Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Vai pandēmija veicinās ēnu ekonomiku?

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no mūsu valsts lielākajiem izaicinājumiem ir bijusi cīņa ar ēnu ekonomiku. Desmit gadu laikā bijām spējuši to samazināt visai ievērojami – 2009. gadā ēnu ekonomika veidoja 36,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2019. gadā – vairs tikai 23,9%. Diemžēl, Covid-19 pandēmijai un politiķu reakcijai uz šo krīzes situāciju ir būtisks potenciāls ēnu ekonomikas apmērus atkal palielināt.


Uzņēmēji atrodas dažādās situācijās

Pandēmijas laikā uzņēmējus varētu iedalīt divās kategorijās – tajos, kam no uzņēmējdarbības viedokļa nekas īpaši nav mainījies vai pielāgošanās Covid-19 krīzei bijusi viegla (ieviests attālinātais darbs, nodrošināti roku dezinfekcijas līdzekļi utt.), un tajos, kam apkārt klejojošais koronavīruss darba apjomu samazinājis vai pat biznesu apturējis pavisam. Lursoft aptaujā pērnā gada beigās – vēl pirms otrā Covid-19 izplatības viļņa Latvijā – vairāk nekā 70% uzņēmēju atzina, ka viņu biznesā ienākumi ir kritušies. Turklāt, lai gan valsts centusies nākt palīgā ar dažādiem atbalsta mehānismiem, tie noteikti nav sasnieguši visus pandēmijā cietušos cilvēkus.

Visskaļākie protestētāji pret noteiktajiem ierobežojumiem, tādi protestētāji, kuri vienlaikus norāda arī uz atbalsta trūkumu, protams, ir tūrisma un viesmīlības nozares pārstāvji, kurus pandēmija skārusi visai jūtami. Tomēr netrūkst arī citu nozaru uzņēmēju, kas daudzkārt ir neizpratnē par valdības lēmumiem, un pēdējā pusgada laikā ir izskanējuši tādi jautājumi kā, piemēram, kāpēc ziedu tirgotāji var turpināt strādāt, savukārt grāmatnīcas ne, kāpēc sporta zālēm jābūt aizvērtām, turpretim Rīgas satiksmes autobusos drūzmēties drīkst. Šie ir tikai daži piemēri, bet tādu jautājumu ir daudz.

Turklāt līdzās visai interesantajiem valdības lēmumiem netrūkst arī stāstu par birokrātiskiem šķēršļiem, kas lieguši saņemt atbalstu, lai gan uzņēmējam formāli šķitis, ka atbalsts pienākas.

Respektīvi, valsts nav centusies atbalsta saņēmēju loku noteikt maksimāli plašu, lai izvairītos no iespējas šaubu gadījumā kādam pabalstu nepiešķirt. Tieši otrādi! Tāpat kā nesen bija ar vakcīnām un to piešķiršanu – ka tikai kādam, kam varbūt vakcīna nepienākas, to poti neiedod!

Atsevišķi uzņēmēji centušies pielāgoties ierobežojumiem – vairākās Rīgas viesnīcās samazinātas cenas, un viesnīcas aicina vietējos iedzīvotājus romantiskā gaisotnē aizbēgt no Covid-19 risku piepildītās ikdienas vai arī piedāvā numuriņus diennakts gaišajā laikā izmantot visai lietišķam mērķim – kā minibiroju attālinātajam darbam. Savukārt restorānos piedāvā ēdienu līdzņemšanai vai ar piegādi, bet veikali, kam aizliegts strādāt, tā sakot, durvis atstājuši pusatvērtas – lai pircēji par šiem veikaliem neaizmirstu. Taču, tā kā kopš 2020. gada novembra, kad tika ieviesti būtiski ierobežojumi, aizritējis jau aptuveni pusgads, tad skaidrs, ka ar neesošu vai jūtami sarukušu naudas plūsmu izdzīvot ir grūti. Īpaši tāpēc, ka daudzi uzņēmēji pērn rudenī centās atkopties no pirmā pandēmijas viļņa.

Tas viss – valsts atbalsta trūkums, komercdarbības ierobežošana, kā arī stipri samazinātie ienākumi – licis darbu pārtraukt vai jūtami izmainīt ne vienam vien komersantam. Lai gan saskaņā ar statistikas datiem uzņēmumi pērn likvidēti mazāk nekā iepriekšējos gados, 2020. gadā bijis arī zemākais no jauna reģistrēto firmu skaits pēdējos 17 gados. Turklāt daudzās nozarēs, piemēram, tūrismā, liela daļa uzņēmumu savu darbību ir daļēji iesaldējuši.

Varētu domāt – tas nekas, ka daži nav mierā ar valdības lēmumiem. Tomēr patiesībā šai neapmierinātībai ir izšķirīga nozīme nodokļu godprātīgā maksāšanā.

Neraugoties uz to, ka galvenais iemesls neiesaistīties ēnu ekonomikā ir bailes tikt pieķertam un no tā izrietošās sekas, respektīvi, sodi, teju tikpat būtisks iemesls ir arī apmierinātība ar valstī notiekošo. Uzņēmējs, kas nav apmierināts ar valdības īstenoto politiku, vienmēr atradīs veidu, kā maksimāli izvairīties no nodokļu nomaksas vai tos optimizēt. Turklāt Latvijas iedzīvotāji jau izsenis ir pazīstami ar saviem inovatīvajiem veidiem, kā optimizēt nodokļus, piemēram, reģistrējot katru darbinieku vai taksometru kā mikrouzņēmumu, neizsitot čekus, darbiniekiem algas lielāko daļu maksājot citā, alternatīvajā nodokļu režīmā un tamlīdzīgi.


Pēdējie Baltijas valstīs

Kopš Stockholm School of Economics in Riga (SSE Riga) 2009. gadā sākusi veikt ikgadēju pētījumu par ēnu ekonomikas izplatību Baltijas valstīs, Latvija nav bijusi pozitīvais piemērs Baltijas kaimiņvalstīm. Lai gan ēnu ekonomikas patiesos apmērus precīzi noteikt ir teju neiespējami, šādos pētījumos svarīgākās ir tendences, un tās ir acīm redzamas, īpaši, ja salīdzina vairākas valstis un izmanto vienu un to pašu metodoloģiju. Pētījums par 2019. gadu norāda, ka galvenā ēnu ekonomikas komponente Latvijā arvien ir aplokšņu algas, kuru īpatsvars pēdējos piecos gados turpinājis nedaudz pieaugt. Tālāk seko arī čeku neizsniegšana jeb uzņēmumu neuzrādītie ienākumi, kuru apjoms pēdējos gados gan nedaudz krities. Tas visdrīzāk noticis, pateicoties valsts politikai un Valsts ieņēmumu dienesta aktīvajai darbībai, uzsverot čeka nepieciešamību patērētājiem. Tomēr sliktā ziņa ir tā, ka abas šīs kategorijas būtiski var ietekmēt uzņēmēju noskaņojums pret valsti, un tas patlaban krāsojas visai negatīvās krāsās. 

Gan SSE Riga veiktais pētījums, gan citi pētījumi par ēnu ekonomiku uzrāda, ka no pilnas nodokļu nomaksas aktīvāk izvairās pēc nodarbināto skaita mazie, kā arī viesmīlības/ēdināšanas nozarē strādājošie uzņēmumi.

Diemžēl tieši šie uzņēmumi ir arī tie, kas visbiežāk ''izkrituši cauri'' valsts atbalsta sietam pandēmijas laikā, un vienlaikus ir tie, kuriem aizliegta darbība Covid-19 izplatības risku mazināšanas nolūkos, kā arī ir tie, kuri ir visjutīgākie pret ienākumu samazinājumu. Vēl bēdīgāku ainu padara tas, ka čeka prasīšana arī no klienta puses korelē ar sabiedrības uzticību valsts pārvaldei un tās lēmumiem. Ja valsts pārvaldei netic nedz klients, nedz pakalpojuma sniedzējs, par pakalpojumu pievienotās vērtības nodoklis, iespējams, netiks samaksāts. Tas atkal noved pie situācijas, kurā Valsts kasei aiziet garām visai ievērojamas summas un ar ēnu ekonomikas dzirnavām būs atkal jāsāk cīnīties no sliktākas pozīcijas.


''Kam tev to čeku?''

To, ka nodokļus atsevišķi uzņēmumi sākuši maksāt arvien retāk un ne vienmēr labprāt, var gan dzirdēt, gan arī just uz savas ādas. Ja vien nenorēķinās ar maksājumu karti, kas automātiski nozīmē darījuma elektronisku fiksēšanu, naudu mazajās ēdināšanas iestādēs parasti ''pa taisno'' ieliek kasē, kas jau stāv atvērta, un atlikumu izdod bez čeka. Savukārt vienā uzņēmumā nācās saskarties ar īpaši amizantu situāciju – cenšoties maksāt ar norēķinu karti, darījums divas reizes tika atteikts savienojuma dēļ un tika palūgts samaksāt skaidrā naudā.

Tomēr darījuma atteikuma iemesls bija tas, ka maksājumu termināls acīmredzami bija atvienots no interneta. Un čeks par skaidras naudas samaksu, protams, izpalika. 

Šādas mazās shēmas ir bieži sastopamas pat nevis Rīgā, bet reģionos, tālu no galvaspilsētas. Tāpat var tikai prognozēt, ka šādi gadījumi būs arvien biežāki, jo neuzticība valstij veicina ēnu ekonomikas apmērus. Arī no klienta puses ir visai neērti prasīt čeku, ko tev īsti pat nemaz nevajag. ''Piedalīsies čeku loterijā? Ha-ha!'' izskanēja no pārdevēja, kas pēc pieprasījuma čeku tomēr iedeva.


''Atlaidīte'' un PVN 

Taču runa nav tikai par ēdināšanas iestādēm, kam varbūt ierobežotās darbības dēļ pievienotās vērtības nodoklī (PVN) nesamaksātie pāris eiro ir būtiski un kuras pēc pandēmijas grasās atgriezties pie godīgas komercprakses. Savdabīga ''atlaižu sistēma'' pastāv daudzās nozarēs, ja klients ir gana nekaunīgs un par to pajautā. Kādā veikalā, atskārstot, ka jauni aizkari ar stangām un pielikšanu izmaksās gandrīz 1000 eiro, un prasot, vai nav pieejama kāda atlaide, diezgan tieši tika norādīts, ka pieejama 21% atlaide. Identiska situācija radās, arī pērkot gultu un matraci, kam izmaksas bija tādas pašas.

Protams, gan pircējs, gan pārdevējs uzreiz saprot, uz kā rēķina šī atlaide rodas. Pircēja gadījumā tas nozīmē atteikties no čeka, kas vēlāk varētu nodrošināt garantiju, taču iespējamība ietaupīt piektdaļu no 1000 eiro šķiet pārāk vilinoša.

Galu galā – cik gan bieži kaut kas notiek ar aizkariem un to stangām vai matraci? Pieredze liecina, ka PVN ''apiešana'' individuālos gadījumos lielajos uzņēmumos notiek ļoti reti – tur ir pārāk liels risks kam tādam, turklāt lēmumu pieņemšana arī ir apgrūtināta – neba jau pārdevējs tā var piešķirt šo ''atlaidi''. Tomēr mazajos salonos vai individuālās darbnīcās gandrīz vienmēr varēs ''kaut ko sarunāt'', īpaši tāpēc, ka apjoma ziņā tiem ir grūti konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem un to izcenojumu, tāpēc jābūt gatavam paiet soli pretī potenciālajam klientam. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses