AS Latvijas valsts meži vasaras žurnālam Mammadaba viņš stāsta, ka pilsētniekam, kura ikdienas grafiks ir saspringts, makšķerēšana ir iespēja sajust dabu, vērot gadalaiku maiņu, piedzīvot dažādus laikapstākļus. Un Dabas Dienai viņš atklāj, ka tā gadās nokļūt arī negaidītos piedzīvojumos.
Kā tu sāki aizrauties ar makšķerēšanu?
Mani vecvecāki nāk no Rūjienas puses. Atceros stāstus par to, kā viņi jaunībā divatā esot braukuši uz Burtnieka ezeru makšķerēt. Bērnībā man tika uzdāvināta makšķerīte. Tad mēs kopā ar draugiem Rūjienā Rūjas upē ķērām raudiņas un grunduļus. Pēc tam 20 gadu vispār nebiju makšķeri rokā turējis. Taču pirms septiņiem gadiem jeb, kā makšķernieki saka, pirms septiņām sezonām maijā ar sieviņu un meitu aizbraucām ciemos pie drauga uz dzimšanas dienas svinību vietu Jelgavā, kas atrodos pie Iecavas upes, kur tā savienota ar diviem privātiem dīķiem. Svinības, zaļumi, pavasaris… Tā nu es arī izlēmu izmēģināt spēkus. Un pirmajā metienā pieķērās 250–300 gramu smags asaris! Es nodomāju: tas ir tik vienkārši! Izlēmu, ka jāpievēršas makšķerēšanai man arī, lai gan, atklāti sakot, pirmajā aizraušanās gadā neko jēdzīgu nenoķēru. Biju sapircis visādus nevajadzīgus mānekļus, vizuļus, jo sākumā jau neko nesaproti, kas ir noderīgs un kas ne. Lielākoties tā nauda bija izmesta vējā.
Makšķerēšana ir sevis restartēšanas veids, kas nav dārgs hobijs, bet sagādā baudu, turklāt mazsvarīga nav arī iespēja pabūt dabā – izjust vasaras lietu, kas tevi izmērcē, klausīties putnu treļļus, varžu korus. Būt klāt un redzēt, kā pamostas daba.
Kāds ir noslēpums, lai tiktu pie lielajiem lomiem?
Neskatoties uz ne pārāk veiksmīgajiem lomiem pirmajā sezonā, makšķerēšanu tomēr pie malas nemetu, un kolēģa sievas tēvs mani ar zivju ķeršanas azartu saslimdināja pavisam. Viņš ir valmierietis un pazīst Burtnieka ezeru kā savu kabatu. Tur es noķēru savu pirmo līdaku, un tad jau āķis bija dziļi lūpā – sapratu, kā vajag darīt, kāpēc un kur visveiksmīgāk ķersies.
Makšķerēšana ir vesela zinātne.
Tā ir atpūta, bet vienlaikus tev arī jāskatās, no kuras puses pūš vējš, kādi ir laikapstākļi. Visi parametri ir jāņem vērā, jo zivi piemānīt nav nemaz tik viegli. Kamēr šīs iemaņas apgūsti, kamēr saproti zivs uzvedības principus, paiet zināms laiks, ar to jārēķinās.
Bez piedzīvojumiem neiztikt?
Makšķerēšana ir laiks sev, kad var sakārtot domas, aizbēgt no ikdienas. Parasti makšķerēt dodos kompānijā, bet ir reizes, kad braucu uz copi arī viens. Lai cik relaksējoša un mierīga nodarbe makšķerēšana varētu šķist, tomēr piedzīvojumi neizpaliek. Biju vienreiz kopā ar sievu aizbraucis uz Sedas dīķiem. Starp citu, tieši tur uzstādīju savu rekordu – noķēru piecus kilogramus smagu līdaku. Nolēmu, ka jāsaslimdina sieva arī, jo ar sievu taču foršāk braukt zaļumos nekā vienam! Ņemu laivu, lieku kāju, lai kāptu iekšā, un ieraugu, ka 20 centimetru attālumā no manis atrodas pelēka odze! Tad apjautu, ka māku arī lidot! Aizlēcu no tās vietas noteikti savus divus metrus! Skrēju pēc aira, jo man taču tā odze ir jānosit. Kas es par veci, ka nevaru čūsku nosist un ja vēl sieviete blakus! Bet, kamēr meklēju airi, čūska, protams, bija aizbēgusi.
Kopīgas makšķerēšanas tradīciju cenšos ieviest arī savā ģimenē un dažkārt pie dabas dodos kopā ne tikai ar sievu, bet arī abām meitām.
Vai tev ir slepenas veiksmīgo lomu vietas?
Vai dieniņ! Kāpēc ir jābūt slepenām?! Vietu un zivju ir tik daudz! Jābūt tikai prasmēm tās noķert. Ir brīnišķīgais Burtnieka ezers, kas man ir ļoti mīļš. No turienes bez zivīm nekad neesmu atgriezies. Es šad tad braucu arī uz Sedas purva dīķiem, uz Augstrozes Lielezeru. Tepat Pierīgā uz Lielupi, Babīti. Licence gan obligāti jānopērk. Ar marodierismu nenodarbojos un neatbalstu. Esmu arī ievērojis, ka makšķernieki mēdz būt diezgan lieli sušķi, kas copes vietās atstāj visādu drazu. Tad piestāju, kāpju ārā no laivas un satīru. Ir bijušas reizes, kad pielasu divus maisus pilnus ar atkritumiem, ko citi atstājuši.
Runājot par dabas saudzēšanu, gribu uzslavēt akciju Atlaid mammu! Pašam gan lielākā mamma ir bijusi piecus kilogramus smaga līdaka. To es paturēju – iztīrīju un aizvedu tēvam. Parasti lielākās manis noķertās zivis ir bijušas divarpus, trīs kilogramus smagas. Pavisam lielām zivīm, manuprāt, jāpaliek ezerā un jāražo mazuļi. Īpašas lomu un rekordu tabulas vai mapes datorā, telefonā atšķirībā no daudziem citiem makšķerniekiem, kam zivju ķeršana ir regulārs hobijs, es netaisu un noķerto zivju parametrus nefiksēju. Atceros tikai lielākos lomus un sacenšos ar draugiem, kolēģiem.
Viena lieta ir noķert, bet jāmāk taču arī garšīgi pagatavot to zivi. Tev ir kāda īpašā recepte?
Nē, īpašas zivs pagatavošanas receptes man nav gan, zaļumus, spēcīgas garšvielas es zivij nepievienoju, jo gribas izbaudīt tās specifisko garšu, tādēļ pietiek vien ar sāli, pipariem, laima vai citrona sulu. Parasti es zivis gatavoju cepeškrāsnī, bet par labāko veidu, kā baudīt svaigi ķertu lomu, uzskatu tā pagatavošanu uz ugunskura. Draugu lokā pie dabas zem zvaigžņotas debess zivju zupa garšo visbrīnišķīgāk!