Iesākoties jaunajai sezonai, Latvijas Nacionālais dabas muzejs aicina savus apmeklētājus aplūkot gan līdz šim vēl nebijušas ekspozīcijas, gan atjaunotas un pilnveidotas izstādes. Par to, kā šobrīd klājas muzejam, sarunājamies ar muzeja direktora vietnieci attīstības jautājumos, mikoloģi Diānu Meieri
Kādas jaunas izstādes un pasākumi gaida muzeja apmeklētājus jaunajā sezonā?
Pirmkārt, priecājamies, ka pēc visiem pandēmijas laikiem šobrīd muzejs ir vaļā pilnā apjomā. Mums tā labi sakrita, jo, pandēmijas periodam sākoties, vairākas ekspozīcijas bija aizvērtas uz pārveidošanu un remontu. Muzeja trešais stāvs, kas veltīts zooloģijai, ir gandrīz pilnībā pārveidots. Jau pirms pandēmijas bijām atjaunojuši Latvijas putnu ekspozīciju. Tagad pie mums ir iespējams klausīties putnu balsis. Pilnīgi no jauna ir izveidota Latvijas zīdītājdzīvnieku ekspozīcija, jo tā mums daudzu gadu desmitus bija stāvējusi praktiski bez izmaiņām. Pilnīgi no jauna šajā ekspozīcijā ir apskatāms zeltainais šakālis, kas ir kļuvis par Latvijas faunas sastāvdaļu nu jau vairākus gadus.
Nākamā zāle – Nepērc viņu dzīvības jeb Vašingtonas konvencija. Šī konvencija sargā tās augu un dzīvnieku sugas, kuras apdraud tirdzniecība. Tirdzniecība ar pašiem priekšmetiem un sugu indivīdiem gan dzīviem, gan dažādos veidos pārveidotiem. Apskatāmi dažādi izbāžņi vai pavisam pārstrādātas lietas, piemēram, medikamenti, kas Austrumu medicīnā tiek izgatavoti no dažādiem apdraudētiem, izmirstošiem augiem un dzīvniekiem. Ir arī citi izstrādājumi, jo cilvēki, braucot ārzemju ceļojumos, nezināšanas dēļ var kaut ko atvest aizliegtu. Ja tas tiek konstatēts, tad šādi priekšmeti tiek konfiscēti muitā un beigās nonāk pie mums uz ekspertīzi. Ja atzīstam, ka tie ir aizsargājami, tad tie nonāk arī mūsu krājumā.
Ekspozīcija, kas saglabāta, bet šobrīd atjaunota, ir milzīga pasaules karte ar dažādu dzīvnieku figūriņām. Bērniem patīk spaidīt podziņas, lai meklētu, kur kāds dzīvnieks dzīvo. Arī pasaules zīdītājdzīvnieku ekspozīcija kādu brīdi apmeklētājiem nebija pieejama, bet šobrīd atvērta kā pasaules dzīvnieku ekspozīcija. Var atkal no jauna aplūkot Zauskas priedes šķērsgriezumu, kas ir bijusi viena no lielākajām Latvijas priedēm. Tā kā tā bija nodzīvojusi 370 gadu, var ieskatīties arī Latvijas vēsturē un uzzināt par dažādiem notikumiem, kas priedes pastāvēšanas laikā bija norisinājušies. Katrā muzeja stāvā ir kaut kas jauns un interesants.
Kuri šobrīd ir svarīgākie pieturas punkti muzeja pētnieciskajā darbībā, ko jūs vēlētos izcelt?
Mums, protams, ir zinātniskās nodaļas, un pētnieki strādā dažādos virzienos. Man kā mikoloģei gribas izcelt sēņu pētniecību. Mūsu sēņu paraugu kolekcija šobrīd ir lielākā Latvijā un turpina arī papildināties. Mums ir arī botāniķi, kas pēta ūdensaugus. Šobrīd muzejā ir ļoti stiprs arī entomoloģijas novirziens. Ir vairāki kukaiņu pētnieki, kas katrs pēta savu jomu. Pētnieki darbojas arī ģeoloģijas, paleontoloģijas jomā.
Muzejā katra mēneša pēdējā sestdiena ir veltīta ģimenēm ar bērniem. Kā jums šķiet, kā ieaudzināt bērnos mīlestību pret dabu?
Daba vispirms ir jāiepazīst, kad tā ir iepazīta, to var iemīlēt. Tad, kad tā ir iemīlēta, tad ļoti dabiski, ka nākamais solis ir meklēt veidus, kā to aizsargāt. Ar to mēs muzejā arī nodarbojamies ne tikai Ģimenes dienās. Sākot no oktobra, mums atsāksies arī nodarbības ģimenēm sestdienās nodarbību telpā Par zemi, sauli un mums. Tajā var pieteikties ģimenes un pētīt dažādas lietas. Telpa ir veltīta gan pasaules, gan Latvijas dabai. Kopumā ir sajūta, ka mūsdienu bērni arvien mazāk iet dabā. Viņi reizēm daudz ko redzējuši video, atpazīst dažādus eksotiskus dzīvniekus, bet maz ko zina par Latvijas dzīvniekiem, augiem, sēnēm. Arī tam ir veltītas Ģimenes dienas. Tādēļ arī rīkojam akciju par Gada dzīvnieku. Ja sākumā šīs akcijas ietvaros vairāk izcēlām aizsargājamus un retus dzīvniekus, tad tagad esam sapratuši, ka vērtīgi ir stāstīt arī par it kā parastiem dzīvniekiem.
Tā kā muzejā regulāri tiek rīkotas dažādas lekcijas par dabu un vides aizsardzību, kā vērtējat cilvēku zināšanas par šīm tēmām? Vai pēdējos gados tās ir palielinājušās?
Man šķiet, ka sabiedrība šobrīd ir ļoti dažāda. Ir kaut kāds cilvēku slānis, kas aizvien vairāk apzinās to, cik ļoti esam atkarīgi no dabas un cik ļoti mēs ar savu rīcību varam ietekmēt to, kas mums apkārt notiek. Arvien biežāk varam vērot tādas kustības kā zero waste, vegānus un veģetāriešus, kas to dara, domājot par vidi. Taču kopumā diemžēl sabiedrības izpratne par dabas aizsardzības tēmām joprojām nav augstā līmenī.
Pirms diviem gadiem muzejam tika piešķirts nacionālā muzeja statuss. Kā redzat muzeja lomu un attīstību tuvākajā nākotnē?
Muzeja darbs stāv uz vairākiem vaļiem. Viens no tiem ir mūsu krājums, kas ir daļa no Nacionālā muzeju krājuma. Pie mums glabājas liecības gan par Latvijas, gan pasaules dabu, kas ir vairākus gadsimtus senas. Protams, svarīgi ir vākt arī to, kas ir šobrīd. Fiksēt mūsdienu situāciju, vākt paraugus, veidot kolekcijas. To arī aktīvi darām. Ne mazāk svarīgi ir šīs kolekcijas pētīt. Vēl viens lielais valis ir sabiedrības izglītošana. Muzejs ar to ir nodarbojies jau no pašiem pirmsākumiem.