Kad dižjūrā, tātad Kurzemes piekrastē, ūdens atdziest un zivis pienāk tuvāk krastam, sākas aktīvā bušu makšķerēšanas sezona, tā sākas ap septembra vidu vai pat no mēneša beigām un ilgst līdz kārtīgam salam. Ja vasarā no Nidas līdz pat Kolkai piejūras kempingos atpūtu bauda lietuviešu tūristi, makšķerēšanu gan iecienījuši vairāk vietējie. Sakot "vietējie", domāju latviešus, nevis tieši kurzemniekus, jo te var sastapt arī loma kārotājus gan no Rīgas, gan Valmieras un pat Rēzeknes. Ne jau tikai zivis viņus vilina, bet atpūta un drusku jau arī azarts, kaut makšķerēšana jūras piekrastē noteikti ir meditatīvāks pasākums nekā cope iekšzemes ūdeņos. Turklāt arī tad, ja it nemaz neķersies, laiks nebūs iztērēts veltīgi, jo šeit ir gana ko redzēt un darīt.
Viens no skaistākajiem galamērķiem
Jūras piekraste Kurzemē ir gara, bet kur tad ir tās labāko lomu vietas? Uz šo jautājumu atbildes var mēģināt atrast makšķernieku forumos, taču noteikti viena no skaistākajām vietām ir Jūrkalne. Ne velti pērn pasaulē populārākais ziņu kanāls CNN, apkopojot sarakstu ar 20 skaistākajām vietām Eiropā, tajā iekļāva arī ainaviskos Jūrkalnes stāvkrastus. CNN Travel raksta, ka Jūrkalne piedāvā dažādas aktivitātes – paraplanierismu un vindsērfingu –, tā ir izcila vieta, kur aizbēgt no ikdienas steigas. Jūrkalnē ir augstākais stāvkrasts Latvijā – pat 20 metru augsts! Diemžēl spēcīgu vētru laikā krasts ievērojami atkāpjas – tieši pie Jūrkalnes novērojama vislielākā krasta erozija Latvijā. Vēl kāds interesants fakts: Jūrkalnē un tās apkaimē esot iespējams vērot divus saulrietus – pirmo no pludmales, bet otru īsu mirkli vēlāk – no stāvkrasta augšas.
Lai izbaudītu copi pēc sirds patikas un iepazītu apkārtni, šai nodarbei vērts atvēlēt pāris dienu jeb vienu kārtīgu nedēļas nogali, noīrējot kādu kempinga mājiņu, ideāli, ja ar pirtiņu un skatu uz jūru no paša stāvkrasta, – arī tādas pērles ir atrodamas! Kad var tikt pie bagātāka loma – dienā vai tumsiņā –, jāizmēģina pašam. Galvenās makšķernieku cerības ir uz butēm, bet šajā laikā pie krasta var gadīties vesels lērums dažādu ūdens iemītnieku, ne tikai butes vien. Butēm nav izmēra ierobežojuma, bet ir daudzuma limits, proti, viens makšķernieks vienā reizē drīkst paturēt ne vairāk kā piecus kilogramus no katras sugas, tai skaitā butes. Lai makšķerētu jūrā, nepieciešama speciāla makšķere un, protams, derīga makšķernieka karte!
Vēstures un dabas izziņa
Noteikti vērts atlicināt laiku arī apkārtnes izpētei, ieplānojot gan kultūrvēsturisko izziņu, gan dabas baudīšanu. Jūrkalnē atrodas Tautas nams – ēka ir celta ap 1875 gadu. Sākotnēji tajā atradās krogs un zirgu stadula. Vēlāk ēka ir sākusi darboties kā kultūras iestāde. Patlaban te darbojas etnogrāfiskais suitu sievu ansamblis, jauniešu deju kolektīvs, bet otrajā stāvā ierīkots Vētru muzejs. Tā ekspozīciju veido Voldemāra Raina un viņa komandas kolekcija. Sertificēts zemūdens arheologs Voldemārs Rains ir cilvēks leģenda ar 50 gadu pieredzi zemūdens pasaules pētīšanā. Eksponāti ir daudzveidīgi un interesanti, atspoguļo dažādus laika posmus, lielākā daļa priekšmetu atrasti tieši Kurzemes jūrmalā. Vērts aizstaigāt arī līdz Jūrkalnes Svētā Jāzepa Romas katoļu baznīcai. Šī ir jau trešā baznīca Jūrkalnē – pirmās divas ieskalotas jūrā. Iesvētīta 1862. gadā, un vēl Latvijas pirmās neatkarības laikā jūras krastā esot atradies vecs koka krusts un daži vecās baznīcas pamata akmeņi. Baznīcas griestos iekārts burinieka modelis. Tas simbolizē leģendu, kas saistīta ar kāda burinieka brīnišķīgo izglābšanos vētras laikā pie Jūrkalnes krastiem. Kuģa kapteinis, pateicībā Dievam, krastā uzcēlis baznīcu un devis tai Feliksbergas jeb Laimīgā kalna vārdu.
Rūpējoties par migrējošām zivīm
Kvalitatīvu maltīšu mīļotājiem nav jāraizējas, ka paliks badā, – Jūrkalnē ir vairāki visnotaļ labi krodziņi. Viens no tiem ir Rīvas krogs pie Rīvas upes koka tilta. Tas ir Latvijā vienīgais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts. Eiropā koka atgāžņu sistēmas tilti ir bijuši zināmi jau viduslaikos. Mūsdienās, pastāvot stingrajiem Eiropas standartiem, koka tilti inženiertehniskā skatījumā savu nozīmi ir zaudējuši. Tomēr, kā atzīst ceļu un tiltu būvju speciālisti, šī gadu simtiem ilgā tradīcija būtu saglabājama atmiņā kā namdaru un inženieru prasmes apliecinājums. Upes augšpusē no tilta bijusi uzplūdināta ūdenskrātuve, kuras enerģija gadsimta sākumā izmantota dzirnavu un vilnas kārstuves darbināšanai.
Pirms diviem gadiem uz Rīvas upes tika izbūvēts zivju ceļš. Dambis savulaik pilnībā ierobežoja lašu un taimiņu iespējas migrēt augstāk pa upi uz nārsta vietām, savukārt tagad zivju ceļš ļauj lašveidīgajām zivīm ieceļot no jūras un tikt garām līdz šim nepārvaramajam dambim, saglabājot Rīvas upes tilta un tā apkārtnes ainavu. Tas ir pirmais izbūvētais dabiskais zivju ceļš Latvijā!
Ar laivu vai pārgājienā
Rīvas upe ir izslavēta arī kā lielisks laivošanas maršruts, kurā var sastapt pamesta dzelzceļa tiltu, melnalkšņu mangroves, pirmatnējus egļu mežus, braslus, kāpas un smilšu kalnus. Ja ir iespēja Rīvas upē laivot divas dienas, tad maršrutu var sākt pie tilta Rīvas ciemā, kur līdz jūrai laivojami 17 kilometri. Protams, visu šo posmu iespējams pievārēt arī vienā dienā, tad līkumu un šaurības dēļ, manevrējot starp kokiem, nepieciešamais laiks visai distancei būtu 10 stundu. Taču bieži vien laivotāji izvēlas braukt posmu, kas sākas pie Gumbu dzelzsbetona tilta, un pa upi tie ir astoņi kilometri līdz ietekai jūrā. Taču jāņem vērā, ka pie jau iepriekš izslavētā tilta un krodziņa, apmēram 1,5 km pirms ietekas jūrā, laivas jāceļ ārā labajā krastā, jāpārvelk pāri dambjiem un jāturpina laivojums līdz jūrai. Vislabāk peldlīdzekļus pārvietot pa upes labo krastu apkārt krodziņam. Taču tas ir sīkums lielisko ainavu dēļ, kas pavērsies skatam, tuvojoties jūrai, – Rīvas ieteka jūrā ir izslavēta kā viena no visgleznainākajām piekrastēm Latvijā!
Savukārt gar pašu Rīvas upīti ved pārgājiena maršruts jeb dabas taka Rīvas loki. Tā sākas pie UlmalesLabraga luterāņu baznīcas. Vienvirziena taka ir nosacīti sadalīta trīs posmos, kopumā takai raksturīgi strauji kāpumi un kritumi, taču skaistās ainavas, daudzveidīgā augu valsts ir pūliņu vērti. Pirmie trīs kilometri ir visvieglākie, tos bez grūtībām būs iespējams pieveikt arī senioriem. Nākamie trīs kilometri jau ir atraktīvāki, tos kātojot, ieteicams lietot trekinga nūjas. Šie abi posmi ir marķēti ar zaļu krāsu. Turpretim pēdējie divi kilometri jau ir saldais ēdiens ekstrēmāku pārgājienu cienītājiem – bez marķējuma, ar daudziem šķēršļiem upes krastos.