Arī šoreiz, tāpat kā pērn, kad gada dzīvnieka gods tika mežacūkai, gada dzīvnieka nav aizsargājamo sugu sarakstos, taču tas nereti ir izteiksmīgs tēls bērnu grāmatās un tā dzīvesveida pētniecība atklāj āpša kā vides ekoloģiskās laboratorijas lomu, jo, analizējot dzīvnieka ēdienkarti, var daudz uzzināt par sugu daudzveidību un vides stāvokli viņa apdzīvotajā teritorijā. Āpsis savā dzīvesvietā apmetas uz ilgu laiku - vairākiem desmitiem, pat simtiem gadu - un uztur āpšu kalniņu tur, kur ir pietiekami daudz resursu, turklāt katra vieta ir unikāla, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja.
Izskatīgs un spēcīgs
Āpsis ir viegli atpazīstams un izskatīgs dzīvnieks. Tā kažoku veido sari un pavilna, krāsojums dažādu teritoriju apdzīvojošiem āpšiem mazliet atšķiras un var būt rūsganāks vai pelēkāks, vēderiņš ir tumšāks nekā mugura. Savukārt specifiskais balti melnais galvas krāsojums, iespējams, ir brīdinājums citām sugām netuvoties. Āpsis ir spēcīgs, apskatot galvaskausu, redzams, ka viņa apakšžoklis ir izliekts - tas nozīmē, ka tam var piestiprināties daudz muskuļu un sakodiens ir stiprs. Āpsis ir visēdājs līdzīgi kā lācis. Veciem dzīvniekiem priekšzobi ir nodiluši, bet to forma ir kā pincete - ar tiem viņš paņem, piemēram, slieku, pārkož uz pusēm un tikai tad sakošļā. Āpša nagi ir spēcīgi, asi, ar tiem viņš kasa zemi, lai atrastu barību - kukaiņus, sliekas, kāpurus, kā arī raktu alas. To darot, āpša ceļā gadās koku saknes, arī to pārkošanai noder spēcīgie zobi. Pavasarī pēc ziemas guļas āpsis ēd arī kritušos dzīvniekus jeb maitas. Jānis Ozoliņš min, ka āpsis esot arī galvenais ežu dabiskais ienaidnieks - eža adatas nesniedzas tālāk par āpša nagiem un nevar to savainot, tāpēc āpsis ar adataino radījumu var tikt galā. Āpsim ir labi attīstīta oža. Toties dzirde ir mazattīstīta, un arī redze ir vāja, priekšmetus tas pilnvērtīgi spēj izšķirt tikai dažu desmitu soļu attālumā.
Prasmīgs arhitekts
Āpsis neklejo, bet mājokli jeb alu sistēmu ierīko vienā konkrētā vietā, savu teritoriju labi pārzina, un ap viņu pulcējas liela ģimene - reizēm āpšu klanā vienkopus dzīvo pat 10 dzīvnieku no dažādām paaudzēm, taču medībās dodas pa vienam. Āpša alas ir arhitektūras meistardarbi interesantā sazarojuma un ventilācijas sistēmu dēļ. Izvēloties vietu āpšu kalniņam, ļoti svarīgi, lai būtu nesošais slānis - grants, smilšakmens, kas veido stingrus griestus. Alas kalpo gadu desmitiem, varbūt pat simtiem. Alas aptver visai plašu teritoriju - 800 metru ir lielākais āpša alu garums Eiropā, un šim mājoklim bija ap 50 ieejām.
Vilnis Skuja ievērojis, ka svaigi veidotu āpša alu priekšā ir vaga, kas var būt pat sešus septiņus metrus gara. Āpsis, rokot alas, zemi stumj ārā, virzoties atpakaļgaitā. No izraktajām smiltīm alu priekšā veidojas terase - jo tā lielāka, jo alas vecākas. Dzīvniekiem ir arī papildu alas teju kā cilvēkiem vasarnīcas, jo tie klejo pa teritoriju un, kad gaisma vai nogurums tos pārsteidz, tuvumā ir kāda ala, kur ārkārtas gadījumā pagulēt. Alu tuvumā āpsis ierīko tualeti - divu līdz trīs kvadrātmetru lielu laukumiņu ar bedrītēm ik pa 10-30 centimetriem, kurās atrodas āpša izkārnījumi. Kad visas bedrītes pilnas, tualete tiek ierīkota citā vietā. Tualetes atrodas arī alās, acīmredzot domātas gadījumiem, kad āpsim ir slinkums iet ārā, piemēram, ziemas miega sezonā. Alās ir lūkas, ko ziemā āpsis aizbāž ar sūnām, lai nesalst. Dabas pētnieki ievērojuši, ka ap lūkām veidojas sarma, un, visticamāk, tā rodas ne tikai no zemes siltuma, bet arī no guļoša āpša elpas izgarojumiem. Vilnis Skuja smejas, ka klīst stāsti - pieliekot ausi pie tādas lūkas, esot dzirdams, kā iemidzis āpsis krāc. Āpsis guļ ziemas miegu, kas drīzāk ir tāda kā snauda, tas mēdz arī laiku pa laikam pamosties. Visbiežākie āpša kaimiņi ir jenotsuns, lapsa, arī lūsis mēdz iemesties neapdzīvotās āpša mītnēs.
Piesardzība noder vienmēr
Āpsis ir aktīvs naktī un gaitas sāk vakarā. Vasarā, kad ir mazuļu barošanas laiks, mammai svarīgi kārtīgi saēsties, lai ir piens, ar ko mazos barot, un tā ir aktīva arī diennakts gaišajā laikā. Lienot laukā no alas, āpsis vispirms izbāž galvu, apskatās visapkārt, aposta gaisu un tikai tad lien ārā. Drošības pārbaude var ilgt pat 10-15 minūtes. Āpsis zina - pie alas to mēdz sagaidīt vilks un neuzmanīgos āpšus, it sevišķi tā gadās jaunuļiem, noķert un apēst. Iznācis no mājokļa, āpsis vispirms blusojas, kārtīgi izkasa kažoku un nopurinās, jo ir apsēsts ar parazītiem - blusām un utīm. Arī mājoklī dzīvnieks kādu laiku izmanto vienu, citreiz otru alas atzaru, lai izmuktu no blusām, kas pilnībā, protams, neizdodas.
Kopumā āpsis ir tīrīgs dzīvnieks un regulāri maina alas ieklājumu jeb migu. Veco tas izgrūž ārā un vāc jaunu no sausām, tīrām lapām. Arī migu dzīvnieks sakasa, pārvietojoties atpakaļgaitā, un vienā naktī tas var savākt pat 10 klēpju migas materiāla. Āpsis iezīmē savu teritoriju, to "iesmaržinot". Āpsim ir lielākais zemastes dziedzeris no visiem sermuļu dzimtas zvēriem Latvijā ar izteiktu muskusa aromātu. Āpši mēdz arī cits citu "iesmaržināt", tā iezīmējot piederību konkrētam klanam, to galvenokārt dara dominējošais klana dzīvnieks. Āpši it kā ir monogāmi, taču mātītes riesta laikā mēdz doties klejojumos ārpus klana teritorijas un pāroties ar citu klanu tēviņiem. Riesta laiks āpšiem ir pavasarī vai vasarā. Mātītēm ir embrioniskā diapauze, tās spēj atlikt embrija attīstību - lai arī olšūna ir apaugļota, tā neattīstās līdz brīdim, kad ir piemēroti apstākļi. Embrijs attīstās septiņās nedēļās. Mazuļi dzimst pavasarī, parasti martā, un vienā metienā ir divi līdz seši āpsēni. Āpša dzīves ilgums var sasniegt pat 15 gadu.