Populārākajiem priekšstatiem par Oslo parasti piedien sūkstīšanās, ka Norvēģijas galvaspilsēta ir dārga un nav iekārots tūristu galamērķis. Pirmo ir grūti apšaubīt, tā kā Norvēģijā ir vieni no augstākajiem nodokļiem pasaulē. Arī par glāzi vīna restorānā samaksāsiet apmēram tikpat, cik citur Eiropā par pudeli. 2011. gadā Oslo dārdzības ziņā tika ierindota otrajā vietā pēc Tokijas. Savukārt otrs ir novecojis stereotips, ņemot vērā, ka Oslo šodien piedzīvo īstenu urbānās attīstības lēcienu – agrākajām pilsētas industriālajām teritorijām pārtopot kultūras, mākslas un gastronomijas epicentros. Katrā ziņā krīzes piemeklētajā Eiropā nav daudz pilsētu, kuras varētu lepoties ar tik vērienīgu jaunu objektu koncentrāciju. Oslo patlaban ir trīs jauni un vēl topoši rajoni – Operas kvartāls Bjērvīkas rajonā, Vulkan – kādreizējā tērauda kausēšanas rūpnīcas teritorijā un Hjuvholmenes pussala (Tjuvholmen).
Pirmais gan šobrīd vēl atgādina palielu laikmetīgās arhitektūras būvlaukumu. Paredzēts, ka kopumā te atradīsies 12 ēku – gan dzīvojamie nami, gan biroji. Kvartāla tapšanā iesaistīti pazīstami arhitekti. Piemēram, DNB bankas ēku projektējis arhitektu birojs MVRDV; Deloitte Building, kuras pirmajos divos stāvos atradīsies veikali un restorāni, – Snohetta. Jau divus gadus te mājo arī jauna un ambicioza laikmetīgās mākslas galerija – Kunsthall Oslo, kuras mērķis ir eksponēt labāko norvēģu un starptautisko laikmetīgo mākslu. Daļu telpu tā atvēlējusi mākslas grāmatu izdevējam un grāmatnīcai Torpedo, kas savulaik radās kā atbilde laikmetam, kurā lielie ražotāji dominē pār mazajiem un neatkarīgajiem, nišas grāmatnīcas pamazām piepulcējot izmirstošo kategorijai.
Munks un Ibsens
Vulkan atrodas starp bohēmisko Grīnerlekas (Grünerløkka) rajonu un St. Hanshaugen dažu minūšu gājiena attālumā no kapsētas, kurā atdusas Munks un Ibsens. Pēdējā, pateicoties ziemeļu ekspresionisma pioniera 150. dzimšanas dienai, kas Oslo šogad tiek svinēta ar vērienu, ir visai iecienīts galamērķis. Nebrīnieties, ja sastapsit vēl bariņu tādu pašu, kas izmisīgi meklē Munka pieminekli, kas patiesībā ir pavisam necils un nemanāms, īpaši salīdzinājumā ar Ibsena piemiņas vietu.
Vulkan pie sava nosaukuma ticis, pateicoties savulaik te mājojušajai tērauda kausēšanas rūpnīcai, kuras apkārtne pat ziemā neesot aizsalusi. Te koncentrējušās gan pilsētas kreatīvākās mācību iestādes, gan viesnīcas, restorāni, veikali, apartamentu ēkas un kultūras institūcijas. Izbijušās rūpnīcas ēkā kopš pagājušā gada oktobra mājo Oslo jaunais gardēžu epicentrs – Mathallen Food hall, tirgus, kas zem viena jumta pulcē visus labākos vietējos ražotājus un arīdzan virkni ēstuvju, jau paguvis kļūt par vienu no iecienītākajām pusdienu vietām pilsētā. Garšīgi un cenu ziņā draudzīgi – šī tomēr nav Oslo viegli sastopama savienība! Tieši iepretim tirgum atrodas abas rajona viesnīcas – Scandic un PS: hotel. Pirmajai ir jauneklīga dizaina viesnīcas piešprice, tās hallei atgādinot reklāmistiem vai veiksmīgiem jauniem māksliniekiem piederošu loftu ar eklektiskām krāsainām mēbelēm un izaicinošiem dizaina niekiem. Viesnīca vienlaikus ir arī jauno talantu platforma – publiskajās telpās eksponēti tuvējo mākslas un dizaina augstskolu studentu darbi. Savukārt otra ir naktsmītne – sociāls projekts, gandrīz 90 procentu tās darbinieku ir dažādu iemeslu dēļ no darba tirgus izstumtie. Viesnīca vienlaikus darbojas arī kā mācību centrs – jaunas profesijas apguvei vai pagaidu situācijas risinājumam. Interjers pielīdzināms hostelim ar stila pipariņu, citstarp, gaiteņi rotāti ar mākslas darbiem, kurus radījuši ar autismu sirgstoši cilvēki.
Zagļu sala
Taču īstais Oslo magnēts, kas Financial Times šogad mudināja Norvēģijas galvaspilsētu nodēvēt par ideālu galamērķi "īsām kultūrbrīvdienām", bet citiem – par jaunu Eiropas mākslas metropoli, ir Tjuvholmen. Mākslas galeriju koncentrācijas dēļ vietējo vidū tā jau iedēvēta par Oslo Čelsiju. Tās galvenā "kultūratrakcija" nenoliedzami ir pagājušajā gadā durvis vērušais Renco Pjano projektētais Astrupa Fērnlija muzejs. Grūti iztēloties, ka XVIII gadsimtā šī bijusi atsevišķa sala, patiesībā – nomale, kur mitinājušies dzērāji uz zagļi. Daļa te arī tikuši pakārti, Tjuvholmen tulkojumā nozīmējot – "zagļu sala". Pēcāk tā pārtapa ostas dokos, savukārt 2005. gadā pilsēta izlēma to pārvērst dzīvojamā teritorijā, kuru pilnībā pabeigt iecerēts nākamgad. Sajūtu ziņā Tjuvholmen ir autonoma republika. Kompakta, blīvi apdzīvota, tās arhitektoniskajā veidolā – ar tiltiem, bruģētajām ieliņām un koka dēļiem izlikto promenādi – ieplūdināta arī vēsturisko doku sajūta. Saulainās dienās Astrupa Fērnlija muzeja stiklotais jumts mirdz kā piepūsta bura, simboliskais tilts, kas savieno abas muzeja ēkas, mazliet atgādina jahtas klāju, turpat blakus Oslo fjordā kursē motorlaivas un jahtas, garām slīd lielie pasažieru laineri.
Tieši iepretim muzejam greznojas Oslo jaunais dizaina hotelis The Thief, kura mākslas kolekcija var uzdzīt baltu skaudību nevienam vien kolekcionāram (Ričards Prinss hallē, Vorhols restorānā utt.) vai gluži pretēji (ideālajā, bet mazāk ticamajā variantā) – mudināt kādu no viesnīcas turīgajiem viesiem pievērsties mākslas kolekcionēšanai, īpaši pēc vakariņām turpat kanāla otrajā pusē esošajā japāņu restorānā Hanami, kura publika ir īstens Oslo radošā un biznesa krējuma zieds. Tāda la dolce vita norvēģu stilā – daļa viesu uz restorānu ierodas arī privātajās motorlaivās. Šī ainiņa – gribi vai negribi – uzjunda atmiņā seno stāstu par norvēģiem un naudu. Kā zināms, līdz ar naftas āderes statusu, kuru Norvēģija iemantoja 90. gados, pilnībā mainījās arī dzīves līmenis valstī, kuras galvenās raksturiezīmes šodien ir augstas algas un zems bezdarba līmenis. Tiesa, ārējās izpausmēs norvēģi joprojām spējuši saglabāt vēsturisko pieticību – pilsētas ielās tikpat kā nemanīsiet uzkrītoši dārgas mašīnas. Cita lieta ir jahtas un motorlaivas Oslo fjordā, kā mīl jokot vietējie – ticis pie turības, norvēģis vispirms nopirks salu (Norvēģijas teritorijā to ir 50 000), tad laivu un tikai pēcāk mašīnu.
Kaut atvēršanas brīdī Astrupa Fērnlija muzejs izpelnījās skaudru kritiku – gan arhitektūras, gan eksponētās mākslas sakarā (tai tika piedēvēta korporatīvo kolekciju aura), veroties vietējo un tūristu no stresa ēnas brīvajās sejās, ir skaidrs, ka viena lieta, protams, ir aukstasinīga kritika, otra – dzīvā dzīve. Muzejs acīmredzami kļuvis par nelielās pussalas centru – ne tikai no mākslas, bet arī dzīves baudīšanas viedokļa. To ieskaujošais skulptūru parks ir iecienīta dīku pastaigu vietu – vasarās zālienā turpat starp Luīzes Buržuā skulptūrām ne viens vien vietējais izklāj savu deķīti un ķer retās ziemeļu saules vannas vai veldzējas muzeja pludmales peldvietā.
Astrupa Fērnlija muzejs
Astrupa Fērnlija muzejs ir privāts muzejs, dibināts 1993. gadā kā kuģu rūpnieku Fērnliju mākslas kolekcijas mājvieta. Kolekcijas pirmsākumi saistās ar XX gs. 60. gadiem, un tajā pārstāvēta norvēģu un starptautiskā laikmetīgā māksla. Būtībā tāda patlaban skaļāko, dārgāko vārdu esence, kurā varbūt nav īpašu pārsteigumu, taču nav arī nekāda iemesla augstprātīgi vīpsnāt par velti izšķiesto laiku. Atsevišķa telpa atvēlēta Demjenam Hērstam (netrūkst ne taureņu, ne lopiņu formaldehīdā, ne punktu, ne galvaskausa variāciju), cita – Džefam Kūnsam. Hailaitu vidū ir arī kubiešu mākslinieka Fēliksa Gonsalesa-Torresa darbs Blue Placebo (1991) jeb 130 kilogramu zilos celofāna papīriņos ietītu piparmētru konfekšu, kā arī šis un tas no Metjū Bārnija, Ričarda Prinsa, Anselma Kīfera u. c. prominentu autoru "zelta fonda". 10. oktobrī durvis vēra apjomīga Brazīlijas laikmetīgajai mākslai veltīta izstāde Imagine Brazil, kas tapusi sadarbībā ar Lionas Laikmetīgās mākslas muzeju.
Lepojoties ar Munku
Taču viens no iemesliem, kālab šoruden pilnīgi noteikti vērts ieplānot kultūrbrīvdienas Oslo, ir Edvarda Munka 150. jubilejas svinības. Oslo Nacionālajā muzejā un Munka muzejā skatāma apjomīgākā Munkam jebkad veltītā retrospekcija Munks 150. Eksponēts vairāk nekā 220 mākslinieka gleznu, 50 darbu uz papīra, aptverot 60 viņa karjeras gadus – no agrīnajiem XIX gadsimta 80. gadiem līdz mākslinieka nāves stundai 1944. gadā. Viens no izstādes stūrakmeņiem ir gandrīz pilnībā rekonstruētā Munka gleznu sērija The Frieze of Life (1902), kurā ietilpst arī leģendārā Kliedziena variācijas (1893–1910) un Madonna (1892–1895). Tiesa, Munka muzejā abi mākslinieka ikoniskākie darbi apzināti neuzkrītoši ieplūdināti pārējā ekspozīcijā, tādējādi akcentējot faktu, ka Munkam bijuši daudzi izcili darbi, kurus pamanīt ir vienlīdz nozīmīgi.
Izstāde vienlaikus ir arī lielisks stāsts par pašu Munku, un, ja vien laiks atļauj, noteikti vērts to izstaigāt gides pavadībā, kas ir patiešām lieliska, savā stāstā akcentējot epizodes, kas citādi, ja vien neesat izcils Munka dzīves un daiļrades pārzinātājs, iespējams, paslīdētu garām. Viena no Munka dzīves trauksmainākajām lappusēm ir viņa attiecības ar sievietēm. Tajās ir gan bohēmiski sakari un apsēstība ar precētām sievietēm, gan attiecības ar turīgo norvēģieti Tullu Lārsenu, kura pat mēģināja ievilkt mākslinieku laulībā. Viņu sakars rezultējās vardarbīgos strīdos un šāvienā, kurā Munks zaudējs daļu kreisās rokas pirksta. Emocionāla iztukšotība, dusmas, bezcerīgums, sāpes un attiecību nolemtība atspoguļojas arī viņa gleznās. To vidū ir gan Nāve un jaunava (Death and the Maiden, 1893), kas attēlo sievieti, kura apskāvusi skeletu, gan Marata nāve (1907), kurā Munks savas attiecības ar sievietēm izspēlē caur stāstu par franču revolucionāra Žana Pola Marata nāvi. (Viņu nogalināja paša vannā ar virtuves nazi – cita revolūcijas aktīviste, kas vēlāk tika sodīta ar giljotīnu.)
Munka maršruts
Oslo pilsēta radījusi arī īpašu Munka maršrutu, kurā iekļautas gan adreses, kurās savulaik dzīvojis Munks, gan vietas, kas viņu iedvesmojušas. Piemēram, Grand Café, kuru savulaik bija iecienījis viņa laikabiedrs Henriks Ibsens un kura attēlota arī Munka gleznā Henriks Ibsens Grand cafe (1898). Bāra apmeklētāji pēc Ibsena varējuši pārbaudīt savu pulksteņu precizitāti – rakstnieks vienmēr ieradies tieši divpadsmitos un apsēdies pie sava iecienītā mazā, apaļā galdiņa stūrī pie bāra ieejas. Līdz 31. decembrim Ibsena muzejā skatāma izstāde – veltījums abu attiecībām – Meistaru satikšanās. Ibsens un Munks.
Munka jubilejas gadā noteiktās dienās (precīzāk sk. www.munch150.no) skatītājiem atvērta arī Oslo Universitātes aula, kas lepojas ar 11 Munka gleznojumiem. Ansambļa centrālais darbs ir glezna Saule, kurā Munks sauli attēlojis kā metaforisku dzīvības avotu un apgaismības, mācīšanās un zināšanu simbolu.
26. septembrī oficiāli atklāts skatu laukums Ekebergas kalnā (Ekeberg Hill) – vietā, kuras panorāma iemūžināta Kliedzienā. Kaut šodien ainava nenoliedzami ir mainījusies, iegūstot daudz urbānākas aprises, Oslo fjorda un kalnu līniju siluets palicis nemainīgs.