Lilastes kāpa ir iecienīta atpūtas un pārgājienu vieta. Te no dzelzceļa stacijas Lilaste var vienkārši doties uz jūru, mērot ceļu līdz Gaujas ietekai jūrā vai izpētīt netālu esošos ezerus.
Taču ne katrs zina, ka stāvā, ar priežu mežu apaugusī kāpa savulaik draudēja pārklāt apdzīvotu vietu – tā pārvietojās un apbēra gan mājas, gan ceļus, un mežu ļaudis iestādīja, lai kāpas postošo ceļojumu apturētu.
Priedes kā glābiņš
A/s Latvijas valsts meži speciālists Vilmārs Katkovskis pastāsta, ka priežu mežam, kas klāj stāvo kāpu, ir apmēram 80 gadu: "No koku audzēšanas viedokļa šis ir absolūti neapmierinošs rezultāts, jo šāda vecuma mežam ir jāizskatās krietni lielākam. Bet mēs arī saprotam, ka funkcija, kādēļ mežs te stādīts, ir pavisam cita nekā tas notiek parasti. Mežs tapis, lai apturētu kāpas virzīšanos iekšzemē. Lejā redzam priedes pirms kāpas stāvās nogāzes, un tās ir lielas, ap 200 gadu vecas. Šeit stādītās priedes veido ciešas rindas un atrodas ļoti tuvu cita citai, tāpēc mežs ir blīvs un apēnots, priedītes sīkas, tievas." Priedes augšanai galvenais faktors ir gaisma. Ja egle var augt zem citiem vainagiem, tad priedei kritiska ir gaisma. Tikko gaismas faktora pietrūkst, priede nīkuļo un pat aiziet bojā. To, ka šīs priedes nav jaunas, var redzēt pēc to pieauguma, ko raksturo mieturi – zaru pakāpieni – to ir daudz, bet atstatums citam no cita neliels. Ņemot vērā, ka augšanas apstākļi nav labi, priedes pieaugums sprīža garumā ir apmēram gadā. Normālos, labvēlīgos apstākļos priede aug, metru sasniedzot apmēram 3–4 gados.
Lai tiek klāt saule
Turpmāk mežs šeit ir audzis savā nodabā. Kokus tolaik stādīja cieši, lai tie labāk ieaugtu, jo kustīgā kāpā citādi būtu riski, ka stāds kritīs ārā. Cilvēki primāri domāja nevis par dabu, bet kāpas apturēšanu. Audzes netika koptas un retinātas, jo bija bail, ka koki kritīs ārā un kāpa atkal uzsāks kustību.
Pirms trim gadiem Life projekta ietvaros šeit a/s Latvijas valsts meži veica biotopa kopšanu apmēram 30–40 ha platībā. Nepieciešamību pēc tās noteica vides eksperti, izvērtējot meža stāvokli. Kopšana nav notikusi vienlaikus visā kāpu teritorijā, bet atsevišķos izvēlētos nogabalos.
"Raugoties uz zemsedzi, tā noteikti ir ērta kājām, mīksta un patīkama, jo klāta ar biezu sūnu segu, taču jebkādu sugu te ir maz. Dominē sūna Šrēbera rūsaine, kas veido viendabīgu paklāju, gaišie ķērpji un vēl nedaudz augu. Pēc savas būtības piejūras meži ir saules meži, tiem ir svarīgi, lai vietām būtu atklāta smilts virskārta un veidotos mozaīkas tipa dažādība," atklāj LVM vides eksperte Ieva Rove. Redzams, ka neliela, trausla puķīte laimes palēcīte, kas zied no jūnija līdz augustam, ir izcīnījusi vietu cauri sūnām, kas ir smags darbs tādam mazam augam.
Tomēr lietainā dienā arī sūnu paklājs izskatās košs un tajā manāmi dažādu toņu zaļās, pelēcīgās un brūnganās nianses. Lietus laikā sūnas un ķērpji parāda visu savu skaistumu, jo mitrumā tie izplešas un izceļas arī to dažādie krāsu toņi.
Mērķis – veicināt sugu daudzveidību
Saules piekļuvi augsnei var veicināt, padarot koku blīvumu mazāku, un viendabīgo situāciju dažādot, veicinot atmirušas koksnes rašanos. Tā ir vieta, kur dzīvot lielākam daudzumam sugu – "dzīvoklīši" dažādām sīkbūtnēm, jo arī tās ir viens no bioloģisko daudzveidību veicinošiem faktoriem. Vides eksperte teic, ka ideālā gadījumā atsevišķos laukumos no augsnes jāņem nost arī sūna. Tā ir ar barības vielām bagāta kārta, kas nav piemērota kāpu augiem, kuriem pārmērīgs barības vielu daudzums kaitē. Atverot augsnes virskārtu, var veicināt tādu piejūras mežiem raksturīgu augu sugu augšanu kā smiltāju neļķe, silpurene u. c.
"Klasiski šo efektu var panākt arī ar dedzināšanu. Arī dabā paredzēts, ka laiku pa laikam šāda tipa meži deg un tādā veidā ne tikai iet bojā, kā to pieņemts uzskatīt no cilvēka viedokļa, bet gluži otrādi – sevi atjauno. Arī vides speciālisti atsevišķos biotopos kā vienu no kopšanas metodēm izmanto kontrolēto dedzināšanu, taču Lilastes mežiem tā nav piemērota, jo tuvumā ir rekreācijas zonas un cilvēku apdzīvotas vietas," skaidro Ieva Rove.
Vai iejaukšanās šādā vidē ir vajadzīga? Varbūt mežam var ļaut turpināt attīstību un vērot, kāds tas izveidosies pats savā nodabā? Eksperti tam gluži nepiekrīt, sakot, ka lielākā daļa Latvijas mežu ir sekundāri – tas ir, stādīti vai īpaši kopti jeb, vienkārši sakot, cilvēku ietekmēti, tādēļ bieži vien cilvēkam jāturpina tiem palīdzēt saglabāt noteiktu specifiku.