Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Paragvaja – zeme, kurai tūristi met līkumu

Uzzinājis, ka atrodos Paragvajā, rakstnieks un publicists Otto Ozols man atzinās, ka ceļojumu laikā kādreiz mēdzis jokot, sakot, ka esot no Bolderājas. Ja kāds jautājis, kur tāda atrodas, viņš atbildējis, ka starp Urugvaju un Paragvaju, jo cilvēku apziņā abas šīs valstis lielākoties ir tikpat miglā tītas kā tālā Bolderāja.

Neraugoties uz līdzīgajiem nosaukumiem, abas valstis ir ļoti atšķirīgas. Urugvaja ir moderna, attīstīta un dārga zeme, savukārt Paragvaja ir salīdzinoši nabadzīga, ar sliktāk attīstītu infrastruktūru, bet vienlaikus arī daudz lētāka. Tūristi šai valstij bieži vien met līkumu — kāpēc doties uz kādu mistisku Paragvaju, ja blakus vilina Argentīnas tango, Čīles vīni un Brazīlijas pludmales? Savā ziņā es piekrītu šim uzskatam. Ja ceļojums ir īss un Dienvidamerikā jāizvēlas tikai pāris valstu, diez vai Paragvajai būs stiprāks vilinājums nekā kaimiņvalstīm, tomēr, ja laiks atļauj un ir vēlēšanās redzēt tūrisma mazāk skartu zemi, tad Paragvajai ir ko parādīt. 

Vienas no ievērojamākajām Paragvajas apskates vietām ir jezuītu misijas, kas šeit darbojās XVII un XVIII gadsimtā. Jaunas misijas izveide tika sākta ar baznīcas celtniecību, kurai iepretim tika atstāts brīvs laukums, bet vidū novietota pilsētas aizbildņa statuete. Blakus baznīcai atradās skola, darbnīcas, veikals, noliktava, kūts un citas celtnes. Šodien no dažām misijām saglabājušās vien drupas, bet citās, piemēram, San Damian, atrodas funkcionējoša baznīca, bet vēl nesen vēsturiskajās telpās darbojusies skola. Esmu nobāzējusies Encarnacion pilsētā, kuras tuvumā atrodas trīs misiju drupas.  Divas no tām atrodas vienā virzienā, ceru apskatīt tās abas vienā dienā. Līdz pirmajām tikt ir pavisam vienkārši — autobuss nepilnas stundas laikā aizved līdz Trinidadas ciematam, tur drusku jāpasoļo kājām, un klāt esmu. Cilvēku šeit ir pavisam maz, lēnām parādās saule, debesis ir baltu mākoņu pilnas, zāle zaļa, tas viss rada lielisku fonu galvenajam apskates objektam — drupām. Kad visi kakti izložņāti, dodos uz otro apskates vietu. Tā ir 12 km attālā ciematā, kas saucas Jēzus. Uz turieni autobusi nekursē, bet man palaimējas — kāda sieviete piedāvā pa ceļam aizvest.

Šajās drupās ir pavisam vienmuļi, jo esmu viena pati. Acīmredzot sarežģītās nokļūšanas dēļ tūristi izlemj uz šīm drupām nedoties. Staigāju gar majestātiskajām sienām un kolonnām, ķeru smukos skatus, kas paveras caur arkām un logu ailēm. Skaisti bez gala. Beigusi objekta apskati un bildēšanu, domāju, kā nokļūt atpakaļ. Pirmā doma, ka pie drupām varētu būt kāds transports, neapstiprinās. Labi, iešu cauri ciematam un mēģināšu uz šosejas nostopēt kādu auto, citu iespēju neredzu.

Aptuveni pēc stundas gājuma esmu atpakaļ uz šosejas. Sāku stopēt mašīnas, bet šīs neķeras. Neko, soļoju Trinidadas virzienā kājām. Kādā kalna galā dzirdu, ka aiz muguras braucošais motocikls samazina ātrumu un apstājas. Pagriežos, aptuveni 100 gadu vecs vīrs ar četriem zobiem un cigareti mutē prasa, vai mani nevajagot aizvest līdz Trinidadai. Paņemu piecu sekunžu pauzi, lai apspriestos pati ar sevi, veicot risku novērtēšanu un kopējās situācijas analīzi. Ar kājām līdz Trinidadai ir vairāk nekā divas stundas, iešana pa ceļa malu, kas nav paredzēta gājējiem, nav īpaši droša, īpaši, ja pēdējais posms būs jāveic tumsā. Protams, var paveikties noķert auto, bet var arī nepaveikties. Vecis izskatās tāds, kuru nepieciešamības gadījumā es varētu piekaut. Braukt gan jau viņi visi te māk. Labi, lai iet, braucam!

Šo lēmumu nožēloju pēc pirmajiem pārsimts metriem. Nezinu, vai vecuma, alkohola vai kāda cita iemesla dēļ, veča motocikls nav diez ko stabils uz ceļa. Katru reizi, kad šis pietuvojas sarkano dubļu klātajai nomalei, man visas spalviņas saceļas stāvus — pat ejot kājām, es pāris reižu gandrīz pakritu. Īpaši tad, kad viņš cenšas man kaut ko jautāt, pagriežot galvu, līdzi pagriežas arī motocikla stūre, un mēs braucam pa ceļu līkumu līkumiem. Zinu, ka man padomus neviens neprasa, bet brīdī, kad mēs taisnā ceļā stūrējam uz grāvi, es tomēr iebrēcos: "Cuidado, cuidado, skaties tak uz ceļu!" Vecais tik smejas un apgalvo, ka nekāda pamata bailēm nav. Mēs braucam diezgan lēni un nosisties nevarētu, bet kritiens būtu dikti sāpīgs. Šī ir tā reize, kad meloju pēc pilnas programmas — nē, neceļoju viena, pilsētā man ir vesels draugu pulks, jā, esmu no Argentīnas, kā — no kurienes, no Buenosairesas, jā, protams, precējusies un labi sen. Paralēli skaitu aizsardzības mantru un nevaru sagaidīt, kad tikšu nost no šitā ārprāta braucamā. Kad tālumā parādās pilsētas telekomunikāciju torņi, vecajam ievajagas pačurāt un es izmantoju iespēju, lai pateiktos un turpinātu ceļu kājām. Protams, nākas veltīt zināmu piepūli, lai pārliecinātu vedēju, ka man ļoti gribas izstaigāties, bet beigās šķiramies kā draugi. Ieraugot Trinidadas pilsētas zīmi, man izlaužas atvieglojuma nopūta. Viss labs, kas labi beidzas.


Visu rakstu par ceļojumu uz Paragvaju lasiet žurnāla Sestdiena 13.novembra numurā!

Top komentāri

Profesors
P
"Vecis izskatās tāds, kuru nepieciešamības gadījumā es varētu piekaut." Šis atbildīgais secinājums simtgadīgā večuka sakarā man lika smieties krietni gardāk, nekā visas DestDienas anekdotes kopā!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena