Jo vairāk tādēļ, ka iepriekš krastā nākuši tikai vārguļi, bet šie ir labā stāvoklī. Iespēja tuvplānā aplūkot apburošos ronēnus, kas atgādina pūpolus, sagādā prieku cilvēkiem, diemžēl vienlaikus liecina par klimata pārmaiņu pieaugošo negatīvo ietekmi. Latvijas galvenais roņu zinātājs, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Valdis Pilāts atgādina, ka ronēnu mīlīgais izskats ir mānīgs – ne velti šos plēsīgos zīdītājus dēvē par jūras suņiem.
Pelēkais, pogainais, plankumainais
Baltijas jūrā mīt trīs roņu sugas – pelēkais, pogainais un plankumainais ronis. Lielākoties roņi uzturas ūdenī, bet uz salām, akmeņiem vai ledus tie atpūšas, žāvē kažokus un maina tos, sildās, vairojas, laiž pasaulē un baro mazuļus. "Ierobežotās mājvietu izvēles dēļ roņi mājo grupās, pelēkie – arī lielākās kolonijās, tomēr būtībā ir individuālisti un barības meklējumos dodas katrs par sevi," norāda roņu eksperts.
Roņiem patīk trekna barība, jo jāuztur ūdensdzīvei nepieciešamais tauku slānis.
"Ronis meklē to, kas iznāk lētāk enerģijas patēriņa ziņā. Ja ir iespēja izvēlēties, tad ņems garšīgāko, un pirmām kārtām tas būs lasis," stāsta Valdis Pilāts. Ronis ēd daudz, dienā viņa vēderā nonāk spainis zivju (10 kg), un bez lašiem tam kārojas arī mencas, siļķes un butes, bet atsakās viņš no asakainām zivīm.
Pelēkais ronis ir visizplatītākais un vislielākais (pieaudzis tēviņš var sasniegt pat 3 m garumu un 300 kg svaru); pogainais – vismazākais ne vien Baltijas jūrā, bet arī pasaulē (130–150 cm, 50–60 kg), savukārt plankumainais – tramīgākais un konservatīvākais, jo nelabprāt atstāj savas mājvietas Zviedrijas dienvidu un Dānijas piekrastē. Tāpēc plankumaino roņu vizītes Latvijas piekrastē saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Arī pogainie vairāk turas vienuviet, un tie, kas redzēti pie mums, visticamāk, ieradušies no Igaunijas salām. Toties Igaunijā mītošam pelēkajam ronim maltītes meklējumi Latvijas ūdeņos ir ikdienišķa lieta, jo viņa mājas ir visa Baltijas jūra.
No medījamiem par aizsargājamiem
Pirms gadsimta Baltijas jūrā bija ap 80 tūkstošiem pelēko roņu, ap 180 tūkstošiem pogaino un ap 5000 plankumaino roņu, liecina Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas dati. Otrais pasaules karš un intensīvās roņu medības laika periodā no 1920. līdz 1945. gadam to skaitu samazināja par 80–90%.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados parādījās nopietnas problēmas ar roņu auglību, un vairākums mazuļu aizgāja bojā mātes miesās. Vēlākie pētījumi atklāja, ka vainojams hlororganiskais piesārņojums, un astoņdesmito gadu sākumā Baltijas jūrā bija atlicis tikai 3000 pelēko un tikpat daudz pogaino roņu. Būtiskus draudus roņiem rada arī zivsaimniecība.
Piezvejas rezultātā ik gadu bojā iet aptuveni 2000 pelēko roņu.
Medību ierobežojumi un aizsargājamo teritoriju noteikšana ļauj populācijai atgūties. Kopš 2000. gada pelēko roņu populācija Baltijas jūrā ir trīskāršojusies, 2016. gadā pārsniedzot 30 000 īpatņu skaitu, ziņo Somijas Dabas resursu institūts. Pogaino roņu galvenajā mītnes vietā – Botnijas līcī – novēroti 7400 šīs sugas pārstāvju. Kopējais roņu skaits, visticamāk, ir lielāks. "Ik gadu maijā, kad roņi maina apmatojumu un pastiprināti uzturas uz sauszemes, tie vienlaikus tiek uzskaitīti visā Baltijas jūrā, bet ne jau visi atrodas virs ūdens," skaidro Valdis Pilāts.
Pēdējos gados Skandināvijā ik gadu piedzimst 2000–3000 roņu. Lielākoties roņi apdzīvo Baltijas jūras ziemeļu daļu: Zviedrijas, Somijas un Igaunijas salas. Arī Baltijas jūras dienviddaļā roņu skaits lai gan ne tik strauji, tomēr pieaug. Pelēkais un pogainais ronis ir iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā un īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Klimata pārmaiņu Damokla zobens
Lai gan roņus joprojām apdraud zivsaimniecība un piesārņojums, mūsdienās galvenā ietekme ir klimata pārmaiņām. Siltās ziemas būtiski samazina roņiem pieejamās ledus platības. Diemžēl tas var izraisīt pogaino roņu dienvidu populācijas, tostarp Rīgas jūras līcī dzīvojošo sugas īpatņu izzušanu, prognozē Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas eksperti. Atšķirībā no pelēkajiem roņiem, ronēnu laišanai pasaulē pogainie atzīst tikai ledu, turklāt viņiem svarīgs ir arī sniegs, kurā tie izveido alas mazuļu dzemdēšanai un zīdīšanai. Arī pelēkie roņi labākus mazuļu "audzēšanas" rezultātus sasniedz tieši uz ledus.
Zīdīšanas laikā roņi ir ļoti jūtīgi pret traucējumiem, tāpēc ledus ir ideāla vieta gandrīz gadu mātes miesās briedušā mazuļa laišanai pasaulē un barošanai. Dzīves pirmajā mēnesī ronēns pārtiek tikai no treknā un olbaltumvielām bagātā mammas piena, un viņa galvenais uzdevums ir uzaudzēt kārtīgu tauku slāni. Jaundzimis pelēkā roņa mazulis sver 9–12 kg. Lai ronēns būtu dzīvotspējīgs, mēneša laikā tam jāsasniedz 30–40 kg liels svars!
Ronēna tauku rezerves ļauj bez ēšanas iztikt aptuveni mēnesi
Ronēni dzimst pilnībā izveidojušies un attīstījušies. To pirmais ietērps ir silts, balts, pūkains kažociņš, ko aptuveni pēc trijām nedēļām nomaina peldēšanai piemērota īsāka pelēka spalva. Mēneša vecumā ronēns ir pienācīgi uzbarots, mamma viņu pamet, un mazajam jūras kucēnam pašam jāiemācās ķert zivis. Tas var prasīt laiku, tomēr ronēna tauku rezerves ļauj bez ēšanas iztikt aptuveni mēnesi. Pieauguši roņi spēj badoties pat četrus mēnešus, bet tauku "mētelītis" sasniedz vairāku centimetru biezumu.
Dzīvei vajag ledu
"Dzemdībām un zīdīšanai piemērotu salu skaits Baltijas jūrā ir ierobežots. Ja nav ledus, kur patverties, rodas pārapdzīvotība un stress. Mamma pazaudē mazuli, mazulis – mammu. Ronēns netiek pienācīgi nobarots, neizaudzē pietiekamu tauku slāni un salst; viņam nav spēka ķert zivis, lai izdzīvotu, tāpēc viņš ir spiests nākt krastā," skaidro Valdis Pilāts.
Ja tomēr izdevies atrast kādu ledus gabalu, ronēni kopā ar mammām vai vieni dreifē uz tā, līdz gatavi uzsākt patstāvīgu dzīvi, taču arī šajā gadījumā klimata pārmaiņas apdraud viņu izdzīvošanas iespējas. Ledus platības ne vien kļūst aizvien mazākas, bet ledus ir arī plānāks un trauslāks.
Daļa no Ventspils "pūpoliņiem", iespējams, aizies bojā
"2012. gadā vējš bija sadzinis ledus gabalus ar roņiem Daugavas grīvā pie Mangaļsalas mola, bet tad ledus bija pietiekami biezs. Ventspilī acīmredzot vējš ledu salauzīja. Lai gan mazuļi izskatās apaļīgi, tomēr daļai vēl varētu būt vajadzība pēc mātes piena. Bet pieauguši roņi baidās no cilvēkiem un, iespējams, mātes jau ir prom," norāda eksperts.
Ronēna baltais kažoks liecina, ka dzīvnieks ir jaunāks par mēnesi, un Valdis Pilāts neslēpj, ka daļa no Ventspils "pūpoliņiem", iespējams, aizies bojā. "Arī dzīvnieka atvešana uz zoodārzu negarantē, ka tas izdzīvos," viņš norāda, kad vaicāju, vai tomēr cilvēkam nevajadzētu iejaukties. "Tā ir dabiskā atlase."
Interesanti fakti
- Atpūšoties ūdenī, pelēkais ronis turas vertikāli un viņa galva virs ūdens mazliet atgādina boju.
- Pelēkā roņa latīniskais nosaukums Halichoerus grypus tulkojumā nozīmē "āķveida deguna jūras cūka".
- Visi roņa orgāni un dziedzeri atrodas ķermeņa iekšienē, līdz ar to nekas netraucē dzīvnieka ideālajām plūdlīnijām.
- Roņi ir peldēšanas čempioni: pelēkais ronis īsā brīdī spēj uzņemt ātrumu 32 km/h, ienirt līdz pat 70 m dziļumam un bez ieelpas iztikt 25 minūtes. Līdz šim novērotais rekords ir 43 minūtes un 20 sekundes.
- Roņa acu plakanā radzene ļauj labi redzēt pat tumšā ūdenī, bet medījot tas paļaujas uz dzirdi un vibrisiem – ūsām, ar kurām spēj noteikt pat ūdens ķīmiskā sastāva izmaiņas.
- Roņu mātītēm nav zīdekļu, mazulis pie piena tiek, paspaidot mammas vēderu un to nolaizot.
- Šogad Rīgas zooloģiskajā dārzā nonācis 1 ronēns, pērn – 7, 2016. gadā – 11, 2015. gadā – 7.