Ugunsnelaimes risks
Riepu glabāšana videi kaitējumu nenodara, taču ir risks, ka ļaunprātības vai nejaušības dēļ tās var aizdegties, radīt augstu uguns bīstamību un izdalīt gaisā cilvēka veselībai bīstamas vielas.
Riepas ir sintezēts materiāls, kurā gumija ir apstrādāta kopā ar dažādiem citiem savienojumiem. To var būt pat divsimt, un, lai gan riepu pārstrāde dabā ilgst piecas līdz astoņas desmitgades, tomēr procesa rezultātā apkārtējā vidē nonāk dažādas kaitīgas vielas. Latvijā riepu uzkrājumi ir ap 105 tūkstošiem tonnu iepriekš lēsto 47 tonnu vietā.
"30% no tirgū ievestajām riepām ik gadu netiek savākti un pārstrādāti. Tad ir tāds apjoms, ko varētu saukt par pelēko importu, to tirgus daļu, kura vispār nepakļaujas nekādam regulējumam. Pārstrādes problēma jāskatās divos līmeņos. Pirmkārt, netiek pārstrādātas pienācīgos apjomos tās riepas, par kurām importētāji it kā ir noslēguši apsaimniekošanas līgumu. Otrkārt, jāņem vērā pelēkais tirgus, kas nemaksā dabas resursu nodokli un arī neslēdz līgumu par riepu apsaimniekošanu," saka Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas (LRAA) vadītāja Tīna Lūse.
Cīņa ar riepu kalniem
Ik gadu Latvijā turpina palielināties nesavākto un nepārstrādāto riepu daudzums. Šobrīd jebkuram riepu ievedējam, kurš piegādā realizācijai Latvijā riepas, ir pienākums rūpēties, lai riepas pēc nolietošanas tiktu apsaimniekotas. Likums piedāvā izvēlēties divus ceļus, kā to darīt: maksāt dabas resursu nodokli – 660 eiro par katru realizēto riepu tonnu – vai izvēlēties noslēgt līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, kuram ir tiesības apsaimniekot riepas, un attiecīgi maksāt šim apsaimniekotājam par to, lai riepas no uzkrāšanas vietām tiktu savāktas un aiztransportētas pie pārstrādātāja un tiktu samaksāts par riepu pārstrādi, un reāla pārstrāde arī tiktu veikta.
"Tā cena, salīdzinot ar nodokli, ir apmēram piecas sešas reizes izdevīgāka. Sistēma ir būvēta tā, lai novirzītu riepu ievedējus pie apsaimniekotājiem, jo valstij pašai nav infrastruktūras, kas var nodrošināt nolietoto riepu savākšanu, transportēšanu un pārstrādi, šim nolūkam tiek autorizēti apsaimniekotāji, kurus valsts uzrauga un kuriem šis uzdevums ir jāveic. Svarīgi saprast, ka minētā iemesla dēļ dabas resursu nodokļa samaksa faktiski nenodrošina, ka tiek veikta apsaimniekošana, tāpēc vienīgais veids, kā nodrošināt, lai riepas tiktu apsaimniekotas, ir slēgt līgumu ar apsaimniekotāju. Šobrīd tirgus darbojas tā, ka 99% no tiem tirgus dalībniekiem, kuriem vispār rūp, kas notiek ar to ievestajām riepām, izvēlas maksāt apsaimniekošanas maksu, un par to viņiem tiek piešķirts dabas resursu nodokļa atbrīvojums.
To arī nozīmē princips "nauda seko riepai" – riepu ievedējs samaksā apsaimniekotājam par to, lai tas nodrošinātu riepu savākšanu, transportēšanu un pārstrādi, un nevienam citam, piemēram, patērētājam vai tirgotājam, par pārstrādi vairs nav jāpiemaksā.
Svarīgi zināt, ka, atdodot riepas pārstrādātājam, arī par pārstrādi ir jāmaksā. Lai radītu otrreizējās pārstrādes materiālu, kam ir konkurētspējīga cena, par pārstrādi ir jāpiemaksā – šī ir viena no izmaksām, kas veido apsaimniekošanas maksu," skaidro Tīna Lūse.
Tā kā sistēma daudzu gadu garumā nav bijusi sakārtota, autovadītāji nereti ir saskārušies ar situāciju, ka par nolietoto riepu nodošanu un pārstrādi ir prasīta papildu samaksa.
"Tam ir dažādi objektīvi iemesli. Piemēram, uzņēmumi, kuriem ir tiesības piedalīties riepu apsaimniekošanā, savā starpā diezgan sīvi konkurē, cik daudz riepu ievedēju tie dabūs savā klientu portfelī. Konkurēšana notiek, piedāvājot zemāko cenu. Rezultātā kaut kādā brīdī tirgū cena bija tik zema, ka realitātē riepu pārstrāde un savākšana nevarēja notikt. Šī apsaimniekotāju negodprātīgā rīcība ir viens siets, caur kuru izbirst nepārstrādātās riepas, un otrs – riepu ievedēji, kuri ne samaksā nodokli, ne noslēdz apsaimniekošanas līgumu," saka Tīna Lūse.
Kāds ir riepu aprites cikls ideālā gadījumā? "Ideālais aprites cikls būtu tāds, ka riepu ievedējs ieved riepas un noslēdz līgumu ar apsaimniekotāju. Viņš ir samaksājis par riepu apsaimniekošanu, un tad, kad riepas nonāk mazumtirdzniecības vietās, pie mazumtirgotāja nonāk arī informācija, kur var nodot nolietotās riepas. Attiecīgi autovadītājam, pērkot, mainot riepas, ir iespēja atstāt vecās riepas, nepiemaksājot neko klāt. Ir diezgan liels īpatsvars to auto īpašnieku un mazumtirgotāju, kuri pērk riepas no tiem riepu ievedējiem, kuri nav noslēguši apsaimniekošanas līgumu. Sanāk, ka par šo riepu apsaimniekošanu nav ticis samaksāts, piemēram, pērkot riepas internetā, un nevar pārmest apsaimniekotājam, ka tas šīs riepas nesavāc," saka Tīna Lūse.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 8. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pareizaisvirsraksts
sicher
Irlielāmērāticams