Tas ir viens no straujāk izzūdošajiem biotopiem Eiropā un arī pie mums, – ja pļavas netiek atbilstoši koptas, tad aizaug ar kokiem un krūmiem. Savukārt vietās, kas jau agrāk apmežojušās, iet bojā vecie parkveida ainavas koki (un līdz ar to arī citas sugas), kas senāk auguši klajākos apstākļos. Viena no šādām teritorijām ir AS Latvijas valsts meži apsaimniekotais aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja, kur notiek aktīvi parkveida pļavu un ganību atjaunošanas darbi.
Īpaši aizsargājams biotops
Pārsvarā parkveida pļavu un ganību biotops sastopams upju ielejās. Lielākās platības ir Gaujas vidusteces, Pededzes lejteces un Abavas krastos, kā arī pie Ogres, Ventas un Kujas, arī Sventājas upes ielejā Kurzemes dienvidos.
Parkveida pļavās ir jo īpaši bagāta bioloģiskā daudzveidība, un tās ir nozīmīgs Latvijas ainavas elements. Viens no parkveida pļavu un ganību būtiskiem aspektiem ir tieši parkveidīgās kokaudzēs dzīvojošo sugu sabiedrību pastāvēšana. Īpaši tas attiecas uz saproksilofāgajām vabolēm, kuru ekoloģiskās vajadzības simbolizē Eiropas Savienībā prioritāri aizsargājamā vabole – lapkoku praulgrauzis. Visā Latvijā pašlaik ir zināmas tikai astoņas vietas, kurās, veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus, būtu iespējams atjaunot un uzturēt ilgtspējīgu šīs sugas populāciju, un Ziemeļgauja ir viena no tām. Lapkoku praulgrauzis ir arī dabisko platlapju mežu specifiskā suga.
Aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja ir iekļauts arī Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju Natura 2000 tīklā. Pirms 100 gadiem šī apvidus iedzīvotāji lielāko teritorijas daļu izmantoja ganībām, taču pēdējo 70 gadu laikā dažādu apstākļu ietekmē pļavas vairs netika uzturētas un tās teju pilnībā bija pārņēmis mežs, radot nelabvēlīgus apstākļus šeit mītošajām biotopam raksturīgajām sugām un būtiski mainot ainavu.
Lai specifisko biotopu atjaunotu, nepieciešams veikt mērķtiecīgus atjaunošanas darbus un, protams, arī turpmāk atjaunotās pļavas atbilstoši uzturēt. Aizsargājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja ir plašs, un parkveida pļavu un ganību atjaunošanu AS Latvijas valsts meži veic teju 100 ha kopplatībā.
Dižkokos mīt retas sugas
Rudenīgajā rītā, kad Ziemeļgaujā viesojas Dabas Diena, pļavas apspīd saulīte, dažviet jau govis laiski ganās un plūc zāli, kas lekni sazaļojusi un stiepjas cauri augsnes virskārtai, kura pagaidām vēl mazliet atgādina mulčas klātu platību, – tās ir koksnes atliekas, kas palikušas pēc sekundārā aizauguma radītās celmu un zaru frēzēšanas. Frēzēšana ir nepieciešama pļavu atjaunošanai, lai veidotu pēc iespējas līdzenu augsnes virskārtu, atsegtu saulei atklātus augsnes laukumus – sildītu zemē esošo saglabājušos sēklu banku un veicinātu pļavai raksturīgo lakstaugu augšanu.
Ainavu rotā daudzi veci un diženi koki, pārsvarā ozoli, no kuriem vairākiem ir dižkoku statuss, tie te aug jau kopš seniem laikiem, bet vietumis pa vidu manāmi arī daudz jaunāki un slaidāki, tā saucamie nākotnes koki. Teritorijas sakopšanai plānojot izcērtamos kokus un krūmus, atstāti bioloģiski vērtīgi gan jaunāki, gan vecāki koki, kas veido ainavu un ir nozīmīgas dzīvotnes aizsargājamām sugām. Šādi koki ir īpaša dabas bagātība, ko nevar aizstāt, – ja nav šādu koku, tad nav iespējams atjaunot arī pašu biotopu.
Piemēram, jau iepriekš pieminētā retā suga – lapkoku praulgrauzis – dzīvo ozolos, kuri sasnieguši vismaz 150 gadu vecumu, jo tikai tādā vecumā šajos kokos sāk veidoties dobumi, turklāt praulgrauzim nepieciešams, lai dobumā būtu jau vismaz pieci litri praulu. Lidot praulgrauzis māk, bet to dara nelabprāt. Pārvietošanās attālums parasti ir ap 200–300 metru no koka. Tas nozīmē – lai populācija turpinātos un ģenētiskā apmaiņa starp sugas īpatņiem būtu normāla, otram kokam jāatrodas attiecīgā attālumā, turklāt tajā jābūt dobumam. Kā zināt, vai lapkoku praulgrauzis te mīt? Tā klātesamību nosaka pēc specifiskiem ekskrementiem, jo pašu reto vaboli ieraudzīt var ļoti reti.
Uz senajiem ozoliem sastopama vēl kāda reta un aizsargājama suga – plaisājošā rūtaine jeb daudzgadīga klājeniska sēne, kura aug uz vecu ozolu (vēl zaļojošu vai nokaltušu) stumbriem, kā arī ozolu kritalām (stumbriem, resnajiem zariem). Tās plašie augļķermeņi ir dažus milimetrus biezi un saplaisājuši sīkos, vidēji 0,5–1 cm stūrainos gabaliņos, atgādinot rūtainu rakstu. Sēne Latvijā ir īpaši aizsargājama.
Tā kā līdzās atrodas Gauja un tās vecupes, teritorijā rosās arī bebri, tādēļ projekta ietvaros saglabātajiem kokiem plānots aplikt drošības sietus, lai pasargātu no dzīvnieku aso zobu nodarītajiem postījumiem.
Rūpīga plānošana, precīzs darbs
LVM speciālisti pastāsta, ka pašlaik Ziemeļgaujā darbi jau paveikti vairāk nekā 60 hektāru apjomā: zālājs atbrīvots no sekundārā aizauguma, izcērtot kokus un krūmus, nozāģētais apaugums un tā atliekas savāktas un izvestas, izlīdzināta zemsedze un frēzēti celmi, lai novērstu kokaugu atvašu augšanu un radītu labākas iespējas atjaunoties zālāja augājam no sēklu bāzes. Apvidū veikti arī nozīmīgi piekļuves ceļu un atbalsta infrastruktūras nodrošināšanas darbi, lai ieplānoto darbu teritorijām varētu piekļūt vajadzīgā tehnika.
"Šī ir specifiska aizsargājama teritorija un jebkuru darbu veikšana rūpīgi jāplāno un jāsaskaņo ar vides ekspertiem un dažādām institūcijām. Šajā dabas liegumā spēkā arī putnu ligzdošanas perioda ierobežojumi, tādēļ darbus, kas saistās ar aktīvu mežizstrādi, varējām veikt tikai laikā no 1. augusta līdz 15. martam. Liela daļa atjaunošanas darbu te gulstas tieši uz mežkopību! Pirmais lielais izaicinājums bija – ko darīt pēc mežizstrādes darbu veikšanas? Vai būs jāfrēzē zari, celmi, kādi vēl darbi jāieplāno? Vispirms tika nocirsta bijusī priežu sēklu plantācijas teritorija, kas ir samērā līdzena. Pārējā teritorijas daļa ir sarežģītāka gan reljefa, gan regulāro Gaujas palu dēļ. Visas ciršanas atliekas nevarējām safrēzēt, tās bija jālasa un jāved ārā.
Šī platība jāuztur tā, lai varētu atjaunoties pēc iespējas bagātīgāka un sugu klāsta ziņā daudzveidīgāka pļava, ideālā gadījumā šeit ganītos govis, bet kopšanas darbi vismaz tuvākajos gados būs jāveic, jo turpina zaļot koku atvases. Tās ierobežosim, regulāri appļaujot, cerams, arī govis, kas šeit ganīsies, tās grauzīs," pastāsta Arnis Čams, LVM Austrumvidzemes reģiona mežkopības vadītājs.
Jārūpējas par pļavas augu daudzveidību
Kvalitatīvas, bioloģiski vērtīgas pļavas atjaunošana nenotiek viena vai dažu gadu laikā, tas ir ilgstošs un lēns process, kurš cilvēkam, sadarbojoties ar dabu, jāveido vairāku gadu desmitu garumā. Praktisko darbu gaitu projektā Ziemeļgaujā plānots pabeigt 2023. gadā, bet vēl piecus gadus notiks stingra uzraudzība jeb monitorings. Protams, ja nepieciešams, tiks veikti mērķtiecīgi papildu darbi.
LVM vides projektu vadītāja Ieva Rove stāsta – ņemot vērā, ka šie ir Ziemeļgaujas senie zālāji, sēklu bāzē ir saglabājušās zālāja sēklas; tām pēc atjaunošanas darbu īstenošanas jāuzsilst saulē un būtu jātiek cauri augsnes virskārtai. Lieliski zālāju atjaunošanas palīgi ir dzīvnieki, tādēļ iecerēts sadarboties ar tuvienes lauksaimniekiem, kas audzē gaļas liellopus, un veidot teritorijā dzīvnieku piebarošanu ar dabisko zālāju siena ruļļiem, nodrošinot tā saucamo donora zālāju sēklu pienesumu. Gaļas liellopi ir lieli un smagi, tie pārvietojoties radīs augsnē nepieciešamos traucējumus un "iestrādās zemē" daļu no koku atliekām, tādējādi sekmējot atsegtu augsnes laukumu rašanos. Šajos atsegtajos laukumos, kas ir atklātas vietas, būs vieglāk dīgt augiem no sēklu bāzes, jo nebūs citu augu konkurences. Palīdzēs arī regulārie Gaujas pali, padarot augsni mitru un dubļainu, tāpat pali savā ceļā noslauka zālāju teju atklātu. Savukārt liellopu ekskrementos atradīsies augu sēklas un pārvietosies atjaunotajās platībās. Ideāli, ja arī ziemas lopu piebarošanas siens būtu nācis no bioloģiski vērtīgiem zālājiem. Šis ir ieskats jau botāniķa darbā, strādājot ar atjaunoto zālāju floristiskā sastāva niansēm.
"Patlaban esam "remontdarbu" procesā. Zinātnieki ir pētījuši un pierādījuši, ka pat vairākus desmitus gadu garumā aizaugušas pļavas velēnā, ja tā pirms tam ir bijusi ļoti kvalitatīva, ir saglabājusies augu sēklu bāze. Kad augsne ir atsegta saulei, tā to uzsilda un pamodina sēklas. Bioloģiski vērtīgā pļavā uz viena kvadrātmetra platības var atrast pat 50 līdz 70 augu sugu. Eksperts uzraudzīs un vērtēs situāciju, sekojot līdzi, kā atjaunojas augu valsts. Ja atjaunošanās notiek veiksmīgi, nekāda papildu darbība nav nepieciešama. Taču, ja atjaunošanās process nebūs tik veiksmīgs, kā ceram, no tuvākā kvalitatīvā zālāja tiks ievāktas sēklas un iesētas šeit. Svarīgi, lai donoru zālājs ir tuvu, jo katram reģionam ir sava augu ģenētiskā materiāla specifika, ko respektējam. Palīgi ir arī dzīvnieki – govis, kas ganās un pārvietojas pa teritoriju. Profesionālā dabas aizsardzība un sabiedriskā labuma aspekti ir mūsdienu mežsaimniecības sastāvdaļa," teic Ieva Rove.
Ieguvums būs ne tikai atjaunota parkveida pļavu un ganību ainava un retu sugu stāvokļa uzlabošana, bet pļavās varēs dzīvot un attīstīties arī apputeksnētāji, nodrošinot apputeksnētāju funkciju arī tuvējās saimniecībās. Šādi tiks atjaunota ārkārtīgi kompleksa un vērtību ziņā daudzslāņaina platība.