viņi ātri un vienkārši var aizņemties naudu internetbankā vai mobilajā bankā, vai izmantojot kredītkarti. Manuprāt, ātro kredītu devēji un bankas var veiksmīgi pastāvēt līdzās, galvenais, lai spēles noteikumi būtu godīgi.Kā jūs vērtējat reklāmas, kas mudina ņemt kredītu, lai, piemēram, brauktu slēpot? Ir redzēts, ka ar šāda rakstura saukļiem iespēju aizņemties reklamē dažādi finanšu sektora spēlētāji.Ja cilvēkam ir regulāri un augsti ienākumi, no vienas puses, var ņemt kredītu, lai brauktu slēpot, bet, no otras puses, tāda rīcība nav prātīga neatkarīgi no tā, cik lielu algu šis cilvēks saņem. Nav prātīgi tērēt naudu, kura vēl nav nopelnīta, turklāt ne tikai zemu atalgots, bet arī labi atalgots cilvēks var aizņemties vieglprātīgi un tērēt naudu neapdomīgi. Iegādāties kredītā dzīvokli – tā gan ir prātīga rīcība, pastāvot nosacījumiem, ka izvēlēts ienākumu līmenim adekvāts kredīta lielums. Nekustamā īpašuma cenas neizbēgami svārstās, brīžiem tās ir augstākas, brīžiem zemākas, bet, ja cilvēks paņem kredītu, lai iegādātos mājokli, kurā pats dzīvo, tad tā jebkurā situācijā ir racionāla rīcība, jo kredītmaksājums mēnesī, visticamāk, būs mazāks par summu, kas jāmaksā, ja dzīvoklis tiek īrēts. Arī automašīnu iegādāties līzingā ir prātīga rīcība. Savukārt ņemt kredītu dažādu emocionālu vēlmju piepildīšanas finansēšanai nav prātīga rīcība neatkarīgi no cilvēka turības līmeņa. Patēriņa kreditēšana domāta nevis ceļojumu apmaksai, bet situācijai, kad neatliekami ir vajadzīga papildu nauda, piemēram, ārstēšanās izdevumu segšanai, un tādā situācijā var nonākt ikviens cilvēks.Vai patlaban vērojams liels pieprasījums pēc mājokļa kredītiem?2015. gadā izsniegto kredītu apjoms ir pieaudzis, salīdzinot ar 2014. gadu, bet kopumā kreditēšanas apjomi privātpersonām ir relatīvi zemi. Arī aktivitāte nekustamo īpašumu tirgū ir zema – Rīgā tā ir gandrīz divas reizes zemāka nekā Tallinā, lai gan, kā mēs zinām, Rīga ir ievērojami lielāka pilsēta par Tallinu. Kā jūs to skaidrojat?Mājokļa pieejamības indekss Latvijā ir augsts, un katru gadu, raugoties uz šo indeksu, mēs gaidām, ka pieaugs aktivitāte nekustamo īpašumu tirgū. Aktivitāte tiešām arī pieaug, bet ļoti nedaudz. Iemesls, kāpēc tā, ir trīs procesu simbioze. Pirmkārt, daļa ienākumu tiek gūta ēnu ekonomikā, un līdz ar to ir cilvēki, kuriem nav pietiekama apjoma legālu ienākumu, lai varētu paņemt kredītu. Otrkārt, daudziem atmiņā ir Latvijas smagā ekonomiskā krīze, kas bija saistīta ar nekustamo īpašumu cenu burbuļa un pārfinansēšanas kombināciju, un krīzes iespaidā daudziem attieksme pret kredītu ņemšanu ir pat piesardzīgāka, nekā varētu būt, izvērtējot ienākumus patlaban. Respektīvi, daudzi cilvēki patlaban varētu ņemt kredītu sava mājokļa iegādei, bet to nedara piesardzības dēļ. Treškārt, nekustamo īpašumu piedāvājums jaunu mājokļu piedāvājumā ir pieticīgs – no vienas puses, ja nav pieprasījuma, nav vērts celt jaunas ēkas, no otras puses – ja nav jaunu ēku, tad nav arī pieprasījuma.Labi, piesardzīgie Latvijas iedzīvotāji nenāk uz banku pēc kredīta mājokļa iegādei, bet savukārt noguldījumu procentu likmes pēdējā laikā ir tik zemas, ka neļauj cerēt uz ienākumiem no uzkrājumu veidošanas.Laiku pa laikam dzirdēta diskusija, vai noguldījumu likmes banku klientiem nekļūs pat negatīvas, bet pagaidām mēs tādu nepieciešamību – noteikt saviem klientiem negatīvas noguldījumu procentu likmes – neredzam. Tomēr līdz brīdim, kamēr Eiropā nesāksies strauja ekonomikas izaugsme, noguldījumu likmes augstākas arī nekļūs, un tuvāko divu triju gadu laikā ekonomikas analītiķi strauju ekonomikas izaugsmi neprognozē.Tātad banku klientiem negatīvas noguldījumu procentu likmes nedraud?Ja vien ievērojami negatīvākas nekļūs noguldījuma procentu likmes Eiropas Centrālajā bankā (ECB), tad nē. Patlaban ECB ar savu zemo noguldījuma procentu likmju politiku mudina vairāk kreditēt un vairāk tērēt. Kredīti patlaban ir ļoti lēti – gan uzņēmumu kredīti, gan hipotekārie kredīti. Uzņēmumiem patlaban ir īstais brīdis ņemt kredītus, lai investētu ražošanas attīstībā. Arī privātpersonām, ja vien ir stabili ienākumi un pārliecība par ienākumu stabilitāti, konkrēti – sava mājokļa iegādei ir īstais brīdis ņemt hipotekāro kredītu. Turklāt mēs redzam, ka situācija darba tirgū aizvien uzlabojas, un tiek prognozēts, ka arī turpinās uzlaboties, tāpēc dramatiskam iedzīvotāju ienākumu kritumam nevajadzētu būt.Kā vērtējat izmaiņas nodokļu jomā, kādas ieviestas no 2016. gada?Kopumā vērtēju negatīvi, jo vērojams risks – ieviestās izmaiņas uzņēmējus motivēs meklēt dažādas pelēkas metodes, lai apietu nodokļu maksājumus. Pēdējos gados Latvijā bija vērojams, ka aizvien vairāk uzņēmumu palielināja nodokļu nomaksu, jo redzēja prognozējamību, redzēja, ka izdevīgāk ir nodokļus maksāt, nevis nemaksāt. Savukārt, ja uzņēmumi masveidā sāks vismaz daļēji slēpties pelēkajā sektorā, uzņēmumus  atkal dabūt laukā no pelēkā sektora ir ļoti grūti. Vienai daļai mazo uzņēmumu nodokļu slogs tiešām ir smags, var teikt – tas ir izdzīvošanas jautājums, un parādās filozofiska dilemma – nomaksājot nodokļus, bizness nevar izdzīvot. Turklāt, ja biznesa nozarē, kurā daudzi optimizē nodokļus, viens uzņēmums sāks maksāt nodokļus pilnā apjomā, tad kļūs nekonkurētspējīgs. Tā ka nevar noliegt – daļu uzņēmumu pelēkajā sektorā ieved nepieciešamība izdzīvot, jo Latvijā kopumā darbaspēka nodokļi ir ļoti augsti. Vēl viens motīvs, kas jāņem vērā, ir neticība valstij, jo ir loģiski, ka uzņēmēji uzdod jautājumu – ko viņi saņem pretī, nomaksājot nodokļus? Redzot neefektīvu rīcību ar naudu valsts sektorā, uzņēmējiem zūd vēlēšanās apmaksāt šī sektora tēriņus. Protams, ir arī tādi uzņēmēji, kuriem shēmošana ir daļa no biznesa modeļa. Tomēr jebkurā gadījumā – uzņēmējiem jāredz pozitīvs ieguvums, un visiem iedzīvotājiem arī jāredz pozitīvs ieguvums no tās naudas, ko viņi samaksājuši nodokļos.