Piedāvātajā maršrutā nav elegances. Tas ir mazliet alkatīgs un haotisks. Tāpēc mākslas zinātniekus lūdzu nelasīt. Esmu rakstījusi šīs piezīmes kā viens no tiem tūkstošiem "visas pasaules bērnu", kas gandrīz vai uniformā – botās un mugursomā – pārstaigā Londonas Nacionālās galerijas zāles un mazliet šķībi cits uz citu noskatās – cik daudz tūristu!
Savu lasītāju, kuram šie orientieri varētu noderēt, varu iztēloties. Ne pārāk bagāts mākslas mīļotājs, kurš izraujas uz dažām dienām un tad staigā, kamēr kājas mīkstas.
Kara acis, apātija un izmisums
Iespējams, šogad, pieminot Pirmā pasaules kara simtgadi, iznāks saskarties arī ar nodevām. Londonas grāmatnīcas un muzeju veikali ir pilni ar izdevumiem, kuru vākus rotā sarkanās magones un kuru kvalitāti pirmajā acu uzmetienā nevar novērtēt.
Izstāde The Great War in Portraits/Pirmais pasaules karš portretos Nacionālajā portretu galerijā (līdz 15. jūnijam) ir dziļa un godīga. Pamatideja – caur portretiem (gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas, propagandas filmas) pretstatīt oficiālo odiozo kara propagandu ar reālo kareivi tranšejās. Ekspozīcija ir rūpīgi pētāma un lasāma, savā ziņā tā ir pat patīkami vecmodīga, drīzāk – klasiska, jo nesirgst ar vēlēšanos būt atraktīvai par varas makti. Prologā izstādīta Džeikoba Epstaina skulptūras Torso in Metal from the Rock Drill otrā versija. 1913. gadā Epstains izveido skulptūru – robotu, kas radīta laikmetam raksturīgajā ekstāzē no mašīnām, spēka, ātruma un enerģijas. Pēc Pirmā pasaules kara notikumiem autors skulptūru pārstrādā. Ekstāzes vietā ir nācis apjukums un šaubas par to, ka pasaule darbojas kā labi ieeļļots mehānisms, un Epstains savu skulptūru jau rāda bez vienas rokas.
Parādes portretus – karalis Džordžs V jūrnieka uniformā, Francis Jozefs I maršala uniformā u. c. – nomaina anonīmas spēkus izsmēlušu kareivju sejas, kurās nav nekāda triumfa, tikai apātija un izmisums. Šo portretu vērtība ir dokumentalitātē. Daudzi mākslinieki paši piedalās karā, piemēram, Viljams Orpens 1918. gadā Londonā izstāda 125 zīmējumus, iepazīstinot sabiedrību ar neizskaistinātu kara realitāti. "Es strādāju un strādāju, bet nesagaidu, ka tas varētu nest kādu labumu vai ir kas labs, tas viss ir tik bezgalīgi," draugam savās bezjēdzības izjūtās vēstulē atzīstas kara mākslinieks. Būtisku ekspozīcijas daļu veido tieši šie antiparādes ierindnieku portreti, kas tapuši periodā, kad pakāpeniski patriotiskā eiforija pārgāja vilšanās stadijā. Jebkāda kara ideoloģija apklust Henrija Tonksa zīmējumu sērijā, kuru viņš veidojis pēc jauna ķirurga Harolda Gilisa lūguma 1915. gadā Kembridžas militārajā hospitālī Olderšotā karavīriem ar sejas ievainojumiem. Līdz nepazīšanai sakropļoti jauni puiši, gandrīz bērni, iemūžināti medicīniskā zīmējuma bezkaislīgajā precizitātē. "Šī izstāde nav militārā vēsture," uzsver tās kurators Pols Mūrhauss, kurš lielu lomu ekspozīcijas kompozīcijā piešķīris emocionālajai montāžai un tēlainībai. Pa visu sienu izveidota 40 kara dalībnieku fotoportretu kolāža. Par katru katalogā izlasāms dzīvesstāsts, kurus apmeklētāji lasa spīdīgām acīm.
Skatoties ienāk prātā, ka būtu bijis lieliski šo klasisko samērā nelielo izstādi "sakrustot" ar mūsu laikmetīgi pārlieci noši veidoto 1914 izstāžu zālē Arsenāls. Pasaule būtu tikusi pie vienas tiešām kvalitatīvas izstādes. Ja kaut kā pietrūkst izstādē Londonas portretu galerijā, tie ir Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka darbi.
Visi tilti ved uz Matisu
Ja jums tuvs ir mākslas blokbastera žanrs, kā šo izstādi nosaucis laikraksta The Guardian kritiķis, lai ceļš ved uz Londonas Nacionālo galeriju. Tur līdz 15. jūnijam iespējams iegrimt itāļu renesanses mākslinieka Veronēzes XXL lieluma mākslā. Iegrieztais mārketinga rats vilina ar spožumu, majestātiskumu, krāšņumu. Zelts, pērles, smaragds, safīrs un "visīstākie un perfektākie dimanti" – par to jau 1660. gadā sava laikabiedra gleznās priecājās Marko Boskīni. Kājas, neprasot atļauju, aiznes prom uz pamatekspozīciju, kur par baltu velti renesanses mākslas valdzinājumam var ļauties jau daudz humānākā un maņām uztveramākā mērogā.
Gājēju straume pār tiltu aiznes uz galeriju Tate Modern, kur visas bultiņas norāda uz Anrī Matisa izstādi Henri Matisse. The Cut-Outs, kas skatāma līdz 7. septembrim. Pie kasēm ap pusdiviem izlikts pulkstenis, kas ziņo, ka biļetes var nopirkt tikai uz sešiem. Tiesa, ar izstādi jāiepazīstas centrāltirgus atmosfērā, tomēr neļaujieties iebiedinājumam. Gluži līdz sešiem jāgaida nebija.
Matiss ar krāsainu vienkāršības spēku aizved XXI gadsimta cilvēku uz laikmetu, kad vārds "aplikācija" nozīmēja kaut ko izgriezt ar šķērēm, nevis, teiksim, trolejbusa sarakstu viedierīcē. Mazliet patētiski var teikt, ka šī izstāde ir apliecinājums cilvēka gara uzvarai pār ķermeni. Vai var sadzīvot vēzis un džezs? Matiss saka – var. Kopš 1941. gada sēdēdams ratiņkrēslā, asistenšu atbalstīts, dzīves pēdējos 13 gados viņš rada ne vien ciklus Džezs un Dejotājas, bet daudzus citus dzīvesprieka un krāsu pilnus darbus, kas atgādina pastaigu pa kādu eksotisku dārzu vai iegrimšanu zemūdens pasaulē. Asociācijas ar zemūdens pasauli nav nejaušas.
Matisa studijas asistente un sekretāre Lidija Delektorska atcerējusies, kā tapa Okeānija. Debesis (1946/1947). Pēkšņas atmiņas par peldēšanos lagūnā Taiti pirms 16 gadiem spontāni lauzušās ārā un likušas Matisam izgrieztās formas līmēt turpat uz Parīzes dzīvokļa sienām. Četrpadsmit tematisku istabu ļauj izsekot mākslinieka idejām no to dzimšanas brīža līdz realizācijai. Ekspozīcijas sākumā, redzot šķietami tik vienkāršās formas, ir kārdinājums nodomāt, ka kaut ko līdzīgu izgriež katra radoša mamma bērna ballītes noformējumam, taču, izsekojot Matisa domas procesam, protams, ir neērti par šo vīzdegunīgo iedomu. Nejaušs te nav nekas – mākslinieks caurām naktīm ir kalkulējis par kompozīciju – izgriezto formu nepieciešamo skaitu, lielumu, krāsu, samēru. Patiesībā šajā "naivismā" Matiss ir ielicis to, ko domājis visu mūžu. Daudzi kritiķi uzskata, ka šajā izstādē kondensējies viss Matisa 60 gadu ilgā radošā mūža gars.
Savukārt pastāvīgajā ekspozīcijā ieteiktu pasēdēt Marka Rotko istabā. Ar nosacījumu, ja esat gatavs aizmirst visu, ko kāds par viņa gleznām ir teicis. "Klusums ir tik precīzs," sacījis pats Rotko. Klejojot pa apvāršņiem starp šokolādes brūno, rūsgano un violeto, skaidri sajūtu, kā izplēn pēdējās skepses paliekas un aizdomas par mārketinga pārspīlējumiem. Esot jāraud – tomēr uzpeld "lietošanas instrukcija". Nē, raudāt gan negribas. Londonā sevī un apkārtnē pēkšņi sastapties ar klusumu ir prieks. Ja vēl te būtu tādi krēsli kā Marka Rotko centrā Daugavpilī! Tas lai paliek mums pašiem. Lai Teita publika brauc ar 3. tramvaju līdz Cietoksnim, ha, un apskauž.
P. S. Uz tilta pie Tate Modern cilvēku interesi piesaista kāds vīrietis, kurš, nogūlies uz sāniem, krāsu bundžiņu ielenkumā kaut ko sīki ķibina. Tālāk, ejot pār tiltu, visi iet, acis nodūruši, un, ieraudzījuši mazās bildītes, smaida un fotografē kopā ar savām kājām (mēroga pēc). Tas ir mākslinieks, kurš jau desmit gadu daudzviet Eiropā apglezno košļenes. Vai viņš nevēlētos ar saviem darbiem atrasties Tate Modern galerijā? Ne pārāk. "Tas ir stāsts par sabiedrības sociālo atbildību," saka Košļeņvīrs, kārtējo košļenes pļecku pārvērzdams smukā bildītē. Aiz pārsteiguma aizmirstu pavaicāt, kā viņu sauc.
P. P. S. Trafalgara laukumā visi priecājas par Rīgas gliemežu brālēnu – gigantisku zilu gaili. Uz vakantā pieminekļa postamenta 4,72 m augsto un 800 kg smago skulptūru atklāja 2013. gada jūlijā. Lidmašīnā, kad netīšām pametu acis blakussēdētājas telefonā – viņa pāršķirsta ceļojuma bildes –, gailis jau priekšā.