No iespējamajiem ceļamērķiem Eiropā Berlīnei nenoliedzami piemīt vairākas priekšrocības – tā no Rīgas ir pietiekami tuvu, lidmašīnas turp lido bieži, biļešu cenas ir samērā zemas. Tādējādi vairojas to cilvēku skaits, kuriem regulāra došanās uz Vācijas galvaspilsētu kļūst par ieradumu – pat ja ar vārdu "regulāri" nedomājam vairāk par vienu reizi gadā.
Iespēja justies brīvi
Berlīnes kā pilsētas koptēls nav tik izsmalcināts kā, piemēram, Vīnei, taču pilsētai piemīt grūti izskaidrojama brīvības sajūta. Katrs, kam nācies nokļūt milzīgajā ļaužu pūlī, kas tevi vienkārši nes, piemēram, Parīzē, vai bažīgi vērot, no kuras puses parādīsies ārkārtīgā ātrumā joņojošs riteņbraucējs, kam likumi nav rakstīti, kā Amsterdamā, apliecinās, ka Berlīnes ikdienas dzīve ir darbīga, bet tiktāl sakārtota, lai cilvēks pilsētā justos pietiekami brīvs un neatkarīgs.
Transporta infrastruktūra ir loģiska, un izņēmumi ir vienīgi metro remonta gadījumos, kad nācies piedzīvot novirzes no oficiāli izsludinātās shēmas un vēlā vakarā mērot kājām krietnu gabalu, par spīti tam, ka oficiāli šajā posmā bija jākursē metro vilcieniem. Lielākoties ar Berlīnes transportu viss ir kārtībā, tāpat kā ar ēdināšanu. Pilsētas multikulturālisms ļauj izbaudīt visdažādāko tautu virtuvi. Ir iespēja būt patriotam un apmeklēt vienu no diviem Berlīnes Ķirsoniem – protams, var arī abus. Dīvaini, bet, piemēram, Atēnās jums otrā ēdiena porcijas reti kad būs tik lielas kā grieķu ēstuvēs ārpus valsts. Berlīnes grieķu restorāni nav izņēmums. Tāpat ir gadījies krietni pārēsties itāļu restorānā Bismarka ielā, ceļā starp Šillera teātri un Berlīnes Vācu operu. Un te nu mēs nonākam pie vēl viena Berlīnes trumpja – plašajām kultūras baudīšanas iespējām.
Atradīsiet bez grūtībām
Pilsēta, kurā ir veselas trīs operas, ir īstā vieta kultūras gardēžiem, un nākamās sezonas kalendārā daudziem noteikti jau atķeksēts 7. oktobris – diena, kad sāksies biļešu iepriekšpārdošana uz izrādēm atjaunotajā Unter den Linden ēkā, kurā pēc vairākiem trimdas gadiem atgriezīsies Berlīnes Valsts opera. Pagaidām nav ziņu, vai arī pie šīs ēkas pirms izrādēm piebrauks kliņģeru tirgotāju rati, bet vispār tas Berlīnei ir ļoti raksturīgi, un reizēm skatītāji vienā mierā ar visiem kliņģeriem soļo iekšā zālē.
Vienmēr bagātīgas ir arī izstāžu un muzeju apmeklēšanas iespējas Berlīnē. Mana favorīte ir Martin–Gropius–Bau izstāžu ēka, kur pat tad, ja kādā spārnā maina ekspozīciju, noteikti būs kas vērtīgs, ko redzēt. Piemēram, šobrīd līdz pat 5. novembrim apskatāma protestantisma 500. gadadienai veltītā izstāde Lutera efekts. Savukārt dodoties uz Muzeju salu, ir vērts apsvērt iespēju apmeklēt Ķīnas un Ēģiptes senās mākslas izstādi Jaunajā muzejā, kas ir atvērta līdz 3. decembrim.
Var arī krieviski
Ceļotājiem, kas taupa naudu, Berlīnē var noderēt tāda tipa viesnīcas, kādas (vismaz tik lielā koncentrācijā) nav gadījies redzēt citās Vācijas pilsētās. Tās ir salīdzinoši lētas mītnes daudzdzīvokļu māju otrajā, trešajā stāvā, kuras pārvalda emigranti no bijušās PSRS valstīm un kuru personāls galvenokārt runā krievu valodā. Šādas mītnes ir salīdzinoši pieticīgas komforta ziņā, tomēr cenas un pakalpojuma attiecība ir adekvāta, ņemot vērā izdevīgo atrašanās vietu un to, ka parasti cenā ietilpst arī standarta brokastis. Šādās viesnīcās var sastapt arī latviski runājošus darbiniekus, tāpat kā pastāv iespēja kādā restorānā, apspriežot ēdienkarti, pēkšņi saņemt konsultāciju no viesmīļa latviski. Brīžiem, staigājot pa Berlīni, rodas sajūta kā Otto Ozola grāmatas virsrakstā – latvieši ir visur. Viņi tev nosēdīsies aiz muguras divstāvu autobusā uz Aleksandra laukumu, iznirs tavā ceļā, meklējot tualeti lielveikalā netālu no Zoo stacijas, vai apspriedīs kādu gleznu muzejā. Taču droši vien tā gadās visu tautību tūristiem. Visdrīzāk arī Berlīnē ir rajoni, kuros nevajag spert kāju, taču lielākā pilsētas daļa ir tūristiem draudzīga, ielu nosaukumi izlasāmi uz katra stūra un apmaldīties grūti. Jā, protams, arī man tas ir izdevies, tomēr retāk nekā citur.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.