Šopavasar putnu vērotājiem prieku sagādā ne tikai gājputnu atgriešanās, bet arī pirmo reizi latviski izdotā visu Eiropas putnu sugu rokasgrāmata Putnu noteicējs, tautā sauktais "kolinss". Šī izdevuma tulkotāja, kuras smalkajam darbam pateicoties plašāka kļuvusi arī ornitoloģijas leksika latviešu valodā, ir Elīna Gulbe.
Kas bija sarežģītākais, tulkojot Putnu noteicēju latviešu valodā?
Latviešu tekstam grāmatā bija precīzi jāieņem angļu teksta vieta, bet daudzi ornitoloģiskie termini latviski ir garāki nekā angliski. Ir iespējas tehniski saspiest tekstu, bet tās nav bezgalīgas. Lai ietilptu lappusē, dažviet teksts bija jāīsina vēl un vēl īsāks, vienlaikus cenšoties nezaudēt neko no informācijas.
Savukārt putnu balsīm neko no latviski esošā pa tiešo nevarēja izmantot, jo autori bija ieguldījuši lielu darbu, sistemātiski veidojot transkripcijas ļoti tehniskas. Tā, lai tās attēlotu putnu saucienu struktūru – ritmu, garumu, uzsvērumus. Šī dotā saucienu struktūra ir saglabāta, bet transkripcijas latviskošanai interneta putnu balsu datubāzē xeno-canto.org sameklēju katru saucienu vai dziesmu un ar savu latvietes ausi centos atrast versiju latviski. Grāmatas lietotāji rezultātu varēs novērtēt ar savām latviešu ausīm.
Kuri ir būtiskākie latviskojumi vai jaunieviesumi ornitoloģijas leksikā?
Līdzšinējie pamatavoti ornitoloģijas leksikai ir vairāki. Pirmais ir 1969. gadā izdotie Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma Latvijas putni, otrais – 1996.–1999. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrības izdotā grāmatu sērija – Latvijas meža putni, Latvijas lauku putni un Latvijas ūdeņu putni – pamatīgs ornitologa Māra Strazda darbs, izveidojot mūsdienīgu putnu rokasgrāmatu, ieguldot tajā bagāto putnu pazinēja pieredzi un noskaņojot tehnisko terminoloģiju latviešu valodā.
Ornitoloģiskā leksika šajās grāmatās jau ir labi izstrādāta. Mainījies ir tas, ka zināšanas par putniem arvien pilnveidojas un tiek aprakstītas arvien sīkākas pazīmes sugu un pasugu atšķiršanai. Aprakstos parādās arvien jaunas detaļas. Katrai jālieto konkrēts nosaukums, kas būtu nepārprotams, viegli uztverams un īss.
Piemēram, putna spārns. Ir sīkas detaļas, kas jāsaskata, piemēram, grūti nosakāmajiem plēsīgajiem putniem lidojumā vai kaijām. Ir vispārpieņemti nosaukumi lidspalvu un segspalvu grupām, bet spārnam ir arī virspuse un apakšpuse, priekšējā un aizmugurējā daļa, gals un tā daļa, kas nav gals, vairākas locītavas, noteiktas zonas spārnā, kas vienām sugām lidojumā izskatās gaišākas vai caurspīdīgākas, bet citām tā neizskatās. Tā nu tagad ir visādi spārna termini, no kuriem daļa jau zināmi, daļa publikācijās latviski iepriekš nav lietoti. Piemēram, "delms", "logs", "pirksti", "plauksta", priekšspārns, primāro lidspalvu laukums, spārna josla, spārna panelis, spārna projekcija, spogulis un "spogulītis".
Pati esat kopš bērnības aktīva putnu vērotāja. Piedalījāties arī pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta datu vākšanā. Kuri ir spilgtākie novērojumi?
Putnošana ir jauka tāpēc, ka interesanti novērojumi notiek visu laiku. Liels prieks bija Latvijā novērot melno grifu, bet tikpat liels – tā pašā gada rudenī Užavas laukos redzēt medījam klinšu ērgli, lai arī tā nav tik reta suga.
Liels prieks ir novērot putnus tuvumā. Piemēram, ūdensstrazdu, kas savā nodabā sudrabainiem spārniem nirst zem ūdens un iznirst ar kukainīti knābī, uz ledus gabala medījumu domīgi apēd, aizsapņojas un pāris minūtes padzied dziesmiņu, atceras, ka jābarojas, atsāk "piekniksēt" un nirt.
Vai visparastākais putns – dzeguze – kad tā netraucēti sēž "uz vakts" un ik pa laiciņam "nokrīt" zālē un tūlīt atgriežas postenī ar matainu kāpuru knābī. Dzeguzi redzot tuvumā, tai ir aizkustinoši idiotiska "sejas izteiksme".
Kā putnu vērotājas acīm redzat putnu populāciju pārmaiņas? Vai bērnības putnu sugas vēl ir atrodamas dabā?
Spilgtas atmiņas no bērnības ir par meža pūcēm, kas dzīvoja gravā pie mammas lauku mājām. Vasaras naktīs visa pūču ģimene nāca medīt pagalma zālājā, pūcēni nereti sēdās vēdlodziņiem uz rāmja un skatījās iekšā istabā. Meža pūces šajā vietā dzīvo arvien, vienīgi logā tās vairs nesēžas, jo moderno logu konstrukcija to neļauj.
Skolas gados rudeņos man bija iespēja braukt uz Papes ornitoloģisko staciju, kur pēta putnu migrācijas, un palikušas jaukas atmiņas par putnu ķeršanu leģendārajā lielajā Papes murdā. Tolaik redzētos retumus – dzeltensvītru un Sibīrijas ķauķīšus, baltsvītru krustknābi, mazo stērsti, gaišzilo zīlīti (formu pleskii) – migrāciju laikā konstatē arī tagad.
Populāciju samazināšanos ikdienā nevar saskatīt, drīzāk retrospekcijā. Populāciju izmaiņas kopš pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta ir labi dokumentētas grāmatā Putnu atlanti. Ikdienā drīzāk iznāk būt par liecinieku populāciju pieaugumam un pat jaunu sugu ienākšanai Latvijas faunā. Pēdējos 30–40 gados Latvijā kā ligzdotāji izplatījušies baltais gārnis, jūraskrauklis, ziemeļu gulbis. Tikai pēdējo piecu gadu laikā Latvijā strauji palielinājies sārtgalvīšu skaits. Iepriekš sārtgalvītis bija rets ieceļotājs, bet tagad to ik gadu vairākas reizes redz, pat īpaši nemeklējot.
Kuras ir tipiskākās iesācēja kļūdas, kas liedz atpazīt putnu dabā?
Galvenais iesācēja trūkums ir tas, ka trūkst pieredzes! Putns nav tikai "bilde" – ir arī uzvedība, balss, biotops, sezona, konteksts, kas bieži vien ļoti palīdz noteikt sugu. Jāmācās saskatīt kopumu! Šķiet, daudzi nepievērš uzmanību putna balsij, baidoties, ka būs pārāk sarežģīti, bet ne vienmēr tā ir.