Latvijas mežos bērzi nav retums. Šai koka sugai ir vērtīga ne tikai koksne, bet arī baltā miza jeb tāss. Senatnē tāss bija patiesi vērtīgs materiāls, no kura gatavoja dažādus sadzīves priekšmetus. Nelielā apjomā arī mūsdienās tāsi izmanto amatniecībā. Skaistas tāšu cibas, grozus un citus priekšmetus Cēsu novada Līgatnes pagasta Iknešos kopā ar sievu Madaru gatavo tāšu meistars jeb tāsiķis Kaspars Zvirbulis.
Kā sākās jūsu interese par bērza tāšu priekšmetu veidošanu?
Tā nebija aizraušanās, bet vienkārši aprēķina darbība, jo 12 gadu vecumā pie sava onkuļa gāju pelnīt kabatas naudu. Tā arī viss sākās. Protams, uzreiz jau netaisīju tādus traukus kā tagad. Lielu daļu savas dzīves nostrādāju kā celtnieks, un bērza tāss bija kā hobijs, taču pirms padsmit gadiem ar sievu nolēmām kardināli mainīt savu dzīvi un pārcēlāmies uz laukiem. Kopš tā laika strādāju tikai ar tāsīm. Man patīk, ka esmu pašnodarbinātais. Varu strādāt, cik gribu, un darīt, ko gribu. Man nav arī tādas konkurences, kāda ir starp podniekiem vai klūdziņu pinējiem. Manus darbus vienmēr nopērk. Man nav jāstrādā pēc kaut kāda izdomāta šablona. Pa šiem gadiem esmu izveidojis arī sava vārda atpazīstamību.
Kā notiek bērza tāss iegūšana un sagatavošana, lai pēcāk no tās varētu darināt dažādus priekšmetus un traukus?
Bērza tāsi iegūstam jūnija un jūlija mēnešos, kad tā samērā viegli nāk nost no koka. Stumbrā veicam vertikālu iegriezumu, kas ļauj tāsi viegli nolobīt. Tāsij ir tieksme rullēties. Līdzko tā ir savākta, noliekam to plakaniski zem sloga. Strādājam ar plakano materiālu, taču, kad mums to vajag sarullēt, ieliekam siltā ūdenī un kontrolēti skatāmies, kā tā rullējas. Var strādāt gan ar tikko iegūtu materiālu, gan astoņus gadus vecu tāsi, jo tā nebojājas. Bērza tāsi ņemam cirsmās, kas paredzētas zāģēšanai. Mūsdienās ļoti daudz koku zāģē ar harvesteru. Tam ir tādi ruļļi, kuriem iziet cauri baļķis, un nekāda miza uz tā vairs nepaliek, tāpēc vēl pirms koku zāģēšanas dodamies ievākt tāsi. Vienmēr pirms kailcirtes saskaņojam tāšu ievākšanu ar meža īpašnieku. Pin pārsvarā sieva, bet arī es māku pīt. Dažreiz uzpinu kādas lielākās somas vai grozus, bet sieva pīšanā noteikti ir pārāka par mani. Tā kā tāšu cibai ir koka dibens un vāks, tad parasti es dodos uz darbnīcu, kur ir lielāks instrumentu klāsts un gatavoju tāšu cibas.
Kādas ir bērza tāss izmantošanas priekšrocības?
Viens no lielākajiem plusiem ir tas, ka tāss ir antibakteriāla un nepūst, jo tās sastāvā ir betulīns, ko mūsdienās zinātnieki mēģina izmantot pat vēža ārstēšanā. Ne velti agrāk cilvēki izmantoja tāšu traukus pārtikas glabāšanai. Tā kā nebija ledusskapju, piens, sviests, krējums, biezpiens tāšu traukos ilgāk palika svaigs. Man pašam jau vairāk nekā septiņus gadus ir tāšu ciba, kurā glabājam miltus. Pateicoties tai, miltos nemetas kodes. Tāsi plaši izmantoja arī būvniecībā hidroizolācijas pamatiem vai zem logu rāmjiem. Arī slavenajos Norvēģijas zaļajos jumtos starp koka konstrukciju un velēnu ir tāss. Ja tās nebūtu, jumts pēc pieciem gadiem uzkristu uz galvas. Tāss ir arī diezgan termoneitrāla, tāpēc senatnē ar to appina podus un katlu rokturus, lai neapdedzinātos. Tā ir ūdensnecaurlaidīga un elastīga. Darbnīcā man stāv simt gadu vecu tāšu darbu kolekcija. Klūdziņgrozam jau pēc trešā gada sāk pa vienai klūdziņai lūzt, bet tāss notur elastību. Kolekcijā ir arī soma, kas izgatavota Arhangeļskā 1976. gadā. Vietām tā ir nedaudz saplīsusi, bet joprojām funkcionāla un lietojama. Tāšu mūžs ir ilgs. Vienīgais ienaidnieks tāsij ir uguns.
Kādus priekšmetus senatnē vēl no tāss gatavoja līdztekus sadzīvē nepieciešamajiem traukiem?
Klāsts ir ļoti plašs. Piemēram, cepures un vīzes. Tāšu vīzes bija vairāk domātas kā istabas apavi, bet klūgu vīzes izmantoja, dodoties ārā. Tā kā mājās ziemā pārsvarā bija aukstas klona grīdas, vilnas zeķes un tāšu vīzes nodrošināja siltas kājas. Skandināvijā bija izplatīti nažiem spali no tāss. Strādājot ar nazi, rokas bija kailas pat mīnus 30 grādos. Ja nazi ar koka spalu nometa sniegā, tas apledoja, jo koks uzsilst no roku siltuma. Ja pēc tam šādu nazi paņem rokās un turpina ar to strādāt, pastāv risks apsaldēt pirkstus. Ar naža spalu, kas izgatavots no tāss, tā nenotiks. Savukārt Ziemeļamerikas indiāņi no tāss gatavoja kanoe laivas. Amerikas vēsturnieki diezgan vienprātīgi apgalvo – ja nebūtu tāšu laivu, Kanāda tiktu kolonizēta 300 gadu vēlāk. Kanādā ir daudz ezeru. Vienas tādas tāšu laivas pašmasa ir apmēram 40 kg, taču kravnesība tai ir vairāk nekā 400 kg. Pārbraukt ar tāšu laivu pāri ezeram un pēc tam dažus kilometrus pārnest mantas uz nākamo ezeru ir daudz vieglāk un ātrāk, nekā visas mantas nest apkārt ezeram.
Tāpat, runājot par indiāņiem, domājam, ka viņi dzīvoja tikai vigvamos no bizoņādas, taču āda bija vērtīga prece, ko varēja iemainīt pret ieročiem. Bizoņāda ir arī smaga, tāpēc Kanādas indiāņi vigvamus gatavoja no tāss pārklājuma. Viņiem nevajadzēja nēsāt līdzi smagās ādas. Daudz vieglāk mežā bija uztaisīt tāšu vigvamu. Tāss ir pateicīgs materiāls. Mēs pat auskarus no bērza tāss gatavojam. No tāss gatavoja arī mūzikas instrumentus. Vēsturiski tāšu taures ir atrastas gan Latvijas, gan Lietuvas teritorijās. Iespējams, Tālavas taurētājam bija tāšu signāltaure, jo ap to laiku, kad viņš it kā dzīvoja, tikko Latvijā bija parādījusies bronza. Kā redzam pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, bronzu izmantoja kā cēlmetālu rotu pagatavošanai. Diez vai tolaik 12 gadu vecam puikam būtu devuši bronzas vai vara tauri, lai viņš skraida pa mežiem, kur viņu varēja noķert ienaidnieki. Visticamāk, viņam bija tauru rags vai tāšu taure, kuru var viegli pusstundas laikā uztaisīt.
Ko jaunu no tāss pats vēlētos nākotnē izgatavot?
Tā noteikti ir kanoe laiva. Lai to izgatavotu, ir nepieciešams vismaz trīs metrus garš, taisns, apmēram pusmetru diametrā plats bērza stumbrs. Diemžēl šādi bērzi Latvijā ir retums. Parasti tiek zāģēti bērzi, kuru stumbri ir no 10 līdz 15 cm diametrā. Pēdējo četru gadu laikā šādu bērzu man nav izdevies iegūt. Tāpat nākotnē varētu kādus akustiskos paneļus no tāsīm taisīt, bet nepieciešams vēl eksperimentēt. Vajadzīga arī tehnika un tehnoloģija, kuras pagaidām man nav. Taču dzīvē esmu pamanījis, ka katrai lietai pienāk savs laiks. Ir doma kādu dienu uztaisīt arī savu personālizstādi, kā arī izdot grāmatu, jo latviski nav nevienas grāmatas par tāšu amatniecību. Ir pāris grāmatu, kur šai tēmai ir veltītas vien divas trīs lapaspuses. Krieviski un angliski šādas informācijas ir daudz vairāk. Tas gan, visticamāk, nenotiks tuvākajā laikā. Kad kļūšu vecs, nevarēšu vairs neko darīt, tad rakstīšu.