Pavasara klejotājs
Brūnais lācis (Ursus arctos) Latvijas mežus un purvus par mājām uzskatīja jau pirms cilvēka ierašanās tajos. Taču lauksaimniecības interesēs īstenotās neatlaidīgās mežu izciršanas dēļ lācim aizvien nācies atkāpties un meklēt jaunas mājas. Sekas intensīvajām medībām XIX un XX gs. mijā bija pilnīga Latvijas lāču populācijas iznīcināšana, turpretī šodien gan Latvijā, gan kaimiņos Igaunijā, Baltkrievijā un Krievijā lāči atrodas stingrā valsts aizsardzībā – lāču skaits aug, un tie atgriežas savās kādreizējās mājās.
Pēdējo gadu lāču uzskaite liecina, ka Latvijā mēdz uzturēties vismaz divdesmit īpatņu, bet skaits var svārstīties no 20 līdz pat 50 aktīvākajā lāču klejojumu sezonā.
"Katrs lācis sezonas laikā veiktā attāluma ziņā pārstaigā teju pāri Latvijai. Par precīzu lāču skaitu to mērotā attāluma dēļ grūti spriest," lāču maršrutu garumu raksturo Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Valdis Pilāts, piebilstot, ka Latvijā sastaptie lāči vairāk iecienījuši Vidzemes mežus un Lubānas mitrāju, kā arī citas Austrumlatvijas teritorijas.
Tālākos klejojumos lāči dodas agros pavasaros pēc ziemas guļas, lai atrastu barību, kā arī partnera meklējumos pārošanās sezonā. Šāds paaugstināts kustīgums, kam iemesls ir izretināta populācija vai barības trūkums, var radīt maldīgu priekšstatu par lāču izplatības vai skaita pieaugumu. Biežāk lāci var pamanīt pavasaros pēc ziemas guļas – tas ir izsalcis un neuzmanīgs – vai rudeņos, kad tas gatavojas ziemas miegam un ir aizrāvies ar ogošanu, sēņošanu, augļu dārzu apmeklējumiem vai pat atkritumu caurlūkošanu.
Lāču klātbūtni mežos visbiežāk nosaka pēc to pēdām uz zemes, atstātajiem ekskrementiem un nagu skrāpējumiem uz koku stumbriem. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava veiktais lāču monitorings 2018. gadā liecina lielākoties par jaunu un nepieaugušu dzīvnieku klātbūtni, taču trūkst pārliecinošu pierādījumu par Latvijas teritorijā dzimušiem lāčiem. Tāpat nav zināms, vai kāds lācis pie mums paliek uz pastāvīgu dzīvi vai arī uzturas tikai īslaicīgi – ne ilgāk par dažiem gadiem. Pētnieki cer, ka atbildi uz šiem jautājumiem sniegs aizsāktā molekulārās ģenētikas metožu izmantošana lāču monitoringā.
Introvertais vientuļnieks
Lāčus uzskata par vieniem no vismazāk sabiedriskiem plēsējiem, taču tie neslēps savas pēdas, ja tomēr būs gadījušies tuvējā apkaimē. Lāči dzīvo vientuļi, izņemot pārošanās periodus un mātes, kas audzina mazuļus. Ko darīt, ja cilvēku takas pēkšņi krustojas ar lāci?
"Tāpat kā cilvēkbērns, arī lāčubērns uzvedībā atšķiras no pieauguša īpatņa. Lācēni ar mazāku dzīves pieredzi ir ziņkārīgāki, pārdrošāki. No lāča jāuzmanās, ja tas ir ievainots vai ja lāču mamma ir kopā ar bērniem. Mātes ir spējīgas uz varoņdarbiem, tiecoties aizsargāt savus mazuļus. Lāča rīcība var būt neparedzama un katrā situācijā un arī gadalaikā var atšķirties," skaidro dabas pētnieks Valdis Pilāts, uzsverot, ka pieaudzis, vesels lācis pats centīsies izvairīties no sastapšanās ar cilvēku.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 11. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
oskars
Ilmārs Salagals