Svešās zemēs man vislabāk patīk ceļot vienai pašai, lai varētu izbaudīt lielisko iespēju darīt to, kas ienāk prātā. Diemžēl meitenei ceļot vienai pašai Brazīlijā nebūtu prāta darbs – tas būtu plānprātiņa darbs. Jocīgi, taču man izdevās atrast ļaudis, kuru ceļošanas intereses ir tādas pašas kā man – sīkas čuhņas, kurās nesteidzīgi levitēt. Vēlams, lai arī vietējie knapi zinātu tādu vietu. Piemēram, Zavoja Polijā vai Ēvaži Latvijā.
Laimīgu jauno 2013. gadu!
Protams, tie Brazīlijas zvejnieku ciematiņi, kuros netraucē suvenīru pārdevēji un vienīgais troksnis ir okeāns, tik viegli nav sasniedzami. Piemēram, Režensijā (Espiritu Santu štata pagrīdes sērferu paradīze) nav neviena cita tūrista, jo pēdējie 40 kilometri, kas jānobrauc, ir nevis bedres, bet gan kalni un lejas. Savukārt Karaivā – vietējoprāt, vecākais Brazīlijas ciemats – var nokļūt, pārpeldot pāri upei vai nu ar laivu, vai nu paša spēkiem, pirms tam ar autobusu jāizbrauc cauri dažiem applūdušiem ceļu izstrādājumiem, kas vizuāli neatšķiras no sekla ezera. Un ir tāda Korumbau, kuru tās lieluma dēļ pat nevarētu saukt par ciematu, – to sasniedzām pēc 12 kilometru soļošanas (viens no tiem – cauri ezeram), jo citu variantu nebija. Protams, pamest šos miestus arī nav viegli. Pirmkārt, negribas. Otrkārt, var gadīties kā man – kad beidzot biju saņēmusies vienu no paradīzītēm atstāt, tiku informēta, ka ceļš ir bloķēts un tad jau redzēs, kad varēšu tikt atpakaļ uz lielpilsētu.
Pietika vienreiz iziet cauri Karaivas ciematam, kurā it kā neviena nebija, kā arī noskatīties vienu ļoti skaistu amatieru futbola spēli (publikā bija vēl trīs kungi un daži ēzelīši), lai saņemtu aptuveni desmit uzaicinājumu vēlāk apmeklēt deju vakaru. Tiesa, katrs vīrs sauca aizvien vēlāku un vēlāku laiku. Pirmais sacīja, ka astoņos ies vaļā, taču, paklausoties citu runās, nolēmām ierasties pusnaktī. Cilvēki sāka pulcēties ap vieniem. Vēlāk sapratu, ka tas ir gluži normāli, ka viņi nav spējuši mums pateikt pareizo pulksteņa laiku, jo, lai cik klišejiski tas izklausītos, šeit tā nav. Ja norunāta tikšanās ap pusdienlaiku, tā notiks kaut kad tad, kad saule būs augstu pie debesīm. Te labāk būt nevērīgam pret laiku, jo citādi var sāpināt cilvēkus – es vietējos iedzīvotājus informēju, ka ir 2013., nevis 2012. gads. Tas viņiem bija liels šoks. Var jau sacīt, ka gadiem un datumiem nav nozīmes. Tā ir, ja vien nerunājam par produktu derīguma termiņu.
Palmu zaru cietums
Latvijā zaļumballēs spēlē šlāgerapvienības un cilvēki mēdz izkauties, savukārt tādā sīkā Brazīlijas miestā kā Režensija zaļumballe notiek ielas vidū, kur uzslieta skatuve. Tas būtu kā 23. jūnija Ušakova svētkos 11. novembra krastmalā, vienīgi Režensijā dzīvo ap 1800 cilvēku un skatuve aizņem deviņus kvadrātmetrus. Pa purnu īsti dabūt nevar, tomēr daži uzbrukumi notiek – tā kā šos pasākumus apmeklē arī bērni, viņiem kaut kas jādara. Kamēr pieaugušie danco, tikmēr sīkie no niedrēm un palmu zariem uztaisa cietumu, tad iet laupīt cilvēkus, kurus šajā cietumā iespundēt un laist ārā tikai tad, kad kāds no brīvībā esošajiem samaksā izpirkuma maksu 50 centu (apmēram 15 santīmu).
Kad tiku nolaupīta es, nemaz necerēju, ka nu kāds vilks ārā savu maku, jo tik tikko mani draugi pat bija piemaksājuši bērniem, lai nolaupa daļu no mums. Tas nozīmē, ka bija jāmēģina izšmaukt pašai. Mēģināju izlīst pa dažādiem caurumiem, kā arī nepamanāmi izslīdēt ārā kopā ar cietuma apsargiem. Beigās notika kas tāds, kas pieaugušo cietumos diez vai būtu iespējams, – tiku izlaista par to, ka biju mēģinājusi izbēgt septiņos dažādos veidos.
Dzīve bez korķviļķa
Stabilas nolieguma attiecības ar kokosriekstiem man bija bijušas kopš tās drausmīgās vasaras, kurā labākais draugs gandrīz ik dienu gatavoja kaut ko ar kokospienu. Es vairāk nekā divus mēnešus Brazīlijā spītīgi atteicos no tiem kokosūdeņiem, ko man visu laiku mēģināja iesmērēt, taču, kad devāmies pārgājienā un vienīgais pieejamais ūdens bija sālsūdens, jo ir vietas, kur dzeramo ūdeni nevar nopirkt veikalos, tomēr piekritu paņemt kokosriekstu, kam tikko saimnieks ar mačeti eleganti nošņāpis galu. No sākuma tas bija tāds izmisuma solis, tomēr, kad atguvu spēju domāt, ko iepriekš dehidratācijā biju zaudējusi, sapratu, ka nemaz tik traki nav, un sekoju citu piemēram paņemt nākamo.
"Ja Brazīlijā dzīvo daudzmaz mitrā reģionā, badā nomirt nav iespējams," apgalvoja mana Brazīlijas mamma, ar milzīgu kātu no gara koka dauzot zemē avokado augļus. Redz, ir vietas, kur cilvēki dzer vienīgi kokosūdeni un citrusaugļu visapkārt ir tik daudz kā mums šogad ābolu. Manas mājas pagalmā, piemēram, auga banāni un karambolas. Kad nokļuvu laukos, kur ikvienam bija savs dārziņš, vienkārši gāju iekšā pie visiem, lai uzzinātu, kas viņiem tur aug. Mans mīļākais atklājums bija kazenēm līdzīgas odziņas, kuras, tieši tulkojot no portugāļu valodas, sauc par mīlestību.
Reģionā, pa kuru vandījos es, it kā ir perfekts klimats vīnogu audzēšanai, taču nekas par Brazīlijas vīniem nav dzirdēts un vīna dzeršanas kultūra tur tikpat kā neeksistē. Par to vissmagāk pārliecinājos kādā ciematā, kur ilgstoši un neveiksmīgi meklēju korķviļķi. Kad tumšā pludmalē ieraudzīju gaismu kādā bārā, es uzreiz metos klāt, jo – lai nu kur, bet bārā šim priekšmetam vajadzētu būt. Apsargs korķviļķi atrada vistālākajā atvilktnē, jo tas nekad netiek lietots. Tas nozīmē, ka meklēšana bija pietiekami ilga, lai biedri, kuri mani gaidīja, jau būtu izdomājuši, ka esmu sašņorēta un nolaupīta. Korķviļķa atrašana bija tikai puse no uzvaras – vēl bija jādabū vaļā tā pudele. "Piedod, ka nevaru to attaisīt, es tiešām nezinu, kā to dara," sacīja apsargs un iedeva man salūzušu korķviļķi. Šī operācijas daļa aizņēma apmēram 10 minūšu, sirsnīgi pateicos izpalīdzīgajam kungam un klusībā pie sevis nospriedu, ka ātrāk būtu bijis, ja vīna atvēršanai izmantotu Rīgas satiksmes e-talonu ar jauno dizainu.
Poseidona radība
Kaut arī visu laiku Brazīlijā aizvadīju okeāna krastā, nevarētu teikt, ka būtu pārmielojusies ar zivīm, jo lielajās pilsētās cilvēki nav īsti ar tām pārņemti. Tā kā Režensijas pludmalē viens no mums paspēja sapīties zivju tīklos, bija skaidrs, ka kaut kur šeit dzīvo zvejnieki. Tik vienkāršas lietas kā tirgus te nebija. Nolēmām rīkoties paši – iegājām mājas pagalmā, kas bija rotāts ar tīkliem un zivju asakām, un prasījām saimniekam, vai viņam gadījumā nav zivtiņu. Viņš mūs ieveda virtuvē, atvēra ledusskapi – tas bija pilns ar jūras asariem. Tā mēs iemācījāmies, ka vislabāko ēdienu dabūsim izbaudīt, ja piesiesimies cilvēkiem, nevis meklēsim veikalā.
Bijām dzirdējuši, ka Režensijas upē dzīvo piraijas, un tās mums gribējās izmēģināt, taču bijām piemirsuši, ka Brazīlija ir prostitūcijas lielvalsts un tur ir apmēram tūkstoš sinonīmu vārdam "prostitūta". Izrādās, viens no tiem ir arī vārds "piraija". Tā mēs kādam bārā satiktam mūziķim, kurš mums dziedāja dziesmas par Slobodanu Miloševiču, paprasījām, vai viņš nezina, kur mēs varam dabūt piraijas, jo esam dzirdējuši, ka tās atrodamas tuvējās upes ielejā. Dziedātājs atbildēja: "Protams! Pilns ar viņām. Tūliņ nokārtošu!" Kad viņš sāka runāt kaut ko par to, ka jocīgi, ka arī meitenēm vajag tās piraijas, drošības pēc piebildām, ka gribam zivis piraijas. "Ā, zivis! Būs grūtāk. Mēģināšu kaut ko atrast." Neatrada.
Brazīlija ir mangrovju* lielvalsts, tas nozīmē, ka tur dzīvo visādi jautri dzīvnieciņi. Visjautrākie ir krabīši, kuri skrien tik ātri, ka Useins Bolts nobāl. Kad tuvojas vibrācija, piemēram, cilvēks, zeme uzreiz sakustas un salien alās. Tā zeme ir tie krabīši. Daži cilvēki šos krabjus var noķert, taču tikai tad, ja tuvumā nav alu (uz to var cerēt smilšainās pludmalēs) un ja ķērājs ir prasmīgs. Tad arī var noskaidrot, ka ne vienmēr tie cilvēki, kuri domā, ka prot pareizi paņemt krabi, patiešām to prot. Patīkamākā vandīšanās pa mangrovēm man bija dievu vispamestākajā nostūrī Korumbau, kur klausījos, kā sprāgst vaļā austeru vāki, un ieguvu zivju restorāna Le Dome šefpavāra cienīgu savainojumu – man kāju sagrieza austeru mazulītis, jo es esmu tā vērta.
Piekrastē, kur mēs pavadījām brīvdienas, upes, kas ietecēja okeānā, bija melnā krāsā. Tam ir arī zinātnisks izskaidrojums, taču, tā kā šis ir kultūras un plezīra izdevums, varam uzskatīt, ka melnas tās ir tāpēc, ka iztek no elles. Un tad, kad sajaucas melnais upju ūdens ar gaišzilo okeānu, ir nenormāli smuki. Skaistums ir tik vilinošs, ka šīs vietas cilvēki bieži izmanto, lai mīlētos. No sākuma pieklājīgi centāmies izlikties, ka neredzam, un tināmies prom, taču drīz sapratām, ka šiem ļaudīm tiešām ir vienalga.
Kad bija jābrauc atpakaļ uz pilsētu, viena no kursabiedrenēm sacīja, ka nekad mūžā nav redzējusi tik skaistas vietas. Kā piemēru viņa minēja pludmali, kurā bija tikai nebeidzamas klintis, palmas un daži papagaiļi. Tas esot bijis tik skaisti, ka viņa tagad varot mirt. Man daudz nebija jādomā, lai es zinātu – ja būtu jāmirst skaistākajā vietā pasaulē, tas notiktu Koknesē. Tur, kur Pērse ietek Daugavā.
*Mangroves – piekrastes ekosistēmas ar vieglu puvušu olu smaku, kurās aug mazi kociņi, kuru saknes bēgumā ir atklātas, bet paisumā viss applūst.