Ikdienā nemaz nenojaušam, cik lielā mērā mūsu dzīve saistīta ar bišu eksistenci, jo tās tiešā vai netiešā veidā ir atbildīgas par aptuveni vienu trešo daļu no pasaulē saražotās pārtikas, atklāj biškopis, bioloģiskās zemnieku saimniecības Kalna smīdes īpašnieks Jānis Sietiņsons.
Pasaules zinātnieku prātus jau ilgāku laiku nodarbina jautājums par strauju bišu skaita samazināšanos. Kāda ir situācija Latvijā?
Pirmās ziņas par bišu izzušanas draudiem parādījās ASV pirms kādiem pieciem gadiem, taču tobrīd likās, ka tas ir ļoti tālu un mūs jau neskars. Pagāja gads, un par šo bišu izzušanas sindromu sāka runāt arī Rietumeiropas bitenieki. Šogad pavasaris arī manā dravā pienāca ar neierastu klusumu. No 240 ieziemotajām bišu saimēm esmu zaudējis vairāk nekā pusi. Un tās pazīmes, ko pavasarī, apskatot pirmo reizi bišu saimes, ieraudzīju, bija tādas, kādas līdz šim nebiju redzējis, taču par tām biju lasījis bitenieku stāstos no ASV un Rietumeiropas. Parasti, ja ziemošanas laikā bišu saime aiziet bojā, ir redzamas skaidras un saprotamas pazīmes, piemēram, bišu slimība nozematoze vai barības trūkums, bet šoreiz viss bija citādi. Ziemošanas laikā stropos mīt 20–30 tūkstoši bišu. Taču tad, kad pieej pie stropiem pavasarī un atklāj, ka tur palikuši vien daži desmiti bišu, sajūta ir sirreāla. Latvijas Biškopības biedrība mēdz rīkot aptaujas par bišu ziemošanas rezultātiem, kas parāda, ka vidēji ziemas laikā aiziet bojā vien 10–15% bišu. Tas nav daudz, taču jāsaprot, ka tā svārstību amplitūda ir mazliet citāda, jo ir dravas, kurās neaiziet bojā neviena bišu saime, turpretim ir tādas, kurās aiziet bojā visas saimes. Tas parāda vien to, ka mēs daudz ko vēl nezinām.
Kādi ir tie jau zināmie faktori, kas ietekmē bišu izmiršanu?
Amerikas gadījumā uzskata, ka tas ir negatīvu faktoru kopums, kas nodara šādu kaitējumu. Gan augu aizsardzības līdzekļu lietošana, gan tas, ka ASV plaši izmanto ģenētiski modificētus organismus un augus. Tiek runāts par dažādiem faktoriem, kas katrs par sevi nav tik postošs, bet tad, kad visi saslēdzas kopā, rodas vide, kurā bite vairs nespēj izdzīvot. Bite ir kā indikators, kurš viens no pirmajiem reaģē uz apkārtējas vides izmaiņām. Pie mums ģenētiski modificēto augu audzēšana nav aktuāla, bet augu aizsardzības līdzekļu izmantošanai gan ir tendence palielināties.
Kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu?
Biškopība nav vidi piesārņojoša nozare. Gluži otrādi, ar savu apputeksnēšanas darbu tā atstāj ļoti labu ietekmi uz apkārtējo vidi. Bites no vienas bišu saimes lido 2,5 km rādiusā, kas pēc platības ir 1256 ha. Tā ir liela teritorija. Veicot apputeksnēšanas darbu, bites palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību, palīdz augiem radīt sēklas, kas beigu beigās ietekmē to, kāda raža ik gadu būs lauksaimniekiem. Bites dara tādu neredzamu darbu, bet ļoti nozīmīgu, jo mūsdienās nav tehnoloģiju, kas ļautu aizvietot bites apputeksnētājas. Medus trūkuma dēļ cilvēcei nebūs jāaiziet bojā, bet tad, ja trūks bišu, kas apputeksnē augus, varam nonākt ļoti lielas izvēles priekšā. Runājot par bioloģisko biškopību, ar kuru Latvijā nodarbojas 1/4 daļa bitenieku, augu aizsardzības līdzekļu lietošanas rezultātā pēc mūsu likumdošanas izpratnes sodīts tiek nevis lauksaimnieks, kas atļaujas piesārņot apkārtējo vidi ar dažādām ķimikālijām, bet gan biškopis, kuram liedz nodarboties ar bioloģisko biškopību, ja bišu darbības lokā ir teritorijas, kur intensīvi miglo laukus. Saprotams, ka bioloģiskajā produkcijā nedrīkst būt nekādas atliekvielas, taču bitenieki tādas nelieto. Tās lieto industriālais lauksaimnieks, apmiglojot savus laukus, un, ja bitenieks 3 km rādiusā nespēj nodrošināt bioloģiskai biškopībai piemērotus apstākļus, ir spiests pārtraukt savu darbību. Bet piesārņotājam būtu jāatbild par savu rīcību, nevis otrādi!
Iznāk, ik gadu ir aizvien grūtāk nodrošināt bioloģiski sertificētu medu. Kādēļ jums bija svarīgi iegūt bioloģiskā biškopja statusu?
Kad atjaunoju sava vectēva saimniecību, kura atrodas Amatas upes krastā, Gaujas Nacionālā parka tuvumā, man nebija ne mazāko šaubu, ka saimniekošana ir jāturpina ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Taču šogad pirmo reizi visas darbošanās laikā nevaru saprast, kas īsti ar bitēm noticis un kā tagad jārīkojas. Dravas atjaunošana nav nekāds lētais prieks, tā ir nopietna investīcija, bet nav jau pārliecības, ka nākamais pavasaris pienāks cerīgāks...
Ar ko bioloģiski sertificēts medus ir labāks par konvencionālo medu?
Labuma jēdziens ir ļoti relatīvs. Galvenie principi ir tādi, ka šajā produkcijā nedrīkst būt nekādu atliekvielu. Ja runājam par tradicionālo biškopību, tad tur ir pieļaujamās normas, kuras nepārsniedzot tiek vērtēts, ka produkts atbilst patērētāju drošībai un nekaitīgumam. Šeit ir jārunā arī par atšķirībām bišu apkopšanas tehnoloģijā. Mēs nevar izmantot neko citu kā tikai dabīgus materiālus. Arī ziemas laikā bišu saimei trūkstošo barību drīkstam papildināt tikai ar bioloģisko cukura sīrupu vai cukuru, lai pilnībā izslēgtu kādus piesārņojumus no parastās barības. Arī bišu saimju ārstēšana notiek ar tādiem līdzekļiem kā skudruskābe, skābeņskābe, kas pēc nosaukuma vien liecina, ka tās ir organiskas izcelsmes vielas un tie nav sintētiskie slimību ierobežošanas līdzekļi – veterinārie preparāti. Bioloģiskā saimniekošana ir komplicētāka, dārgāka. Mēs nevaram pievest bišu saimes pie rapšu lauka un iegūt 100 kg medus! Mums ir dabīgās bišu ganības, tās nedod šo medus ievākumu tik augstu. Ražošanas efektivitāte ir zemāka, bet tādēļ jau arī pastāv ES atbalsta maksājumi, lai kompensētu neiegūtos ieņēmumus. Lai arī kādu no medus iegūšanas metodēm izmantotu, ikvienam būtu jādomā par iespēju nodrošināt tādu apkārtējo vidi, lai tā nākotnē nekaitētu bišu saimēm!