Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Piektdiena, 8. novembris
Agra, Aleksandra

Māksla mīlēt dzīvi Vīnē

No Melkas baroka līdz Hundertvasera namam Vīnē – tas ir ceļš, kas ļauj gūt spilgtus arhitektūras daudzveidības radītus iespaidus un atklāt Austrijas kultūrvides kolorītu

Zelta krāsā mirdzošas grāmatas, cieši blakus cita citai sarindotas plauktos, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem. Tā izskatās vienā no Austrijas slavenākajām bibliotēkām, kas atrodas pašu austriešu un ārvalstu viesu iemīļotajā apskates vietā – Melkas klosterī. Bibliotēkas popularitāti sekmējis tas, ka simbolisks veltījums tai ievīts Umberto Eko literārajā darbā Rozes vārds.

Mūsdienās grāmata tiek uztverta kā teksts, ko var lasīt gan iespiestu uz pelēka papīra un iesietu mīkstos, neizturīgos vākos, gan arī e-lasītājā vai datorā, tāpēc iespēja aplūkot iespaidīgus sējumus, kuru greznais noformējums ir tikpat būtisks kā saturs, paver priekškaru uz grāmatniecības vēsturi. Kopumā Melkas klostera bibliotēkā apkopoti aptuveni 100 000 iespieddarbu, no kuriem vairāk nekā 1500 nāk no XVI gadsimta, gandrīz trīs reizes vairāk – no XVII gadsimta un apmēram 1800 darbu – no XVIII gadsimta, savukārt daudzas citas bibliotēkas bagātības ir jaunākas.

Apskatei atklātajā bibliotēkas daļā plauktos redzami grāmatu simti – vizuāli līdzīgi savā spožajā greznībā, bet tematiski atšķirīgi, jo te pārstāvēts, piemēram, ģeogrāfijai, tieslietām, vēsturei, teoloģijai un astronomijai veltītas literatūras klāsts.

Turklāt Melkas klosterī uzmanības vērta nav bibliotēka vien. Klosteris izbūvēts baroka uzplaukuma periodā – XVIII gadsimtā – un pie mūsdienu funkcionālā askētisma pieradušajiem cilvēkiem spēj dāvāt brīdi aizbēgt no realitātes gluži kā kvalitatīva vēsturiskā filma. Šādu ceļojumu laikā nodrošina iespēja aplūkot senlaicīgu globusu, uz kura attēlotas sengrieķu mītu varoņiem radniecīgas būtnes, izpētīt Marmora zāles griestu gleznojumus un krāšņos sienu dekorus un pabūt klostera baznīcā, kuras zeltaini mirdzošo interjera elementu spožums žilbina joprojām.

Arhitekta Jākoba Prandtauera veikums – Melkas klosteris – tiek uzskatīts par Austrijas baroka laikmeta simbolu, un tieši klostera baznīca ietver šī laikmeta esenci. Baroku mēdz dēvēt par apliecinājumu mīlestībai pret dzīvi un vēlmei pavadīt mūžu pēc iespējas skaistākā vidē. Tāpēc šajā baznīcā nav itin nekā no pārpasaulīgas vienkāršības un tās interjers ir viens no greznākajiem Eiropā.

Uz kultūru robežas

Lai atgriešanās no baroka laikmeta realitātē nebūtu pārāk krasa, labi noder iespēja iziet uz klostera terases, no kuras paveras skats uz Melkas pilsētu un Donavu. Atšķirībā no klostera pati Melka ir vienkārša un nepretencioza. Atpazīstamību tai nodrošina ne vien klosteris, bet arī upmalas gleznainie pakalni, jo Donavas krastu veidotā Vahavas ieleja Melkas un Kremsas reģionā ietverta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Rudenī te uzmanības centrā nonāk ikgadējā vīnogu raža, savukārt ziemā un agrā pavasarī iespējams aplūkot baltas ēkas ar sarkaniem jumtiem un izpētīt vietējo kolorītu, ko veido atrašanās uz Viduseiropas un Dienvideiropas robežas.

Precīzi apgrieztie dzīvžogi, gluži kā ar lineālu novilktās puķu dobes, perfekti tīrās ielas un prasmīgi kārtībā uzturētās mājas apliecina ģermāniskajai kultūrtelpai raksturīgo sakoptību, savukārt ielu muzikantu spēlētās temperamentīgās melodijas, komunikablie, kaulēties kārie veikalnieki un apmeklētāju pārpildītie krodziņi, kuros pie kafijas krūzes un vīna glāzes tiek risinātas bezgala garas sarunas, norāda uz Dienvideiropas mentalitāti.

Miljoniem viesu

Nonākot Vīnē, ceļojumu baroka un rokoko laikmetā gribas turpināt, tāpēc ceļš ved uz Šēnbrunnas pili, kas arī iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viens no starptautiski populārākajiem Austrijas arhitektūras un interjera šedevriem. Pērn apmeklētāju skaits bijis rekordliels – pāri par trim miljoniem.

Kad nonāku pilī, man par tās popularitāti zūd jebkādas šaubas. Rindas pie kasēm stiepjas daudzu metru garumā, un apmeklētāju virzība cauri pils zālēm atgādina iešanu svētku gājienā, kurā vienlaikus skan vismaz piecas valodas. Gremdēšanos klusumā vai detalizētu gleznu un interjera elementu izpēti nevar īstenot, toties iespēja izjust vienotību ar japāņu tūristiem, austriešu skolēniem, vācu pensionāriem, lietuviešu studentiem un lielu itāļu ģimeni garantēta.

Kopumā bijušajā Hābsburgu dzimtas rezidencē ir 1441 telpa, taču apskatei pieejamas aptuveni četrdesmit. Viena no iespaidīgākajām ir Spoguļu zāle ar rokoko stila interjeru. Tiek pieļauts, ka tieši tajā vai arī netālajā Rožu zālē XVIII gadsimta 60. gadu sākumā koncertējis un pirmos soļus pretī slavai spēris sešus gadus vecais Volfgangs Amadejs Mocarts.

Šēnbrunnas slavu stiprina teātris, kas darbojas joprojām. Savukārt pils fasādes tonis, dēvēts par īpašo Šēnbrunnas dzelteno, savulaik bijis izplatīts daudzu Baltijas ēku ārējā veidolā.

Brīvības manifests

Tāpat kā Šēnbrunnas pils, popularitāti bauda arī Hundertvasera nams, un tieši Hundertvasera nama kvartāls ir viena no manām iemīļotākajām vietām Vīnē. Austriešu arhitekts, gleznotājs un skulptors Frīdensreihs Hundertvasers (īstajā vārdā Frīdrihs Štovasers) arhitektūru atbrīvojis no ģeometriski precīzu līniju žņaugiem, turklāt nojaucis robežu starp arhitekta radītajām vērtībām un dabu. Šāds Hundertvasera rokraksts redzams XX gadsimta 80. gadu namā, kura izmantojums ir ikdienišķs, jo tajā izbūvēti dzīvokļi, toties veidols – ārkārtīgi neparasts. Nama fasādē redzamas dažādas krāsas – sarkana, zila, dzeltena, gandrīz balta –, pa vidu – tumšas līnijas. Logu forma ir neregulāra. Uz balkoniem aug nevis puķes, bet koki un krūmi. Ēkas kolonnas veidotas no dažādu krāsu un formu elementiem. Tas, ka arhitektūra izpaužas nevis kā racionālu darbību virkne, bet kā mākslinieciskas domāšanas rezultāts, redzams daudzviet, taču Hundertvasera veikums ir unikāls ar to, ka arhitektūra kļuvusi par apliecinājumu brīvībai.

Par Hundertvaseru mēdz teikt, ka viņa daiļrade ir XX gadsimta simbols un, visticamāk, nerastos ne gadsimtu agrāk, ne vēlāk, jo uztverama kā atbilde tieši pagājušajā gadsimtā pieaugošajai urbanizācijai, industrializācijai un pragmatismam. Simboliski ir arī tas, ka 1928. gadā dzimušais Hundertvasers, ieguvis pasaules slavu, mūžībā aizgāja neilgi pēc XX gadsimta beigām. Labi atceros, ka 2000. gada februārī, atnākot uz darbu, pamanīju, ka kolēģis ieslēdzis skumju mūziku, un uz jautājumu, kas noticis, viņš atbildēja: "Hundertvasers ir miris."

Zirgi pie Doma

Emocionāli iespaidīgs ir arī Vīnes senlaicīgais rajons pie Sv. Stefana Doma un pats Doms, kura vēsture sniedzas līdz XII gadsimtam. Turklāt šis dievnams ir no tiem, kurā ikviens var ieiet, apsēsties solā un iegrimt pārdomās, meditācijā, lūgšanā vai vienkārši atvilkt elpu pēc pastaigas pa muzejiem. Pirms dažiem gadiem pēc Jaunā gada sagaidīšanas Vīnes vecpilsētā mēs ar paziņu 1. janvāra rītu pavadījām sarunās par dzīvi Domā. Nevis reliģisku motīvu iespaidā, bet tāpēc, ka arhitektoniski interesantais dievnams izrādījās vienīgais apskates cienīgais objekts, kura durvis 1. janvāra rītā bija viesmīlīgi atvērtas. Ceļotāji, kuri pēta kartes, Doma velvēs joprojām pārstāvēti plašāk nekā dievkalpojumu apmeklētāji ar lūgšanu grāmatām rokās. Domā notiek klasiskās mūzikas koncerti, kuros skan Johana Sebastiāna Baha, Jozefa Haidna, Pētera Čaikovska, Riharda Vāgnera un citu komponistu skaņdarbi.

Vīne ir pilsēta ar poētisku noskaņu, tāpēc tajā labi iederas vizināšanās zirgu pajūgā pa vēsturisko centru, kas arī izpelnījies iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Zirgu pajūgi atrodami turpat pie Doma. Sākot sarunu ar pajūgu biznesa pārstāvjiem, gan vērts atcerēties, ka Vīne ir gandrīz Dienvideiropā, tāpēc par cenu der kaulēties gluži kā Grieķijas tirgos.

Ikdienas elegance

Vīne atzīta par dzīvošanai labāko pilsētu pasaulē, atsaucoties uz kompānijas Mercer pētījumu, šopavasar vēstīja ziņu aģentūra LETA. (Rīga ierindojusies 89. vietā.) Varbūt tāpēc vīniešu komunikācijas stils raksturojams ar vārdiem "rāma pašcieņa". Tāda pašcieņa piemīt cilvēkiem, kuri apzinās savu sasniegumu svarīgumu un sava dzīves stila pievilcību un necenšas steigties pēc iespējas ātrāk, lai drudžaini uzvarētu konkurences cīņā arī tad, ja tā ir konkurence par rindu muzeja biļešu kasē vai brīvu laukumu automašīnu stāvvietā. Vīnē vietējie nepūlas ar skaļu bravūru slēpt iekšējo nedrošību.

Šī pilsēta ir eleganta arī dažādās ikdienišķās niansēs. Vīnes elegance izpaužas sieviešu augstpapēžu kurpju klaudzēšanā pie operas durvīm un graciozi apliktajās šallēs, vīriešu tumšajos mēteļos un rūpīgi pieskaņotajās kaklasaitēs, stilīgajās kafijas krūzēs vecpilsētas krodziņos un pilsētas izgaismošanā diennakts tumšajās stundās. Eleganta ir arī pārvietošanās kultūra – automašīnas, sabiedriskais transports, gājēji un velobraucēji Vīnē spēj sadzīvot apbrīnojami labi.

Pret ārvalstu ciemiņiem vietējie ir laipni, arī par svešvalodu nelietošanu sūdzēties nevar. Elementāras vācu valodas zināšanas der vislabāk, bet arī ikviens, kam krājumā ir frāzes angļu, krievu, franču vai itāļu valodā, tiks saprasts – vismaz tūristu iecienītākajās apskates vietās.

Vīne gan ir dārga pilsēta, bet to kompensē fakts, ka nav jūtama vietējo vēlme uz ārvalstu viesu rēķina nopelnīt pēc iespējas vairāk.

Suvenīru sejas

Vīnes suvenīru veikali atgādina muzejus. Ne tāpēc, ka tajos valdītu nopietna, akadēmiska atmosfēra, bet tāpēc, ka austrieši bez jebkādas kautrēšanās suvenīros izmanto kultūras personības. Piemēram, jūgendstila laikmeta gleznotāja Gustava Klimta darbs Skūpsts attēlots ne vien uz suvenīrkartītēm, bet arī tējas paciņām, somām, šķīvjiem, lietussargiem un vēl citiem ikdienas priekšmetiem. Ja papūlas, var atrast vairākus desmitus dažādu suvenīru, uz kuriem attēlots Skūpsts.

Populārs suvenīrvaronis ir Volfgangs Amadejs Mocarts, kura portrets rotā konfektes, krūzītes, blociņus. Vēl viena suvenīros bieži attēlota vēsturiskā personība ir Austrijas imperatore Elizabete jeb Sisī, kura tiek dēvēta par šīs valsts pirmo feministi un kļuvusi par daudzu XIX gadsimta Austrijai veltītu filmu un grāmatu varoni.

Var jau būt, ka suvenīru izskatu nosaka prasmīgi aprēķināts valsts tēla mārketings, kura mērķis ir popularizēt Austrijas mākslu, mūziku un vēsturi.

Vīnē vismaz reizi vērts apmeklēt vēl divus pilsētas simbolus. Viens no tiem ir leģendārais Prātera panorāmas rats. Brauciens ar to ilgst 15 minūšu un ļauj ieraudzīt Austrijas galvaspilsētas dzīvespriecīgo krāsainību. Otrs ir Modernās mākslas muzejs, kura vizuālais veidols savulaik izpelnījies ne mazums diskusiju; muzeja krājumā ir 9000 darbu un akcents likts aptuveni uz pēdējo simt gadu laikā tapušiem mākslas darbiem visā to daudzveidībā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena