Ja dodies ceļojumā, vari saplānot nezin kādus maršrutus un pasākumus, taču bez ēšanas un dzeršanas nu nekādi neiztiksi. Un tieši tas visbiežāk ir iemesls, kas ļauj dziļāk ielūkoties tautas dvēselē, paradumos un dzīvē. Ēdiens un dzēriens nereti paveic to, kas nav pa spēkam senām drupām un mākslas muzejiem.
Nelielā pilsētiņa Norča, aiz kalniem un mežiem paslēpusies, tiek dēvēta par Umbrijas gardēžu slepeno centru. Par slepeno tāpēc, ka Norčas apkaimes delikateses — melnās trifeles, izcilas kvalitātes vītināto šķiņķi un visdažādākās desiņas, no kurām liela daļa gatavota no meža lopiņu gaļas — brauc baudīt gardēži, kuri nevēlas, lai viņiem apkārt spietotu tādi, kam garšas kārpiņu sajūtas neko daudz vis nenozīmē. Savukārt par norčinērijām Itālijā dēvē desu un gaļas veikaliņus, kaut gan desām šajā zemē ir cits nosaukums.
Lai gan Norčas iedzīvotāju vidū veģetāriešus esot grūti atrast un, kā viņi paši uzskata, veģetāriešiem tur nav ko darīt, es savā prātā jau uzreiz izskaitļoju padsmit recepšu, ko pagatavot no Umbrijas lēcām — bioloģiskajām, audzētām īpatnējā plato starp 2000 metru augstiem kalniem, kur apstākļi ir tik unikāli, ka citur Itālijā tādas lēcas izaudzēt nevar. Aromātiskas, vieglas un bagātas ar dzelzi, ne miņas no ķīmijas. Tās ir tik maigas, ka pirms vārīšanas nav jāmērcē, tās neizlobās no miziņas, nesavārās putrā un Itālijas delikatešu veikalos maksā trīsreiz dārgāk par pārējām. Tieši šeit pirmo reizi mūžā pagaršoju lēcu maizi, tas ir, nevis no lēcu miltiem ceptu, bet gan prāvu maizes šķēli, bagātīgi pārklātu ar vārītām lēcām. Idejiski tas būtu līdzīgi, kā pie mums pasniegtu maizi ar vārītu zirņu kārtu. Var ticēt vai ne, bet garšoja dievīgi!
Trevi pilsētiņu, kas atgādina viduslaiku cietoksni, dēvē par olīveļļas galvaspilsētu. Kad notiek lielā olīveļļas spiešana, šķiet, pat gaisā virmo svaigi spiestas eļļas aromāts. Par godu šim notikumam tiek organizēti dažādi pasākumi, kas aptver gan gastronomisko, gan kultūras, gan sadzīvisko jomu. Viens no tādiem ir Trevi olīveļļas, mākslas un mūzikas festivāls. Tieši tā, visas trīs jomas ir apvienotas vienā, olīveļļas iegūšana un baudīšana ir tikpat varena māksla, cik mūzika. Festivāla dienās visas eļļas spiestuves laipni ver durvis apmeklētājiem, kas interesējas par jaunās ražas produktu, grib apskatīties, kā tas top, vēlas nodegustēt un, pats par sevi saprotams, nopirkt. Un ieinteresēto personu ir ļoti daudz.
Olīveļļas degustēšana un testēšana, izrādās, ir tikpat aizraujošs pasākums, cik vīna iepazīšana. Dzert eļļu no glāzītes? Pasarg Dievs! Bet Umbrijā tā ir pašsaprotama lieta, ja gribi iegādāties labu eļļu savai virtuvei. Arī es iedzēru, mācījos pareizi elpot, aizturēt elpu un izpūst to tā, lai sajustu pēc iespējas vairāk garšas nianšu eļļā. Viss beidzās ar to, ka pēc katras spiestuves apmeklēšanas aizvien vairāk sajūsminājos par burvīgajām pēcgaršām mutē un uz mēles. Nebiju iedomājusies, ka maizes šķēlīte, bagātīgi aplaistīta ar eļļu un pārkaisīta ar sāli, varētu būt tik garšīga, ka ar pēdējo maizes kumosiņu gribētos izslaucīt no šķīvja katru eļļas lāsīti. Tāpēc vēl jo bēdīgāk kļūst ap sirdi, ieraugot pie mums viena otra lielveikala plauktos tādus eļļas izstrādājumus, ko Itālijā zemās kvalitātes dēļ pat aizliegts pārdot...