Līdz šim sadales sistēmas tarifos bija ietverta vēsturiska politiķu un regulatoru mazspējas liecība, jo dilemma par izmaksu dalīšanu tika risināta vienkārši – lai maksā uzņēmumi! Politiski tā ir vienkāršāk, diemžēl tautsaimniecība no tā cieš. Pēdējos gados Latvijas industriālie patērētāji bija spiesti papildus maksāt aptuveni 100 miljonus eiro gadā, tostarp, lai daļēji nosegtu Mārupes, Ādažu un citviet Latvijā esošo privātmāju enerģijas piegādes izmaksas. Daļēji tas ir mantojums no t. s. komunisma gadiem, daļēji atbildīgo ministru apzinātu darbību rezultāts, lai negrautu savu reitingu. Vēlētāji ir svarīgi, piepilsētu privātmāju rajoni koncentrē sociāli aktīvus cilvēkus, un, šķiet, labāk neriskēt ar potenciāli graujošām sekām.
AS Sadales tīkls (ST) sākotnēji iesniegtajā tarifu projektā tika atcelta "komunistiskā labuma" dalīšana un ieviesta vēl nebijusi struktūra neatkarīgi no klienta juridiskā statusa. Šī struktūra ir obligāti saglabājama neatkarīgi no citiem aspektiem.
Klimata un enerģētikas ministram (atbildīgais par enerģētikas politiku) un ekonomikas ministrei (ST kapitāla daļu turētāja) nav vidusceļa. Ja ir jānodrošina konkurētspējīgākais tarifu līmenis Baltijā, tad slēptai šķērssubsīdijai vairs nav vietas tarifos.
To pateikt, protams, ir vieglāk nekā izdarīt, jo mēs runājam par sociālo tīklu vidē visskaļāko cilvēku grupu ar vidēji augstākiem ieņēmumiem, kas visdrīzāk algu saņem nevis rūpniecības uzņēmumos, bet gan pakalpojumu sektorā.
Rūpniecības atbrīvošanai no šķērssubsīdijām ir jāseko aizsargātā lietotāja mehānisma korekcijai, lai palīdzētu tieši trūcīgākajām ģimenēm. Atbalsta instrumentus nedrīkst iestrādāt tarifos, bet tiem ir jābūt automātiskiem un precīzi mērķētiem.
Valstiski domājot, tieši lieli rūpniecības uzņēmumi rada stabilu attīstības bāzi reģionos, zināšanu uzkrāšanu par sarežģītām ražošanas tehnoloģijām, ienākumus bērnu izglītībai un vietu inovatīvām idejām. Latvijā apstrādes rūpniecība ir nodrošinājusi produktivitātes un atalgojuma spiedienu uz citām nozarēm, un ekonomikas industrializācija ir vienīgais veids, lai nākamajās desmitgadēs izvairītos no zemo ienākumu slazda.
Lēmums par tarifu struktūru nedrīkst tikt pakļauts kādu sabiedrisko grupu personisko interešu spiedienam. Tāpēc aicinu politiķus un regulatoru domāt par rūpniecības attīstību reģionos! Aicinu būt drosmīgiem, neskatoties uz to, ka vieglāk būtu saglabāt esošo kārtību privātmāju izmaksu mazināšanai uz rūpniecības uzņēmumu rēķina!