Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Dabas objekti ar noslēpumu

Izrādās, ka Latvija ar savām vairāk nekā 200 alām var lepoties ar titulu "Alām bagātākā Baltijas valsts". Turklāt dabas skaitīšanas gaitā jaunatklātas piecas vēl līdz šim nereģistrētas alas vai to paplašinājumi. Dabas Diena dalās virzienrādītājos, kurp doties izzināt alu pievilcību dabā un kas jāpatur prātā, apmeklējot šos allaž mainīgos dabas ģeoloģisko procesu vai cilvēka roku radītos objektus.

Skaita ne tikai augus 

Alas ir uzskatāmas par aizsargājamiem dabas pieminekļiem. Taču, kā izrādās, Latvijā līdz šim sistemātiski nav bijusi veikta valsts koordinēta alu un iežu atsegumu datu apkopošana. Lielākoties informācija gūta no pagājušā gadsimtā kartētiem ģeoloģiskiem objektiem, kurus laiku pa laikam precizēja Dabas aizsardzības pārvalde atsevišķās aktivitātēs. Aizsāktās dabas inventarizācijas jeb dabas skaitīšanas rezultātā pašreiz iegūta līdz šim precīzākā informācija par alām un iežu atsegumiem. 

Darbs jau vainagojies ar pieciem jaunatklājumiem: dabas skaitītāji uzgājuši piecas līdz šim nereģistrētas alas vai to paplašinājumus. Tā pētniece Linda Uzule, pamanot bāli dzeltenīgo krāsu Amulas upes kreisā krasta sāngravā Kandavas apkaimē, uzgājusi līdz šim nereģistrētu smilšakmenī izveidojušos alu vietā, kur tuvienē neatrodas neviena cita ala. Alu nosaukumi visbiežāk top no apkaimes apvidvārdiem, no klinšu, māju nosaukumu vai citiem vārdiem. Par Vepru alu nodēvētās alas kopgarums pārsniedzis sešus metrus. Turklāt alas iekšienē cilvēks varot izslieties teju pilnā augumā. 

Savukārt Lindas kolēģis Dainis Ozols var lepoties ar jauniegrāmatotām zemes plaisām, kuras var saukt arī par alām: tā ir 5,1 metru garā Kārļu ala Apes novadā, 5,5 metrus garā šaurā sprauga Skrundas novadā un arī 9,3 metrus garā Gudzonu bebru ala Mazsalacas novadā. Turklāt darba procesā Dainis Ozols veicis iepriekš jau zināmās nelielās Lēpnieku alas apsekojumu Skrundas novadā, secinot, ka mūsdienās tās garums mērāms vismaz līdz pat 21 metram kādreizējo sešu metru vietā. 

No ledus laikmeta līdz mūsdienām

Par alām bagātīgāko uzskatāma Vidzeme, arī Kurzemē ir maza daļa no Latvijas alām, turpretim Latgalē alu teju nemaz nav. Tiesa, Latgalē Zušupītes labā krasta nogāzē iepretī Rasnupļu jeb Opinku pilskalnam viena no retajām – Opinku Velnala – ir unikāla kaļķakmens ala Latvijā. Tur kaļķiem piesātināts avots, plūzdams caur granti, pārvērš to stiprā cementā. Nostāsti pauž, ka tur velns apslēpis dārgumu lādi, uz kuras tup melns sargsuns. 

Ielūkojoties alu gadu gājumā, pārsteidzoši sena ir Latvijas vecākā ala – Bruņa ala Amatas krastos. Tā uzskatāma par vienīgo tektoniskās izcelsmes alu Latvijā, kas veidojusies jau ledus laikmetā, līdz ar to tās mūžs mērāms jau vismaz 12 līdz 15 gadu tūkstošu garumā, pārspējot vairākkārt pat ēģiptiešu piramīdu vecumu. 

Varens mūžs aptuveni 10 000 gadu garumā ir arī Gūtmaņalai, savukārt jaunākās alas veidojušās vien pirms dažiem gadiem. Alu nepastāvīgo raksturu ilustrē arī šis stāsts. 2018. gada martā iebrukusi Dauģēnu Lielās alas lielā zāle Salacas ielejā, kas bijusi lielākā dabiskā pazemes telpa Latvijā un kas joprojām uzskatāma par Latvijas garāko dabīgo alu ar apmēram 330 metru garumu. Tās atrašanās vietu savulaik pētnieki pat slēpuši, lai apmeklētāju pūļi tai nekaitētu saglabāt savu unikalitāti. 

Fakti un teiksmas 

Cilvēka roku rezultātā alas kalpojušas par smilšu raktuvēm. Piemēram, Riežupes smilšalas ar sarežģītiem alu labirintiem sākotnēji aizsācis veidot avots, bet vēlāk tās mākslīgi paplašinājuši cilvēki, līdz 1939. gadam grebjot balto smilti stikla rūpniecībai Ozolnieku stikla fabrikai un vēlāk Iļģuciema stikla fabrikai. Smilšakmens alās bieži notiek nobrukumi: aizgrūst alas ieeja vai iegāžas griesti. Dabas, tostarp alu, pētnieks Guntis Eniņš atklāj, ka senākos laikos no alām izvestās baltās smiltis mēdza izmantot koka trauku un karošu tīrīšanai, grīdu un galdu beršanai. Tā paplašinājās, piemēram, Vinterala Cēsīs, kas nodēvēta muižnieka Vintera vārdā un kas savulaik bijusi pēc tilpuma otra lielākā ala pēc Gūtmaņalas, bet tagad ir pilnīgi aizbrukusi. 

Par visvairāk apmeklētās un lielākās Latvijas alas titulu pārliecinoši var cīnīties Gūtmaņala, kas kopš 1967. gada ir arheoloģiskais piemineklis un kopš 1974. gada –  aizsargājams ģeoloģiskais objekts. Kā norāda dabas pētnieks Guntis Eniņš savā darbā Alas Latvijā, par to, ka ala ir senākā, liecina gadskaitļi, kas atrodami alas griestos, un ceļveži vācu valodā, kuros fiksēts 1521. gads kā iegrieztais gadskaitlis alā. Smilšakmenī ir iekasīti muižnieku un baronu vārdi – tolaik paši kungi neskrāpēja alas sienās, bet to darīja meistars par samaksu. Tiesa, nākamo paaudžu skrāpējumi ir klājušies pāri un senākie vairs nav saredzami. Līdz mūsdienām vēl nesen bija apskatāms ANNO 1667 uzraksts. Tulkojumā "Gutt Mann" nozīmē "Labā vīra ala". Pētnieks pieļauj, ka alas nosaukums radies jau sen, saglabājot nostāstu, ka alā dzīvo labais vīrs, kurš ar avota ūdeni dziedē sasirgušos. 

Vēsturiski alas kalpojušas gan par slēptuvēm, gan par pagrabiem, pat par pirtīm. Bijušas arī upuralas, kur cilvēki nesuši ziedojumus, kulta vietas. Interesanti, ka nereti mitoloģiski alas uzskatītas par velna mājvietu, jo par tādām uzskatīja bīstamas, cilvēkam grūti pieejamas vietas, tai skaitā alas, purvus, upju atvarus. Latvijā atrodams pat vairāk nekā divdesmit velnalu. Piemēram, Inčukalna Velnalu, kuru, iespējams, pirmo reizi jau 1790. gadā aprakstījis Broce un kurā esot augsti, kupolveida griesti, kas vijas uz augšu, teikas apvijušas ar stāstu par šauru eju, kas esot apslēpta alas labajā pusē un vedot uz viltīgā nelabā guļamistabu. 

Dzīve alā

Par alas iemītniekiem vēsta ne tikai nostāsti, bet arī tajos atrodamās fosilijas – pārakmeņojušās dzīvo būtņu atliekas. Alas vienreizīgumu raksturo arī tās teju nemainīgā temperatūra, gadalaikiem mainoties, un mūžīgā tumsa neatkarīgi no diennakts laika. Tāpat alā nav arī vēja vai lietus. Taču tur arī nav smaržu, jo nav sastopami zaļie augi, bet gan dažādas baktērijas. Pie alas ieejas daļas var vēl ieraudzīt sīkpapardes, sūnas, ķērpjus, tālāk var pamanīt aļģes vai sēnes, bet alas dziļumā augu vairs nav. 

Neskatoties uz to, ala ir dzīva. Alas iecienījuši ne vien odi, zirnekļi, mušas, abinieki, gliemji, bet arī lapsas, āpši, jenoti. Dolomīta alas, kuras vizuāli izskatās pēc sabrukušiem namiem, īpaši iecienījuši aizsargājamie lidojošie zīdītāji – sikspārņi. Sikspārņu jeb Zābaku alas Kazu gravas apkaimē ir lielākās dolomīta alas Latvijā, tiesa, mākslīgi veidotas, jo aptuveni pirms gadsimta savulaik tur lauzts dolomīts. Sikspārņu alās astoņdesmitajos gados tika apgredzenoti 246 sikspārņi, kas bijis lielākais skaits sikspārņu novērošanas vēsturē. Taču līdz ar tūristu ziņkārību sikspārņu dzīve tika ievērojami traucēta, sarūkot šīm lidojošo zīdītāju kolonijām. 

Kurp doties

Liepniekvalka jeb Peldangas alu labirintu Dundagas novadā smilšakmens atsegumā veidojoši avoti, izskalojot Latvijā netipisku alu un pazemes eju labirintu, kas kopgarumā sasniedz ap septiņdesmit metriem. Teju piecus metrus augsts un divdesmit metru plats atsegums atklāj šauru pazemes alu sistēmu ar piecām ieejām, kas acumirklī piesaista bērnu uzmanību ar šiem saviem izteiksmīgajiem smilšakmens vaibstiem. Tiesa, alas, kas veido pašu garāko dabisko alu labirintu Latvijā, apskatāmas tikai no ārpuses, jo dziļākās ejas cilvēkam nav sasniedzamas. Savukārt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā atrodams tā saucamais Karogu labirints Alojas apkaimē, Karogupītes senlejā. Labirinta visu eju kopgarums ir ap 30 metriem, bet alām bagātīgais smilšakmens atsegums mērāms 150 metros. 

Ja alas vilina, jāpatur prātā, ka tās ir ne tikai aizsargājamas (jāpārliecinās par alas pieejamību apskatei un nedrīkst to sienās neko skrāpēt), bet arī bīstamas, tālab nav ieteicams šajās izpētes ekspedīcijās doties vienam pašam un rīkoties pārgalvīgi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Meža apsaimniekošanas cikli

Tāpat kā pārējie procesi dabā, arī meža apsaimniekošana ir cikliska. Oktobrī Latvijas valsts mežos noslēdzās meža atjaunošanas darbi, taču rosība nerimst visu cauru gadu – jaunaudzes ir jāko...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena