Roņošana jeb peldēšanās visas sezonas garumā, arī ziemas spelgonī, pēdējos gados kļūst arvien populārāka. Peldes ledainā ūdenī un sadraudzēšanās ar aukstumu labi der, lai norūdītos un spēcinātu gan savu fizisko, gan garīgo veselību, lai ķermenis un gars kalpotu mūsu labā, zina teikt ziemas peldēšanas entuziaste un Ledus skolas dibinātāja Brigita Mironova.
Kad un kā sākās jūsu interese par ziemas peldēm?
Pirmo ziemas peldi piedzīvoju pirms 13 gadiem. Esmu novērojusi, ka līdzīgi kā es daudzi vispirms iziet tādu kā nobriešanas procesu, kas manā gadījumā ilga divus gadus. Pamēģināt sākt peldēties ziemā mani iedvesmoja Kristīne Rāte no ziemas peldēšanas kluba Raganas roņi. Jutu, ka vēlos to piedzīvot, tāpēc pievienojos vienai no viņu koppeldēm. Tas notika februārī. Bija ļoti auksts, taču tās sajūtas, ko piedzīvoju, pats process un cilvēki mani aizrāva.
Par Ledus skolas izveidi man nebija nekāda nodoma. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu varētu darīt! Viss notika pavisam nejauši. Tobrīd man nebija viegls dzīves posms. Darbojos kopā ar izaugsmes kustības Ugunsskola dibinātāju Lauru Denleri. Vienā no grupām notika akcija, kuras mērķis bija kaut ko uzdāvināt grupas biedrenēm. Meitenes adīja, taisīja dažādas rotaslietas, taču es neesmu rokdarbniece, tāpēc nācās domāt kaut ko citu. Tā kā man patīk ziemas peldes, izlēmu, ka es varētu kādai palīdzēt iemīlēt šo nodarbi. Rezultātā atklājās, ka man tas padodas, un daudzi mudināja, ka man ir jāturpina rīkot šādas apmācības.
Kā iemācīties iemīlēt aukstumu un izmantot to sava labā?
Pēc būtības tas ir stāsts par spēju nepretoties aukstumam. Ja iemācāmies ļauties šim procesam, saplūst ar to, notiek brīnumi. Sākumā aukstums ir kā šķērslis. Pirmajā mirklī jūti nepatiku, taču jāmeklē veids, kā ļauties. Svarīgi ir trīs elementi. Pirmkārt, elpošana. Ja kaut kam pretojamies, mēs saspringstam un aizturam elpu. Otrkārt, mūsu fokuss, kam mēs to veltām. Tā ir šī nepatīkamā situācija, aukstums, vai tomēr pārslēdzam mūsu fokusu uz elpošanu un izelpas brīdī atlaižam šo nepatīkamo sasprindzinājumu. Treškārt, nozīmīga ir muskuļu atbrīvošana. Spēja atslābināt sevi šajā situācijā. Kad notiek šāda pārslēgšanās, izdodas piedzīvot maģiju – daba mūs apbalvo ar endorfīniem, dopamīniem un totālu laimes sajūtu. To ir iespējams piedzīvot, ja zinām, ka elpošana ir mūsu instruments.
Mana meita pirmo reizi piedzīvoja pirmo ziemas peldi, kad viņai bija trīs gadi. Savukārt dēls sāka peldēt ziemā, kad viņam bija 12 gadu. Vecākajam kungam, kas nāca pie manis mācīties, tolaik bija 76 gadi. Tas bija ārkārtīgi skaisti. Es, protams, jutu lielu atbildību un satraukumu, vai viņam viss būs labi vecuma dēļ, bet viss bija kartībā, un viņš kļuva par ziemas peldētāju. Viņš turpina darboties savos cienījamos gados un katru gadu man dāvina medu.
Kas jāievēro, peldoties ziemā?
Iesācējiem vispirms ieteiktu izvērtēt savu veselības stāvokli. Nekādā gadījumā neieteiktu doties peldēties vienam. Jābūt kādam cilvēkam, kas ir līdzās vai nu krastā, vai iet kopā. Pirmo reizi ziemas peldi nevajadzētu sākt ļoti strauji, jo nav zināms, kā reaģēs ķermenis. Svarīga ir droša vide un izpratne par to, kas notiek brīdī, kad peldies aukstā ūdenī.
Peldēties ziemā var jebkurš fiziski vesels cilvēks, taču, protams, pastāv veselības riski, un tie ir jāņem vērā. Ja ir kādas bažas par veselību, tās nevar ignorēt, tāpēc vispirms jārunā ar savu ārstu.
Mēs katrs esam atšķirīgi, un visiem neder vienādas labsajūtas metodes. Ir cilvēki, kam meditācija palīdz. Bet citi no meditācijas uzvelkas. Citiem palīdz skriešana, bet citiem nepatīk. Ja ir iekšējā balss, kas saka, ka peldes ziemā varētu būt vērtīgas, tad ir jāpamēģina pat tad, ja riebjas aukstums un reti peldaties vasarā. Man ir bijuši siltummīļi, kuri ierauga ziemas peldē milzīgu resursu un iemīl šo nodarbi. Tomēr dīvānā sēdošajam, ar lieko svaru, problēmām ar sirdsdarbību un kardiovaskulārajiem traucējumiem noteikti tā nebūtu labākā nodarbošanās, ar kuru sākt aktīvāku dzīvesveidu.
Vislabāk jau būtu, ja cilvēks sāktu pakāpeniski ar peldēm vasarā, kas turpinātos rudenī un arī ziemā, taču ne visiem tā izdodas. Pirmās peldes aukstā ūdenī var uzsākt arī ziemā. Šādā gadījumā būtu labi, ja vispirms savu ķermeni norūdītu mājās, izmantojot aukstu dušu. Lai gan auksta duša rada daudz nepatīkamākas izjūtas nekā strauja iegremdēšanās aukstā ūdenī. Var jau arī pamazām rūdīties, izejot ar basām kājām sniegā un pēc tam uzvelkot siltas zeķes. Der arī parīvēties ar sniegu vai izmantot aukstās gaisa peldes. Uzturēt vēsākas telpas, piemēram. Veidi ir dažādi, un sadraudzēšanos ar aukstumu var veidot pakāpeniski, izmantojot vidi, kas mums ir apkārt.
Kāds ir lielākais ieguvumu no peldēm ziemā?
Spēcīgāka imunitāte. Pēc būtības ziemas peldes ļoti aktivizē mūsu imūnsistēmu, kā rezultātā kļūstam daudz izturīgāki pret ārējās vides faktoriem. Taču, manuprāt, daudz lielāks ieguvums no ziemas peldēm ir brīvība un spēja vadīt sevi diskomforta apstākļos, jo dzīvē mēs bieži saskaramies ar situācijām, kuras mums rada nepatiku vai stresu. Tādās reizēs mūsu aizsargreakcija ir ieraušanās sevī. Līdzīgi kā ar aukstumu. Katra reize ir izaicinājums vilkt tās drēbes nost un iet peldēt. Visu laiku ir pretestība, taču katru reizi mācies to arī pārvarēt. Tas palīdz arī ikdienā būt izlēmīgākiem diskomforta situācijās, rīkoties par labu sev. Peldes ziemā palīdz norūdīt arī nervu sistēmu, jo tīri fizioloģiski nonākam dzīvībai bīstamā situācijā. Ķermenis ļoti spēcīgi reaģē šī stresa dēļ un tajā pašā laikā piedzīvo pilnīgu mieru un atslābumu. Novadot šīs stresa reakcijas ar elpošanas palīdzību, arī dzīvē kļūstam mierīgāki un nosvērtāki. Tas, manuprāt, ir galvenais, bet vēl ir vesela virkne citu ieguvumu.
Ko jums pašai nozīmē daba un iespēja dzīvot saskaņā ar to?
Daba man nozīmē miera un spēka atgūšanas vietu. Man ļoti patīk būt dabā, doties pārgājienos, vērot dzīvniekus. Nesen sev esmu atklājusi jāšanu. To pat grūti vārdos izstāstīt, kas notiek, kad esam dabā. Man gribētos novēlēt katram atrast savu resursu, no kā ikdienā smelties spēku. Ja tas ir atrasts, tad ir vieglāk iet cauri tam, kam mums dzīvē ir jāiet cauri. Galu galā nevienam šai dzīvē nav iedots bezgalīgs laiks. Daba ir tā vieta, kur mēs varam mazliet apstāties, un āliņģis ir tā vieta, kur esam pilnīgi šeit un tagad, šajā momentā un saiknē ar to, kas ir dabā, neatkarīgi no tā, kāds ir gadalaiks.