Metodes pielāgo sugas specifikai
"LVM strādā putnu eksperti, kuri jau ilgstoši pēta atsevišķas sugas. Kompetence tiek apvienota ar reālām vajadzībām, jo uzņēmumam ir svarīgi sekot līdzi, kā mežsaimnieciskā darbība ietekmē bioloģisko daudzveidību kopumā un jo īpaši sugas, kuras ligzdo mežā. Reto un aizsargājamo putnu sugas, kurām monitorings tiek veikts, ir bioloģiskās daudzveidības indikatori konkrētās mežu platībās. Savukārt mazā ērgļa populācijas dinamika raksturo notiekošo ne tikai meža, bet arī lauksaimniecības zemēs, jo šis putns ligzdo mežā, bet barojas lauksaimniecības zemēs," skaidro LVM vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis.
Monitoringa metodes ir dažādas. Ir sugas, kuras tiek skaitītas visā valsts teritorijā, tās ir sugas, kuras ligzdo salīdzinoši nelielā skaitā. Piemēram, klinšu ērglis, jūras ērglis, zivjērglis un melnais stārķis, kā arī vistu vanags. Taču mednis un mazais ērglis tiek skaitīti speciālos parauglaukumos. Piemēram, mazā ērgļa populācija tiek vērtēta ap četriem tūkstošiem pāru. Protams, ka ik gadu nevar saskaitīt visus mazos ērgļus, tādēļ vairākās vietās Latvijā kopumā piecos parauglaukumos tiek skaitīti tur sastopamie mazie ērgļi un iegūtā informācija tiek ekstrapolēta uz visu Latviju.
Monitoringā tiek ņemti vērā divi sugas labklājību raksturojoši aspekti – nosakot klātesošo pāru skaitu, kā arī ligzdošanas sekmes.
"Ligzdošanas sekmes nosaka daudzi faktori atkarībā gan no katras sugas bioloģijas, gan migrācijas stratēģijas. Putni, kas ir tā saucamie nometnieki, visa gada garumā uzturas ligzdošanas teritorijā. Šīs sugas ietekmē galvenokārt vietējie faktori. Savukārt migrējošās sugas papildus ietekmē faktori migrācijas vietās un ceļā. Piemēram, no LVM monitorētajām sugām pie nometniekiem ir pieskaitāms mednis, klinšu ērglis, jūras ērglis, vistu vanags," stāsta Bergmanis.
Skaita divreiz gadā
Vides eksperti nestaigā katru dienu pa mežu, skaitot putnus – monitorings tiek veikts atbilstoši katras sugas ligzdošanas bioloģijai, ņemot vērā laiku, kad suga ir konstatējama ligzdošanas vietās un kad tajā izšķīlušies jaunie putni. Medņus skaita reizi gadā – augustā. Eksperti noteiktā maršrutā apseko attiecīgo teritoriju, kur medņi mīt, maršrutus: trīs cilvēki astotnieka veidā izstaigā teritoriju vairāku kilometru garumā un saskaita redzētos putnus, reģistrējot gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus. Reģistrē arī medņu ekskrementus, spalvas, kas liecina par medņu klātbūtni.
"Pārējām sugām pētījums ir dalāms divos etapos. Mazos ērgļus uzsākam skaitīt aprīļa vidū vai trešās dekādes sākumā, kad tie ir atlidojuši no ziemošanas vietām Āfrikā un aktīvi riesto. Riestojošus mazos ērgļus ir viegli pamanīt. Šī uzskaite ilgst līdz maija sākumam, tad tiek kartēti iespējamie ligzdošanas rajoni. Ne visi dzimumgatavību sasniegušie putni ligzdo. Tie, kas neligzdo, tomēr riesto un ir jāiekļauj klātesošo putnu aprēķinā. Savukārt jūlijā vides eksperti dodas uz konkrētām ligzdām, kuras ir iepriekš konstatētas, un nosaka ligzdošanas sekmes. Līdzīgi monitoringa process notiek arī citām sugām, ne tikai mazajam ērglim. Un, protams, tiek apsekotas ne tikai zināmās ligzdas, bet meklētas arī jaunas. Piemēram, ja izrādās, ka vecā ligzda nokritusi, meklējam jaunu tuvākajā apkārtnē," atklāj Uģis Bergmanis.
Ligzdojošo pāru skaits pieaug
LVM sistemātisku putnu monitoringu veic kopš 2012. gada. Taču par atsevišķām sugām LVM rīcībā ir informācija par ievērojami ilgāku periodu, ļaujot izdarīt secinājumus par populāciju dinamiku dažādos periodos. Cilvēka ietekme uz dabu neapšaubāmi pieaug, taču ir sugas, kuras veiksmīgi spēj tai pielāgoties. Uģis Bergmanis secina – vairākām no monitoringā iekļautajām sugām putnu skaits ir pieaudzis. Piemēram, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Latvijā ligzdoja ap trīs jūras ērgļu pāru, bet šobrīd to skaits ir jau ap 150 pāru. Tas ir viens no spilgtiem veiksmes stāstiem, kā vēl pirms 30 gadiem globālā mērogā uz izzušanas robežas esoša suga piemērojusies esošajiem apstākļiem! "34% no visiem jūras ērgļiem ligzdo tā saucamajos ekoloģiskajos kokos. Cērtot mežu kailcirtē, uz vienu hektāru tiek atstāts noteikts skaits koku, un jūras ērglis tos ir veiksmīgi izvēlējies ligzdu būvēšanai. Jūras ērglim patīk, ka no ligzdas ir laba teritorijas pārredzamība, ko nodrošina šādi apstākļi," skaidro vides eksperts.
Arī zivjērgļu skaits Latvijā būtiski pieaug, neskatoties uz to, ka šī suga ir migrējoša un to ietekmē arī faktori ārpus ligzdošanas vietām. Tā veiksmīgi pārdzīvo gan ziemošanas riskus, gan labi ir iejutusies Latvijas apstākļos. Trešdaļa no visiem pāriem ligzdo purvos, no kuriem lielākā daļa ir aizsargātas teritorijas. Otra trešdaļa, līdzīgi kā jūras ērgļi, arī ligzdo ekoloģiskajos kokos izcirtumos.
Mazo ērgļu populācija ir stabila. Tā ir piedzīvojusi skaita kritumu no 2005. līdz 2011. gadam, bet pēdējos gados skaits ir stabilizējies.
Arī klinšu ērglim ir vērojams populācijas skaita pieaugums. Tā ir viena no retākajām plēsīgo putnu sugām Latvijā – šeit ligzdo līdz 10 klinšu ērgļu pāru. Tas nav daudz, taču pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Latvijā ligzdoja vien trīs līdz pieci klinšu ērgļu pāri. Šo putnu ligzdošanas biotops ir lieli purvu masīvi, kas ir plašu mežu ieskauti. Bija laiks, kad plēsīgos putnus aktīvi medīja, tas notika vēl pagājušā gadsimta sākumā un vidū. Līdz ar to klinšu ērgļu un citu plēsīgo putnu skaits būtiski samazinājās un tie bija sastopami vien grūti pieejamās vietās. Taču pēdējā desmitgadē arī ziemeļu valstīs – gan Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, gan Igaunijā – klinšu ērgļu skaits ievērojami pieaug, un tas ir jūtams arī Latvijā.
Uz apdraudējuma robežas
Taču ir sugas, kurām nebūt tik labi neklājas. Piemēram, vistu vanagu populācija pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazinājusies. Tas ir izzudis no nelieliem mežu pudurīšiem un atkāpies lielos mežu masīvos. "Taču vistu vanagam ir divas populācijas – viena dzīvo mežos, otra ir tā sauktā pilsētas populācija. Rīgas pilsētas teritorijā, tai skaitā parku un mežu zonā, mīt aptuveni 50 vistu vanagu pāri," atklāj Uģis Bergmanis.
LVM medņu monitoringu uzsāka 2012. gadā. "Šo astoņu gadu periodu varam dēvēt par īstermiņa pētījumu. Ja dažu gadu laikā notiktu būtiska putnu skaita samazināšanās, tad mēs būtu liecinieki sugas izzušanai. Patlaban populācija ir stabila," teic eksperts.
Bēdīgāk klājas melnajam stārķim. Šobrīd samazinās gan melnā stārķa pāru skaits, gan ligzdošanas sekmes. Viens no iemesliem ir intensīvā mežsaimnieciskā darbība, taču cēloņi meklējami arī melnā stārķa barības bāzē. Turklāt tā ir arī migrējoša suga, tādēļ populācijas samazināšanās ir vairāku faktoru kopums. "Melnā stārķa pamatbarība ir neliela izmēra zivtiņas, kuras mīt mežu upītēs un strautos. Nozīmīga barība ir arī vardes. Klimata pārmaiņu dēļ ir bezsniega ziemas, sausums. Ja strauti un mazās upītes izžūst, melnajam stārķim nav, ko ēst. Ne jau tikai klimata pārmaiņu dēļ izžūst strauti – liela daļa meža upīšu ir iztaisnotas, kā rezultātā tās straujāk izžūst. Savukārt lauksaimniecībā lietotā ķīmija negatīvi ietekmē abinieku vairošanos," uzsver Uģis Bergmanis.
Zviedz Zirgs