Padarīt vidi apkārt sev tīrāku, zaļāku un saglabāt to nākamajām paaudzēm ir Māra Strautnieka simboliska dāvana Latvijai. Viņa ikdiena paiet Līvbērzē Jelgavas pusē, strādājot Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, taču pēdējo piecu gadu laikā savos brīvajos brīžos Māris sakopj ne tikai savu pagastu, bet arī daudzas citas vietas tuvākā un tālākā apkārtnē.
Kā veidojās jūsu mīlestība pret dabu?
Mīlestība pret dabu radās jau bērnībā, jo pats nāku no laukiem. Man vienmēr apkārt ir bijuši meži, pļavas, upes. Iespēja piedzīvot dabas daudzveidību, redzēt, kā tā mainās katrā gadalaikā, izbaudīt dažādus laikapstākļus – tas viss ir ļāvis iemīlēt dabu un vietu, kur es dzīvoju. Pietāte pret dabu ir ietverta manā ģenētiskajā kodā, manās asinīs. Būt dabā man nozīmē būt brīvam.
Tā kā pēdējos astoņus gadus strādāju Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, man ikdienā vienmēr ir jābūt sakārtotam prātam, domām, lai redzētu un pareizi novērtētu situāciju. Manā darbā neiztikt arī bez stresa momentiem, tāpēc iespēja brīvā brīdī būt pie dabas man palīdz izvēdināt galvu, atpūsties un atgūt līdzsvaru, kā arī mazināt stresu.
Kas jūs pamudināja sākt rīkot pašam savas dabas sakopšanas ekspedīcijas?
Kopš mazotnes esmu ievērojis, ka grāvmalas, mežmalas, transporta pieturas manā apkārtnē ir piemēslotas ar atkritumiem – tas viss izskatās neglīti. Būtu skaista vieta, ja vien nebūtu to izmētāto atkritumu. Jau no bērnības esmu vēlējies kaut ko lietas labā darīt, bet laiks gāja, bija studijas augstskolā, darbs, un apkārtnes sakopšana visu laiku tika atlikta. Pie reālas rīcības nonācu tikai pirms pieciem gadiem, kad kādu dienu pamanīju jaunu māmiņu, kura ar vienu roku stūma bērnu ratiņus, bet ar otru vilka sev līdzi maisu ar pa ceļam salasītiem atkritumiem. To redzot, sapratu, ka beidzot arī man ir jāsāk kaut ko darīt. Tuvojās pavasaris, Lielā talka, bija īstais brīdis sākt rīkoties. Situāciju var izmainīt tikai tad, kad tu pats sāc darboties.
Pirmos gadus sakopu savu pagastu. Šogad, apceļojot Latvijas skaistākās vietas, dabas objektus, vienmēr ņēmu līdzi atkritumu maisu, jo, pastaigājoties pa dabas takām, varēja pamanīt nomestus atkritumus, lai gan visur dabas taku sākumā ir izvietotas atkritumu tvertnes. Diemžēl ir cilvēki, kuriem grūti savus atkritumus aiznest līdz miskastei.
Šīs piemēslotās vietas fotografēju un bildes publicēju savos sociālajos tīklos, parādot, kā bija iepriekš un kā izskatās pēc atkritumu savākšanas, kā arī ziņoju, cik daudz atkritumu konkrētā vietā savākts. Es vienmēr šādu informāciju cenšos pasniegt ar pozitīvu skatu, uzsverot, ka šī vieta tagad ir sakopta, ir skaisti, un aicinu cilvēkus vairs nepiemēslot. Es nevēlos kādu nosodīt vai agresīvi mācīt. Nē, tas nav par mani! Es vienkārši parādu paveikto un priecātos, ja turpmāk šī vieta būtu sakopta.
Šāgada laikā savos brīvajos brīžos esmu sakopis 181 vietu. To visu esmu paveicis viens pats, ar savām rokām un gribasspēku. Arī viens cilvēks var ļoti daudz ko paveikt, ja vien to vēlas. Vajag tikai uzdrīkstēties darīt. Man tas jau ir kā dzīvesveids. Ejot pastaigā, man vienmēr ir līdzi maisiņš. Citreiz, braucot ar auto vai velosipēdu, pamanu kādu piemēslotu vietu, piefiksēju to un nākamajā reizē dodos turp, lai sakoptu.
Kādi atkritumi dabā atrodami visvairāk?
Tie parasti ir sadzīves atkritumi: cigarešu paciņas, kafijas krūzītes, dažādu našķu papīri, iepakojumi. Dažreiz ir arī izmestas riepas un būvgruži. Skumji, jo ikviens šādus atkritumus var aizvest uz izgāztuvi, nevis atvest uz mežu. Kad sāku savā pagastā sakopt apkārtni, sākumā saskaņoju savu rīcību ar pagasta pārvaldi un pašvaldības policiju, lai cilvēki būtu informēti, ka vēlos ko tādu darīt un ka būs nepieciešams šos atkritumus savākt. To atkritumu apjomu, ko sākumā savācu, vienā Lielās talkas dienā nebūtu iespējams savākt, jo, noejot tikai desmit metrus, viens lielais, baltais maiss ar atkritumiem bija pilns. Tā kā esmu sakopis lielas teritorijas, izstaigājis mežus, piebraucamos ceļus, savāktais atkritumu apjoms ir bijis milzīgs.
Ar laiku ziņa, ka es regulāri dodos sakopt sava pagasta apkārtni, izplatījās, un daudzi cilvēki no ciema man ir palīdzējuši izvest atkritumu maisus un nodot tos poligonos. Tāpat arī kaimiņi ir piedāvājuši savus atkritumu konteinerus, lai es varētu savāktos atkritumus mest pie viņiem.
Latvijai pirms pāris gadiem ieviešot depozīta sistēmu dzērienu iepakojumiem, pudeļu skaits ceļmalās ir samazinājies. Ja kāds nomet, tad būs kāds cits, kurš to pudeli pacels un aizies nodot. Tā kā savākt pudeles ir apjomīgs darbs, domāju, kāda vēl varētu būt pievienotā vērtība šim darbam. Tā nu es izlēmu sakrāt pudeles, nodot tās un iegūto naudu esmu noziedojis smagi slimiem bērniem. Ja šādi varu palīdzēt vismaz kādam bērnam uzlabot veselību, tas man ir liels gandarījums.
Esat aktīvs riteņbraucējs, bieži arī dodaties pārgājienos pa Latviju. Kāds līdz šim ir bijis neaizmirstamākais piedzīvojums?
Vislabākais un neaizmirstamākais pārgājiens man bija pirms pāris gadiem, kad nogāju gar jūras krastu no Ainažiem līdz Skultei. Tie bija apmēram 75 kilometri. Pa posmiem gribu noiet visu Jūrtaku, jo Latvijas daba patiešām ir ļoti skaista. Vēlos vairāk apceļot arī Vidzemi un Latgali. Iet pārgājienā, nevis aizbraukt kaut kur ar auto ir pavisam cita lieta, jo tas ir kā liels piedzīvojums un reizē arī izturības treniņš. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi pierādīt sev, ka patiešām vari izturēt šādu slodzi. Lai arī man ir sportiskais rūdījums, gadiem ejot, šādi pārgājieni ir tikai spēcinājuši manu izturību. Arī velobraucieni ir interesanti. Esmu pa nakti braucis ar velosipēdu no Līvbērzes uz Līvāniem. Šo braucienu paveicu jūnijā, kad ir visīsākās naktis. Izbraucu ap pusdivpadsmitiem naktī un nākamajā dienā pusdienlaikā biju Līvānos. Skaisti bija redzēt, kā diena mostas, saulīte lec, putni pamostas un čivina, kā dzīvnieki pa mežiem skrien. Arī tas ir veids, kā pavadīt laiku pie dabas. Reizē arī labs veids, kā uzturēt sevi fiziskā formā, jo tas man noder arī darbā.
Kādas vēl ir jūsu mazās ikdienas izvēles, lai saudzētu dabu?
Lai darītu lielus darbus, sasniegtu lielus mērķus, ir jāsāk katram pašam ar sevi. Vispirms jau pašam nepiemēslot dabu. Gan savākt, gan šķirot atkritumus. Ar savu piemēru parādīt un izglītot ne tikai jauniešus, bet arī pieaugušos un varbūt kādu arī iedvesmot rīkoties līdzīgi. Zinu, ka ir cilvēki, kurus esmu iedvesmojis. Esmu piedalījies Lielās talkas konkursā, un manu video noskatījās liels skaits cilvēku no visas pasaules. Pēc tam man rakstīja cilvēki no citām Eiropas valstīm, ASV, Āzijas, ka viņi, redzot manu piemēru, arī ir aizgājuši un sakopuši dabu. Sakopt savu apkārti varam ik dienu, nav jāgaida talka. Tīra, skaista vide ir tas, ko varam nodot nākamajām paaudzēm.