Kampaņas Mana jūra ietvaros šogad jau četrpadsmito reizi norisinās Zaļā ekspedīcija, kuras dalībnieki mēneša laikā mēro visas Latvijas piekrasti no Ainažiem līdz Nidai, lai veiktu pludmalēs atrodamo atkritumu monitoringu. Kā atzīst tās vadītājs Jānis Ulme, jūras piekraste mainās nepārtraukti, nav divu vienādu ekspedīciju, tāpēc aicina pievienoties ikvienu, kuram rūp Baltijas jūras liktenis.
Kādas ir sajūtas, uzsākot šīgada ekspedīciju?
Man šī ir desmitā jeb jubilejas reize. Komanda ir gados jauna, un tas vienmēr priecē. Ar jauniem cilvēkiem dodoties ceļā, atgūstas ticība civilizācijai, arī pats jūties jaunāks. Dodamies ceļā ar cerībām, lai gan pēdējos gadus ir bijis tā, ka sākam savu ceļu ar cerībām, ka šoreiz varēsim nākt klajā ar priecīgām ziņām, bet tās pazūd, tuvojoties lielajām pilsētām vai kaut kur pie ekspedīcijas beigām. Mums nav bijuši daudzi gadi, kad varam ziņot par lieliem uzlabojumiem, bet pērn datos mazliet iezīmējās pozitīvi aspekti, tāpēc ceram, ka šis gads to apstiprinās.
Kādi jaunumi šogad sagaida ekspedīcijas dalībniekus?
Ik gadu šo ekspedīciju izmantojam kā platformu, lai pastāstītu par plašāku problēmu loku. Atkritumi jau ir tikai kā tāds simptoms daudzām lietām. Vēlamies turpināt izglītot cilvēkus par piekrastes aizsardzību, dabas daudzveidību un citiem Baltijas jūras ekoloģiskās situācijas aspektiem, piemēram, eroziju, pārzveju, klimata pārmaiņām. Šogad mums ir arī divi jauni izpētes protokoli, kuros testēsim mezoplastmasas un plastmasas granulu izplatību, kas arī ir diezgan izplatīta problēma pasaulē. Centīsimies iegūt datus arī par Latviju. Protams, kā ik gadu pie mums viesosies vides eksperti, vietējie aktīvisti un pašvaldību pārstāvji, kuri stāstīs par dabas vērtībām mūsu piekrastē, lai dalībnieki papildus iegūtu zināšanas, ne tikai iešanu un atkritumu depresiju. Par programmu plašāk var uzzināt gan mūsu mājaslapā Manajura.lv, gan Facebook lapā.
Kā pēdējos gados ir mainījusies jūras piekraste?
Piekraste mainās nepārtraukti. Salīdzinot ar laiku, kad tikai sākām rīkot ekspedīciju, šobrīd jūras piekrastei no pašvaldību puses tiek pievērsta lielāka uzmanība. Ir vērojami uzlabojumi infrastruktūrā un labiekārtošanā. Cilvēki arvien vairāk novērtē piekrasti, jo iedzīvotāju, kuri to apmeklē, skaits ir palielinājies. Tas nozīmē, ka sākam ieraudzīt to, ka arī ārpus lielajām pludmalēm ir fantastiskas vietas, kur pabūt pie jūras. Protams, līdz ar cilvēku plūsmas pieaugumu vietām mēdz nākt klāt arī atkritumu daudzums. Plastmasas apjoms un īpatsvars turpina pieaugt.
Lai sasniegtu Eiropas Savienības (ES) vides mērķus, mums jāsamazina rādītāji par 97%, kas nebūt nav iepriecinoši. Taču arī šeit meklējam tam mākonim sudraba maliņu. Jau pērn pamanījām pozitīvu tendenci, piemēram, konkrētus izmērāmus rādītājus visbiežāk ES kopējām iniciatīvām, lai gan gribētos, ka Latvijas vides politika arī nestu kādus efektus. Redzam, ka depozīta sistēmas ieviešana ir nesusi uzlabojumus tieši šo atkritumu veidu daudzuma samazinājumam pludmalēs. Kas attiecas uz plastmasas maisiņiem, tad gan ierobežojumi, gan dabas resursu nodoklis ir devis ilgtermiņa efektu. Salīdzinot ar 2018. gadu, to skaits pludmalēs ir mazinājies trīs reizes. Redzam, kā apbrīnojami ātri nostrādāja Eiropas vienreizlietojamās plastmasas direktīvas, lai arī plastmasa ir ilgspēlējošs materiāls. Ja arī kaut ko aizliedzam šodien, nākamos simt gadus to tāpat būs iespējams atrast, jo liela daļa atrodas jūras gultnē. Arī higiēnas kociņu skaits pēdējos gados ir samazinājies. Redzam arī efektu no cilvēku ļoti nemīlētās pudeļu korķīšu dizaina normas, kas pāris gadu laikā ir samazinājusi lielu apjomu šo atkritumu. Par spīti tam, puse no visiem atkritumiem ir vienreizlietojamās plastmasas vienības, sākot no smēķēšanas atkritumiem un beidzot ar dažādiem iepakojumiem.
Ja runājam kopumā par tīrākajām un netīrākajām pludmalēm, tad pēdējo piecu gadu laikā Jūrmalas pludmales ir izvirzījušās netīrāko pludmaļu augšgalā – tas var norādīt uz kaut kādām apsaimniekošanas problēmām. Ja izceļam individuālas pludmales, tad tās ir Daugavgrīvas pludmale, jo tur nonāk visi Rīgas «brīnumi» no ostas un notekūdeņu iekārtām, kā arī Liepājas Karosta, kur līdzīgi nonāk dažādu avotu piesārņojums. Pieminot tīrākās pludmales, jāizceļ Lauču akmens, ir uzlabojumi Saulkrastu pludmalē, kā arī topa augšgalā pēdējos gados ir Abragciems Tukuma novadā, Mazirbe, Ziemupe, Miķeļtornis, Jūrmalciems. Daudzas no šīm vietām ir pasargātas no lielas cilvēku plūsmas, un arī vietējie iedzīvotāji pieskata to tīrību.
Esat izteicies, ka labprāt kādreiz 500 kilometru garo maršrutu noietu kā fotogrāfs. Kā jūras piekrastes ainava izmainījusies gadu laikā?
Es jau cenšos ik gadu to ainavu iemūžināt paralēli atkritumu monitoringam. Ja runājam par eroziju, tad tās posmi paplašinās. It īpaši atklātās jūras piekrastē varam novērot 90. gados lepni saceltās mājas stāvkrastos ar milzīgām sētām, kas jau ir jūrā, un betona kāpnītēm, kuras vairs nav kāpnītes, bet būvgruži. Tās ir tādas situatīvas pārmaiņas.
Turpretim klimata pārmaiņu sekas izjūtam ekspedīcijas laikā, jo laikapstākļi vasarās kļūst arvien grūtāk prognozējami. Nevaram zināt, vai mūs sagaidīs milzīgs karstums vai nāksies doties pārgājienā pa lietu, piedzīvojot arī vētru.
Bioloģiskās daudzveidības ziņā redzam gan bēdīgas, gan iepriecinošas vietas. Vietām vērojama arī reto augu sugu izplatība, par kuru publiski daudz nerunājam, lai nerastos lieka interese. Tas, ar ko neesam šo gadu laikā saskārušies, ir rūpniecisko avāriju sekas vai naftas noplūdes.
Kā citās valstīs noris datu vākšana par atkritumu daudzumu pludmalēs?
Šādā veidā ievākti dati ir viens no parametriem, kā atbilstoši Jūras stratēģijas pamatdirektīvai mēra jūras stāvokli. Līdz ar to šie monitoringi ir obligāti visām valstīm. Makroatkritumu monitorēšana ir vienīgais veids, kā varam iegūt salīdzinošos datus visā Eiropā. Man nepatīk salīdzināt absolūtos datus ar citām Baltijas jūras valstīm, jo mums ir plašs monitoringa laukuma pārklājums, pateicoties šai ekspedīcijai. Mums ir visvairāk laukumu ap Baltijas jūru. Ja mums ir 300 hipotētiskās atkritumu vienības, somiem – 200, zviedriem – 400, ir negodīgi salīdzināt datus, kas ievākti mūsu piekrastē, pret datiem, kas ievākti, piemēram, Somijas arhipelāgā, kur ūdens kustības noslodze ir pavisam cita. Mēs varam salīdzināt lielajās tendencēs, nevis atkritumu vienībās. Un šeit ir tā – kādreiz bijām vidusgalā, šobrīd virzāmies uz slikto galu, bet Skandināvijas valstīs līknes lūzums, kas norāda situācijas uzlabošanos, ir sasniegts un turpina iet uz labo pusi.
Kopumā tas, ka pie mums ir nepieciešams plastmasas samazinājums, nav nekas unikāls. Plastmasas piesārņojums turpina būt par nopietnāko problēmu arī Skandināvijā, lai gan tur tiek veikti daudz un dažādi pasākumi nacionālā līmenī. Tur seši no desmit, pie mums astoņi no desmit ir plastmasas atkritumi, kas mētājas pludmalē. Tā ka visus, kurus interesē šī tēma un kuri paši savām acīm vēlas pārliecināties, ka plastmasas piesārņojums ir nopietna problēma, aicinām pievienoties šīgada ekspedīcijai.