Kniebj, ja baidās
Spīļastes jeb ādspārņi (Dermaptera) ir viegli nosakāmi kukaiņi pat tad, ja sīkbūtņu pasaule nav ikdienas interešu lokā. Lai arī spīļastēm ir spārni, tie ir ļoti īsi, izteikti atšķirīgi no citu kukaiņu spārniem, turklāt spīļastes nav aizrautīgas lidotājas. Raksturīgā atpazīšanas zīme – cietās, spēcīgās spīles jeb cerkas, kas atrodas kukainim vēdera galā. Tiesa, spīles kā sīkas knaiblītes, kurās slēpjas spēja likt nodrebināties pat pieaugušajam. Taču, ja esat dabūjuši negaidītu kniebienu, acīmredzot kukainis juties apdraudēts un spīles izmantojis kā aizsardzības ieroci.
"Šis kniebiens parasti nav ļoti sāpīgs un pēc savas funkcijas to varētu pielīdzināt kādu citu kukaiņu kodieniem, kam ir lieli un spēcīgi žokļi. Piemēram, lielākai vabolei vai skudrai. Tātad atšķirībā, piemēram, no bitēm un lapsenēm, kuru dzēliens retos gadījumos var izraisīt pat alerģiskas reakcijas, spīļastu kniebiens nav nekādā veidā bīstams ne bērniem, ne citiem cilvēkiem," skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns.
Ja kukainis jūtas apdraudēts, tas paceļ ķermeņa galā esošās spīles, pēc kurām, starp citu, atšķirams arī spīļastes tēviņš no mātītes. Tēviņam ir izliektākas, ieapaļas spīles, bet mātītei – taisnākas. Atšķiras arī kniebiena spēks. Spīles jeb cerkas, kuras šis kukainis izmanto, lai pārotos, labi noder arī barības satveršanai un transportēšanai. Kad no oliņām, kuras mātīte apsargā līdz pat izšķilšanās brīdim, izšķiļas jaunās spīļastītes, tās izskatās līdzīgas pieaugušam īpatnim, tikai krietni mazākas.
Ekolīdzeklis pret laputīm
Nav šaubu, ka gandrīz katrs savas dzīves laikā būs sastapies ar visbiežāk Latvijā sastopamo sugu – parasto spīļasti (Forficula auricularia). Lielākoties tā sastopama dārzos un cilvēka mītņu tuvumā, lai gan apdzīvo arī dabiskus biotopus, piemēram, dažādus mežus. Izziņojot Gada kukaini, pētnieki secinājuši, ka vienaldzīgo pret spīļasti nav. Teju ikviens ir sastapies ar šo kukaini, īpaši bērnībā, iespējams, tieši no tā laika paturot prātā spīļastes baiļu kniebienu.
"Spīļastu klātbūtne dārzos nereti cilvēkiem rada nepatiku pret šiem kukaiņiem. Daudzi uzskata tās par dārzu kaitēkļiem. Patiesībā spīļastes pēc savas ekoloģijas uzskatāmas par visēdājām, un, lai arī tās tiešām mēdz apgrauzt dažādu augu lapas un ziedus, būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi un to kāpuri. Piemēram, arī laputis. Tāpēc pareizāk būtu spīļastes uzskatīt par veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu," uzsver Piterāns, norādot, ka spīļastu klātbūtne augļudārzā var ievērojami pasargāt augļu ražu no laputīm.
Spīļastes var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret citiem dārzā mazāk vēlamiem kukaiņiem un ir viens no faktoriem, kas var samazināt vajadzību pret dažādu ķīmisko preparātu lietošanu savā piemājas dārzā. "Pat ja cilvēks pūlēsies piemājas dārzā izvairīties no kukainim labvēlīgām mītnes vietām, tas nebūs risinājums. Ātri vien tās var uzrasties atlidojot, atrāpojot no kaimiņu pagalma vai citurienes. Tā vietā, lai cīnītos ar spīļasti, labāk jāsadzīvo ar to, atstājot pagalmā pa kādam akmenim, koka bluķītim vai citām kukainim pievilcīgām vietām, lai spīļastei nebūtu jāmeklē dažādas šķirbiņas, piemēram, vasarnīcas ēkā, nākot tuvāk cilvēkam," aicina pētnieks. Pašas spīļastes var nonākt gan lielāku dārza putnu knābjos, gan tās nesmādēs arī krupji, ķirzakas, vardes, grauzēji, pret kuru izsalkumu spīļastes spīles būs vājš ierocis.
Latvijā – piecas sugas
Pasaulē pētnieki apzinājuši aptuveni 2000 spīļastu sugu, kas mīt visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Lai arī Latvijā dabā sastopamas un kukaiņu pētniekiem zināmas piecas sugas, tikai par parasto spīļasti zināms vairāk, jo tā sastopama teju jebkur un bieži. Pārējās četras sugas un to izplatība Latvijā vēl ir pētāma. Latvijas Entomoloģijas biedrības pētnieki pieļauj, ka divas no pārējām sugām arī, visticamāk, sastopamas cilvēka mītņu tuvumā.
Viena no šīm sugām ir mazā spīļaste (Labia minor), kas ir samērā neliela – tikai četrus līdz sešus milimetrus liela. Par īpaši vērtīgu kukaiņa novērojumu pētnieki uzskatīs to, kurā būs novērota lielākā no Latvijā sastopamajām sugām – garumā līdz pat trim centimetriem – īpaši retā piekrastes spīļaste (Labidura riparia), kura apdzīvo smilšainus ūdenstilpju krastus. "Pēdējos gados šai sugai nav zināmu atradumu, bet ļoti iespējams, ka tā tomēr ir sastopama kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo ir gana bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā," stāsta entomologs.
Vēl Latvijā kukaiņu pētnieki konstatējuši arī šīs divas sugas – Gintera spīļasti (Chelidurella guentheri), sastopamu mežos, un vidējo spīļasti (Apterygida media), sastopamu cilvēka mājokļu tuvumā. Pašreiz top rokasgrāmata par spīļastēm, ko entomologi sola šogad sagatavot.
Nakts kukaiņu fotomedības
Uzzinot, ka šogad Gada kukaiņa godā ir spīļastes, bērnu prieks bija neviltots. Šos kukaiņus, kas priekšroku dod tumšām, ēnainām vietām, pagalmā bērni nereti satiek, paceļot kādu akmeni, koka gabalu, pērno lapu slāni vai arī ielūkojoties zem koka mizas. Tur spīļastes ieraugāmas diennakts gaišajā laikā. Izrādās, ka spīļastes ir naktī aktīvi kukaiņi. Līdz ar to veiksmīgākās to fotomedības var izdoties vakara krēslā vai naktī, jo tad spīļastes izlien no savām dienas slēptuvēm un ir ieraugāmas ar gaismas stara palīdzību.
"Spīļastes var gan nākt uz gaismas avotu tumsā, tā meklējot citus kukaiņus, gan arī izvairīties, ja gaismas stars pārsteigs kukaini pēkšņi," skaidro Piterāns, piebilstot, ka mobilo tālruņu kamera ar iebūvētu zibspuldzi būs pietiekama, lai uzņemtu tādu spīļastes fotogrāfiju, pēc kuras entomologi tālāk jau varēs noteikt tajā redzamo sugu.
Ja izdodas uzņemt spīļastes fotoportretu, Latvijas Entomoloģijas biedrība to gaidīs dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv vai kā ziņojumu biedrības Facebook lapā. Kukaiņu pētnieki arī palīdzēs noteikti īsto konkrētās spīļastes sugu.