Kamēr daudzi no viņiem ir diezgan integrējušies spāniskotajā attiecīgo valstu metisu kultūrā, tikmēr atsevišķas grupas turpina piekopt vairāk tradicionālu dzīvesveidu, kur saziņai dominē kāda no maiju valodām.
Atitlana ezers Gvatemalā, majestātiski izpleties vulkānu ielokā, liek aizrauties ne viena vien ceļotāja elpai. Apkārtējos kalnos tuvāk vai tālāk no ezera paslēpušies maiju ciemati un pilsētas. Par manām mājām uz laiku kļuva Sanpedro la Laguna. Tā ir mierīga pilsētiņa (pēc Gvatemalas mērogiem ciemats) ar aptuveni 15 000 iedzīvotāju, kuri apdzīvo ezera krastu aptuveni kilometra rādiusā no tirgus laukuma.
Lai varētu vēl vairāk iedziļināties vietējo ikdienā, izvēlējos mācību laikā kļūt par daļu no maiju ģimenes. Mani laipni uzņēma Roza un Hesus, kuru ģimenē aug četri bērni. Ārzemju studentu uzņemšana ir viens no viņu ienākumu avotiem. Ģimenes māja ir sadalīta trīs stāvos: pirmajā dzīvo Hesus mamma, otrajā ģimene ar bērniem un Rozas brālis, trešā tiek pastāvīgi izīrēta vienam vai diviem ārzemju studentiem. Iekštelpu iekārtojums ir ļoti askētisks un pieticīgs, mājā nav atrodama neviena no mums pierastajām elektroierīcēm, taču viesu komfortam īpaši izveidota duša (bez siltā ūdens padeves). Toties nekāds ērtību trūkums neatsver iespēju iziet no istabas tieši uz terases ar brīnišķīgu skatu uz ezeru.
Dzīvošana ģimenē nozīmē arī baudīt mājās gatavotu ēdienu, kas ir svarīga daļa no maiju kultūras un dzīvesveida. Roza vienmēr vēlas ārzemniekus lutināt ar viņiem pazīstamām lietām, tāpēc vajadzēja pielikt pūles, izskaidrojot, ka mani interesē tieši autentiskā virtuve, nevis ārzemniekiem pielāgotā. Pēc pāris dienām par manu mīļāko ēdienu kļūst brokastis — desayuno chapin: svaigs siers, avokado, olas, cepti platāni, marinēti dārzeņi, pupiņas un svaigi ceptas tortiljas. Mācības noris katru dienu pa četrām stundām dārza ieskautā bambusa nojumē ezera krastā, pēc kurām katru dienu atgriežos mājās uz pusdienām. Pusdienas ir pamata ēdienreize ar olām un/vai sarkanajām pupiņām, bet vakariņās parasti tiek sakombinēts atlikušais ēdiens no pārējām maltītēm (ledusskapja taču nav!). Jāpiebilst, ka ledusskapja trūkums nav nekas neierasts. Maijiem ir pierasts katru dienu doties uz tirgu, lai nopirktu konkrētajai dienai nepieciešamos produktus. Tāpēc gatavots tiek bez pārpalikuma, un nav vajadzības uzglabāt.
Lai gan Atitlans kārdinoši vilina atveldzēties no stiprās saules, nevienu peldētāju man neizdodas redzēt, un arī vietējie to neiesaka darīt. Ārpus Centrālamerikas lielajām pilsētām nav centrāli organizētas kanalizācijas sistēmas. Katra māja ir atbildīga par savu atkritumu apsaimniekošanu, kas diemžēl nereti nozīmē to, ka Gvatemalas lielākais ezers pārvēršas par lielāko sanitāro mezglu valstī. Neskatoties uz ezera funkciju pārstrādāt dabiskos un mākslīgos atkritumus, iedzīvotājiem tas joprojām pilda veļas mazgājamās mašīnas un vannas funkcijas. Patērētāju kultūra maziem solīšiem iezogas arī mazajos Gvatemalas ciematos. Tiem, kam tā nav, sapņo par ledusskapi; ja ģimenes budžets atļauj, sievietes ātri nomaina mazgājamos bērnu autiņus pret vienreizlietojamajiem pamperiem.
Sarunās ar svešiniekiem vietējie ir ļoti tieši un sarunas sākumā vienmēr paspēj noskaidrot visus sev interesējošos jautājumus. Pirmajās kopīgajās vakariņās arī man tiek uzdoti triecienjautājumi par vecumu un ģimenes stāvokli. Rozu uzjautrina fakts, ka esam vienaudzes. Mani gan tas nošokē, jo mazliet pirms 30 gadu vecuma viņai jau ir divas meitas pusaudzes. Šajā sarunā atklājās diezgan izplatīta tendence Centrālamerikas sabiedrībā. Roza apprecējās 14 gadu vecumā, un jau nākamajā gadā viņai piedzima pirmais bērniņš, līdz ar to izglītošanās bija jāpārtrauc. Ģimenes dibināšana esot bijusi viņas lielākā vēlēšanās, un to nekad neesot nožēlojusi. «Tagad vecākā meita ir tajā pašā vecumā kā es, kad apprecējos. Gribētos, lai viņa turpina mācības un apgūst kādu amatu. Bet viņai pašai jāizdara izvēle,» nopūšas Roza.
Visu rakstu par ceļojumu uz Gvatemalu lasiet žurnāla Sestdiena 23.oktobra numurā!