Lai signalizētu par mežirbju skaita dramatisko samazināšanos XX gadsimta laikā teju desmit reižu, Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2019. gada putnu izvēlējusies mežirbi Tetrastes bonasia. Skaidrojot šī procesa cēloņus un pētot par stipri apdraudētu uzskatāmo sugu, LOB aicina mežā gājējus ziņot par tikšanos ar mežirbi, bet mežu saimniekus pārvērtēt savus ieradumus mežu apsaimniekošanā un saimniekot putniem draudzīgi.
Mežs, nevis parks
Savulaik, XX gadsimta sākumā, Latvijā dzīvoja 70–100 tūkstošu mežirbju, jo apmēram 40% mežu tolaik varētu būt bijuši piemēroti šai sugai. Pagājušā gadsimta gaitā šo putnu skaits samazinājies teju desmit reižu: satraucoši, ka kopš 2005. gada sugas īpatņu skaits ir samazinājies teju par 90% un mežos palicis vien ap 10% putnu. 2011. gadā mežirbju populācija Latvijā pārsniedza 10 tūkstošus pāru, lai gan sugas statuss par labvēlīgu būtu vērtējams, ja populācija pārsniegtu 50 tūkstošus pāru. Putns kā tipisks nometnieks, kas pārvietojas itin mazā attālumā un nav gājputns, visbiežāk pavada visu dzīvi vietā, kurā piedzimis, un mazliet garākus ceļus mēro vien ziemā. "Mežirbe reti sastopama ārpus meža, un tai izteikti nepatīk lidot pāri izcirtumiem – tā allaž centīsies rast apkārtceļu," skaidro LOB pārstāvis un Gada putna akcijas koordinators Andris Dekants. Viņš papildina, ka tādas putnu sugas sarukumā, kura Latvijā pavada savu dzīvi 24 stundas septiņas dienas nedēļā, nevar vainot nevienu citu kā vien pašu izraisīto situāciju, ietekmējot dzīvotni. Mežirbei ir sastopamas divpadsmit pasugas, izplatības areāls aptver Somiju, Dienvidskandināviju, Krievijas Eiropas daļas ziemeļus līdz Urāliem.
"Šaha dēlītis" jeb dzīvotnes fragmentācija, ko redzam, lūkojoties uz Latvijas teritoriju no putna lidojuma mežu satelītuzņēmumos, ir viens no mežirbes populācijas sarukuma cēloņiem," spriež putnu pazinējs Andris un uzsver, ka fragmentācija meža puduros pārvērš mežirbes dzīvi par uzturēšanos uz "mazas salas"" jeb izdzīvošanu. Tikpat liels bieds ir kailcirtes, kas atstāj mežirbi bez mājvietas un ēdiena. Kā norāda LOB putnu pētnieki Māris Strazds un Viesturs Ķerus jau 2017. gadā izstrādātajā Mežirbes aizsardzības plānā laika posmam no 2017. līdz 2026. gadam, liela mēroga meliorācijas sistēmas darbojas kā ekoloģisks slazds – tā ir tikai ilūzija par mežirbei piemērotu dzīvotni daudzos it kā atbilstošos, bet mazos meža gabalos, neņemot vērā tās sadrumstalotību, kas liedz mežirbei justies tur droši un iedzīvoties.
Ja ir vēlme mežirbi satikt vaigu vaigā vai sadzirdēt tās smalko, stiepto vairākzilbīgo svilpienu (klusā laikā dzird 100 metru attālumā), lielākā varbūtība to sastapt ir aizsargājamās teritorijās, kur ir pietiekami vienlaidus mežs ar pamežu, lapu kokiem, kā arī kritalām.
Ornitologs Andris Dekants mudina mežu saimniekus pārdomāt savu rīcību mežu apsaimniekošanā: "Ir svarīgi, lai mežs īpašnieku iegribu dēļ nepārtaptu par caurredzamu parku: ja īpašnieku netraucē, lai paliek atmirstošie koki un kritalas, kas lieliski kalpo ne vien par savdabīgu pieczvaigžņu restorānu meža mazajiem iemītniekiem, bet arī par mežirbes balkoniņu, jo, dziedot serenāžu dziesmas, tai ir svarīgi pakāpties augstāk par zemi. Tās ir arī iecienītas ligzdu būvēšanas slepenās vietas. Lai mežā vietu rod pamežs – krūmu josla, kā arī lazdas un pīlādži, kas nebūt nav viscaur jāizcērt, attīrot ceļu meža tehnikai, bet jāatstāj, lai putns justos drošāk un omulīgāk. Lai ievēro mežizstrādes miera periodu pavasarī no aprīļa līdz jūnijam, darbus atstājot rudens un ziemas cēlienam. Vislielākā bagātība mežā ir daudzveidība."
Arī pēdējo piecdesmit gadu klimata pārmaiņas mežirbei neesot labvēlīgas, jo samazinājies to dienu skaits ziemā, kad sniega segas biezums ir piemērots mežirbes gulēšanai sniega alā. Turklāt aizvien biežāk ziemā var pieredzēt sērsnu. Tā apgrūtina mežirbes iekļūšanu zem sniega drošai gulēšanai, un sērsnas dēļ apledo visi pumpuri, kas ir mežirbes ziemas ēdiens.
Attiecības meža virtuvē
Mežirbe ir ļoti atkarīga no lapu kokiem, jo ziemas sniegotajā periodā tā barojas ar to dzinumiem un pumpuriem, it īpaši ar alkšņa, arī bērza, pīlādža, lazdas, vītola, dižskābarža. Pavasarī ēdienkartē parādās šo pašu koku jaunās lapas, pēc sniega nokušanas – arī zemsegas augu jaunie dzinumi, kas spraucas no zemes, bet vasarā un rudenī putns mielojas ar ogām, īpaši ar mellenēm un brūklenēm, arī ar koku augļiem. Kukaiņi un kāpuri mežirbes virtuvē ienāk vien kopā ar mazajiem cāļiem, kuri ar tiem mielojas uzreiz pēc piedzimšanas, bet pēcāk kļūst par veģetāriešiem jeb augēdājiem. Mežos ir svarīgi ne tikai lapu koki, bet arī biezas egles, zem kurām mežirbe var paslēpties un gulēt.
Pati mežirbe arī kādam ir gards kumoss. Pagaidām ārpus sezonālajiem ierobežojumiem pavasarī mežirbēm dzīvību var laupīt mednieks, jo suga nav ierakstīta izzūdošo vidū un cauri laikiem mežirbes bijušas tradicionāli medību putni. Par savu maltīti mežirbi labprāt izvēlas plēsēji – lapsas, caunas, jenotsuņi.
Putnu amatierim sākumā mežirbe var šķist līdzīga rubeņa vai medņa vistai (mātītei). Rubeni ar mežirbi neļaus sajaukt rubeņa lielākais augums un mājošana purvainās apkaimēs vai uz lauka, savukārt mednis ir reti sastopams mikroliegumos, tam ir skaļš spārnu vēziens, un tas tālu lido. Ja putns paceļas no zemes un kaut kur aizspurdz, labi neapskatot, to var sajaukt ar sloku vai pat lauka balodi, taču sloka un lauka balodis parasti, paceļoties no zemes, aizlido tālu projām, savukārt mežirbe lielākoties palido tikai mazliet tālāk, jo tai netīk pamest savu iecienīto mājvietu mežā. Mežirbe parasti uzturas tuvu zemei, kur to var pamanīt un sadzirdēt tās spalgo "sī, sī, sisisī" svilpienu. Mežirbe ir mazāka par mājas vistu, bet lielāka par balodi, tērpjas maskējošās krāsās rudā toņkārtā. Tēviņiem pakaklītē rotājas "melna šallīte". Sajaukt mežirbi ar citiem līdzīgiem putniem, piemēram, laukirbi, kas nav sastopama mežā, nav viegli, jo lielākoties nepārklājas šo putnu dzīvotnes: mežirbe par savām mājām sauc daudzveidīgu, cilvēku maz skartu mežu, retāk sastopama Zemgalē, kur vairāk lauksaimniecības zemes, bet mazāk lielu mežu masīvu.