Mirkli pirms gleznošanas nodarbības, kurā niansēm pilnās un mazliet kaprīzās krāsas dosies satikt otas akvareļmīļu skiču blokos, Agnese Dabas Dienai stāsta, kā nonākusi līdz idejai pašas rokām gatavot krāsas un to tapšanas gaitā iepazīt civilizācijas vēsturi un apceļot pasauli.
Kas pamodināja ziņkārību tik lielā mērā, lai no zīmēšanas pievērstos arī pašu akvareļkrāsu gatavošanai savām rokām?
Kādā brīdī sāc pievērst uzmanību materiāliem, ar ko un uz kā tu zīmē. Akvareļkrāsu pasaulē tas ir gaumes jautājums. Vieniem patīk vienmērīgi sedzošas krāsas ar prognozējamu rezultātu, citiem atkal pievilcīgas šķiet dabīgās izcelsmes akvareļkrāsas, kuras uz papīra ir neparedzamākas. Šai eksperimentēšanai pievērsos, lai saprastu, cik daudz pigmenta var iedabūt krāsā, lai tā būtu pēc iespējas intensīvāka. Sākot pētīt, attapos iepeldam tēmā aizvien dziļāk un dziļāk eksperimentos ar pigmentiem, kur no kļūdām pakāpeniski aug iedvesma, ieraugot rezultātu, kas priecē.
Eksperimenti ir dārgs prieks. Nevar atrast ražotāju un pasūtīt desmit gramus pigmenta. Nācās pasūtīt uzreiz lielāku čupiņu un vairākas burciņas. Tad, pētot, ko un kā dara citi krāsu amatnieki pasaulē, sapratu, ka pēc šādām krāsām ir neticams pieprasījums. Protams, tā ir šaura niša, kuru varam dēvēt par ūdenskrāsu gurmāniem.
Tagad saprotu, kāpēc pasaule ir nonākusi līdz ķīmisko pigmentu izmantošanai. Piemēram, lapis lazuli jeb zilais akmens lazurīts, no kā viduslaikos ieguva krāsu pigmentu, ko nosauca par ultramarīnu (''no citām zemēm nācis''), ir lielākoties atrodams Afganistānas apkaimē, Baikāla ezera apvidū un cenā mērojas pat ar zeltu. Jo vairāk pigmenta krāsā, jo tīrāks un smalkāks tas ir, jo tas ir dārgāks. Savukārt vienu no trim pamatkrāsām – dzelteno – īstu, tīru, neitrālu dabiski nemaz nav iespējams iegūt, jo visiem no dabas pigmentiem gatavotajiem toņiem klāt būs sarkanā nianse. Visi no dabas nākušie pigmenti ir sedzoši vai tikai daļēji caurspīdīgi. Liela daļa moderno pigmentu ir īpaši caurspīdīgi un ļoti noturīgi.
Ja paskatāmies seno laiku gleznās, tur nav spilgtuma. Arī krāsu pasaule ir piedzīvojusi revolūcijas. Šobrīd daudzi pigmenti piedzīvo aizvietošanu, jo laboratorijās tiek radīti aizvien lētāki, spilgtāki, tīrāki pigmenti.
Taču, visticamāk, pavisam drīz piedzīvosim nākamo pigmentu revolūciju. Londonā viena zinātniece, sadarbojoties ar māksliniekiem, pašreiz eksperimentē ar pigmentu iegūšanu no pārtikas pārpalikumiem, piemēram, no avokado mizas iegūst rozīgo vai iegūst pigmentus no apelsīna un citrona miziņu pārpalikumiem.
Vai akvareļkrāsas ir vienīgās krāsas, kuru izgatavošanā var iztikt bez dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām un iepriecināt vegānu dzīvesveida cienītājus?
Akvareļkrāsu pamatā ir akāciju sveķi jeb tā saucamais gumarābiks, ko var nopirkt pat pārtikas veikalā. Tad nepieciešams ūdens un vēl kaut kas, kas spētu uzturēt mitrumu, piemēram, glicerīns vai medus un kāds konservants. Mēs izmantojam ēteriskās eļļas kā konservantu. Līdzīgi ir ar eļļas krāsām, kur pigmentu jauc, piemēram, ar lineļļu. Akrila krāsas, tāpat kā lielākā daļa rūpnieciski ražoto krāsu, ir ķīmiski produkti.
Kāds ieguvums krāsu radīšanā ir personīgajai pieredzei zīmēšanā?
Es varu novērtēt krāsas kvalitāti. Esmu pietiekami ''izgaršojusi'' citas krāsas. Zinu labāko ražotāju kvalitātes latiņu.
Pašreiz mūsu pašu sajauktos toņus rindojam vienā komplektā, kurš noderēs tiem, kas zīmē dabu, bet otrā iekļaujam pilsētskicētājiem noderīgākus toņus. Taču visi toņi būs atrodami arī pa vienam, ja nu kādam sirds aizķeras tieši pie kādas noteiktas krāsas, kuras pavisam drīz būs mūsu tiešsaistes veikalā.
Cik lielā mērā domājāt par akvareļkrāsu iepakojuma ietekmi uz vidi?
Diskusija par tradicionālo mazo plastmasas kastīti – ķiveti – kā ūdenskrāsas iepakojumu beidzās ar secinājumu, ka gribam, lai mūsu ūdenskrāsas lieto. Tai jāspēj atrast vietu mākslinieku akvareļkastēs, kurās krāsas visā pasaulē rindojas noteikta izmēra ķivetēs, kuru vidū jāiederas, lai nepaliktu mājās, plauktā, turklāt neizmantotā veidā. Palikšana mājās būtu lielāks slogs videi.
Taču, piemēram, lai sūtot akvareļu kastītes nesabuktētos, iebridām tikko nokultā laukā un salasījām pelavas. Lietosim tās burbuļplēves vietā, reizē nosūtot īpašu sajūtu saņēmējiem arī sveicienu no dabas. Kad pelavas beigsies, lasīsim rudens lapas, ziemā – sūnas un ķērpjus vai iesim uz kādu galdniecību pēc skaidām. Iespēju ir ļoti daudz.
Ko iespējams izmantot zīmēšanai mājas apstākļos, nepērkot akvareļkrāsu?
Var pagatavot ļoti stipru kafiju. Var izmantot porcelāna tinteni – sēni. Var zīmēt ar visparastāko oglīti. Taču jāpatur prātā, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēce pārgāja uz īpašu pigmentu atlasi un laboratoriski iegūtām krāsām, ir to noturīgums. Dabas materiāli ar laiku nereti izbalē. Viens no dabā iegūtajiem pigmentiem, kas nezaudē spilgtumu, ir lazurīts. Arī alu zīmējumos esošie okeri ir ļoti noturīgi. Vēl ir zemes zaļais tonis, kas ir ļoti noturīgs. Itālijā sienu gleznojumos var pamanīt šo zaļo toni, kas agrāk klāts zem rozā toņa, gleznojot cilvēkus. Rozā krāsa sen izbalējusi, taču zaļais ir palicis. Tā nu mums ir svētie ar zaļām sejām.