Var jau sevi mierināt ar domu, kurš gan no mums ir perfekts, taču atrast, kā dzīvot, atstājot daudz mazāku ekoloģisko pēdu, var krietni efektīvāk, un par to bieži uznāk vainas sajūta, ka tomēr nedaru maksimumu, kas būtu iespējams. Un tad kampaņveidīgi gribas mesties galējībās – atteikties no dzīvnieku valsts produktu lietošanas uzturā, ēst tikai bioloģisku pārtiku, pāriet uz zero waste dzīvesveidu, kura nosaukums, manuprāt, neatbilst patiesībai, jo nav iespējams dzīvot tā, lai nemaz neradītu atkritumus, vienlaikus piekopjot mūsdienu komforta dzīvesveidu, lai ko arī savos sociālajos tīklos un lekcijās nesludinātu populāri bezatkritumu kustības guru. Atkritumi rodas kaut vai ražošanas procesā, tirdzniecības procesā. Tikai nevajag pārprast – tas nenozīmē, ka nevajag censties! Gluži otrādi!
Pandēmijas laiks nenāca par labu maniem zaļajiem centieniem. Periodos, kad saslimušo skaits bija kritiski augsts, negājām uz veikalu, bet pasūtījām visu, arī pārtiku, uz mājām. Protams, bez pārspīlēti daudziem iepakojumiem neiztika. Arī citkārt uz veikalu devāmies reizi nedēļā, iepērkoties visām septiņām dienām. Kas nu tur uz vietas bija, tas bija jāpērk, ne reizi vien domājot, vai labāka izvēle kopumā ilgtermiņā ir eko banāni, bet maisiņā, vai arī "parastie", taču pliki. Tā kā ēdājs ir mazs bērns, uzvarēja eko banāni, jo jādomā jau arī par veselību šeit un tagad.
Lasot par atkritumu radīto piesārņojumu, jūras eitrofikācijas radītajām problēmām un citām nepatikšanām, dažkārt pārņem bezcerība un vienlaikus arī neatlaidīga vēlme rīkoties, lai situāciju uzlabotu. Šai sajūtai pat ir dots vārds "ekotrauksme" jeb "ecoanxiety", ar to apzīmējot lielākas vai mazākas, bet hroniskas bailes no vides katastrofām. Kā jau jebkura trauksme, arī šī iet roku rokā gan ar vainas un kauna sajūtu, gan bezcerību, dusmām un skumjām.
Trakākais, ka šajā visā valda zināma nenoteiktība – jā, pētnieki izpēta, izmēra, saskaita un secina, un dati ir skaidri un drošticami, un mūsdienās tikai retais apšauba, ka klimata pārmaiņas ir reālas un ka tās izraisa noteiktas cilvēku darbības, taču mūsu katra individuālajām izvēlēm sekas nav saredzamas un sajūtamas uzreiz. Tās ir šķietami abstraktas, ietvertas kaut kādā informācijā, kas tomēr uzreiz nav ar roku aptaustāma.
Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc vairāki mani zaļie centieni ir izgāzušies. Rakstot par industriālās lopkopības saistību ar jaunu pandēmiju rašanos, neēdu gaļu, bet piena produktus lietoju tikai no bioloģiskajām saimniecībām, taču pamazām šī apņemšanās ir aizslīdējusi no manas ikdienas. Tik ļoti liela loma ir steigai, pieradumam, mirkļa vājumam. Sevi mierinot, dažkārt šķiet – nu ko gan es viena, ko gan viena tāda mana mājsaimniecība lielu var ietekmēt? Bet, kad paskatāmies uz cipariem, piemēram, par vienas mājsaimniecības gada laikā saražoto atkritumu daudzumu, izmesto ēdienu utt., izrādās, ka "veikums" ir visai iespaidīgs. Tāpēc nevajag bezcerībā nolaist rokas, bet darīt kaut vai to savu mazumiņu, – visu pasauli uzreiz neizglābsi, bet vai tāpēc nedarīt neko?