Kā jums radās interese par dabu un spārēm, kas par godu Latvijas simtgadei rezultējusies grāmatā?
Šķiet, es varētu citēt Džeraldu Darelu: kopš sevi atceros, esmu mēģinājis kaut ko noķert, aptaustīt un izpētīt. Jau mazs būdams, mēģināju ieslodzīt burciņās bites, meklēju sliekas un gāju pie suņa, neskatoties uz to, ka viņš reizēm man iekoda. Visvairāk mani interesēja kukaiņi un ūdeņi, patika pētīt ūdens kukaiņus, kā arī citus bezmugurkaulniekus. Iespējams, savu lomu nospēlēja puikas gados lasītie Zanda Spura darbi par spārēm. Vecie pētnieki bieži pat neapzināti veido jauno paaudzi, kas interesējas par dabu. Kad vajadzēja izvēlēties tēmu doktora darbam, šķita, ka spāres esmu diezgan labi iepazinis.
Grāmatā esmu apkopojis to, kas pašam pietrūcis – labi saprotama un bagātīgi ilustrēta materiāla latviešu valodā. Vēlējos padarīt šo kukaiņu grupu pieejamu visiem. Vairāk par pusotru spāru pētnieku Latvijā vienlaikus nav bijis. Ja šis viens pētnieks kādu iemeslu dēļ savu darbību beidz, pētījumi apsīkst. No vienas puses, nav konkurences, no otras – nav, ar ko aprunāties par specifiskām lietām, lai gan Latvijā ir daudz dabas vērotāju, kas vēro arī spāres.
Neesmu uzrakstījis visu, ko būtu gribējies, piemēram, nodaļu par spāru migrāciju vai ceļvedi spāru vērošanā, tomēr nākamo grāmatu plānoju veltīt kamenēm.
Lai kuru kukaiņu grupu mēs Latvijā skatītos, pietrūkst labi ilustrētas informācijas saprotamā valodā.
Kukaiņu pētījumi ir kā izkaisīti puzles gabaliņi, kas jāliek kopā. Varu lepoties, ka šis ir apjomīgākais latviešu valodā izdotais darbs par kukaiņiem un bezmugurkaulniekiem vispār, tomēr žēl, ka līdzīga apjoma darbi ir tikai divi: Latvijas Sarkanās grāmatas (1998) sējums par bezmugurkaulniekiem un 1957. gadā izdotais Latvijas PSR dzīvnieku noteicējs.
Vai jūsu uzvedība atbilst dullā entomologa tēlam, kurš ar tauriņķeramo tīklu rokās dzenas pakaļ kukaiņiem, aizmirstot par ģimenes locekļiem, kas kopā ar viņu ieradušies atvaļinājumā?
Spāru pētnieks ir tuvu šim tēlam, bet pakaļskriešanai nav rezultāta. (Smejas.) Parasti vienkārši jāstāv un jāskatās, kur spāre lido, un tad piemērotā brīdī jāliek lietā tīkliņš. Tā gan ir tikai viena no metodēm. Dažkārt labāk ir pastaigāt gar ūdens malu un uz augiem meklēt ādiņas, kas palikušas pēc kāpura kļūšanas par spāri. Tas jau ir pierādījums par konkrētās sugas attīstību tajā vietā. Kad spāres iepazītas labāk, tad var staigāt gar ūdensmalu ar blociņu rokās un vienkārši pierakstīt. Taču, lai kukaiņus iepazītu, tie tomēr ir jāķer. Ar fotografēšanu un vērošanu ir par maz, kukaini vajag izpētīt mājas apstākļos, jo dabā tas cenšas aizmukt. Ir vismaz divas spāru sugas, par kurām droši nezinām, vai tās Latvijā tiešām ir, – pētnieks noķēris, bet spāre aizbēgusi.
Kukaiņu pētīšana ir dzīvesveids, tomēr es sevi uzskatu par biologu, ne tikai entomologu. Man patīk skatīties kopainu, jo dabā viss ir cieši saistīts. Daudz esmu pētījis arī putnus, abiniekus un rāpuļus. Jāsaprot, kam garšo spāres, kādi augi tām ir svarīgi, kā arī kādu vidi veidojam sev apkārt.
Kā veidot sev apkārt daudzveidīgu vidi?
Veidu, kā to izdarīt, ir ļoti daudz – putnu būrītis, nenocirsts nokaltis koks, nenopļauts zālāja stūris mauriņa malā, upē vai grāvī ielikts akmens. Manā lauku saimniecībā bija dīķi ar stāvām malām, maz augiem. Spāres dzīvo arī šādos dīķos, bet, lai to būtu vairāk, "dīķu māja" jāveido ar iespējami daudzveidīgākiem "dzīvokļiem" – ar lielākiem un mazākiem augiem virs un zem ūdens, ar dziļākām un seklākām vietām. Sākumā izrakām vairākus mazākus dīķīšus abiniekiem, bet vēlāk vienu lielāku ar lēzeniem krastiem. Iestādījām niedres, lēpes, ežgalvītes, vienā līcī arī elšus (šie ananāsa lapām līdzīgie augi ir ļoti nozīmīgi spārēm). Pirmie, kas nāca inspicēt, bija stārķi. Pēc tam parādījās tilbītes. Tagad jau redzams, ka vardes tieši uz to stūri pārvākušās nārstot, visos dīķos mīt tritoni. Šobrīd dīķos dzīvo jau 30 sugu spāres, gandrīz puse no Latvijas faunas. Sava veida mājdzīvnieki, kuriem vajag radīt labvēlīgus dzīves apstākļus, bet kurus nevajag pieskatīt. (Smejas.) Mana lauku saimniecība ir ļoti parastā vietā, bet ar savu darbību un reizēm arī bezdarbību es sev apkārt radu vietu jaunām krāsām, skaņām, kustībām.
Vai dabas pētnieka gaitās jums pašam ir gadījušies Darela cienīgi piedzīvojumi?
Tā nekad nav rutīna! Aizskatoties uz spārēm un putniem, ir gadījies iebraukt ar mašīnu zivju dīķī. Reiz uz ceļa pamanīju lāča pēdas, kurās, kā mēdz rakstīt grāmatās, sāka sūkties ūdens. Citā reizē, pētot spāres, braucu ar piepūšamo laivu. Likās, cik tad reižu dienā var pumpēt to laivu, lai pārbrauktu uz nākamo punktu, – ņemšu un noairēšu pāris kilometrus , un galā sagaidīs mašīna. Diemžēl nepamanīju, ka esmu samainījis kartes un 1 cm atbilst ne vairs vienam, bet 5–6 kilometriem. Airējos līdz vēlam vakaram, izkāpu krastā un labi, ka tumsā uz ceļa mani pamanīja sagaidītāji, jo viņi bija nolēmuši doties prom, pieņēmuši, ka nakšņošu pie upes. Mobilo telefonu tad vēl nebija.
Bionerģētiķe