Par 2025. gada ģeovietu izziņots Pūsēnu kalns, kas ir uzskatāms par Latvijā augstāko piejūras kāpu. Lai arī Pūsēnu kalns ir aizsargājams dabas objekts, tomēr tā majestātisko stāju gadu no gada turpina placināt neapdomīgi viesi, novirzoties no norādītā pastaigu maršruta.
Saudzējamā savrupniece
Balsojumā astoņu pretendentu konkurencē Pūsēnu kalnu par 2025. gada ģeovietu pēc Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas un Ģeogrāfijas nodaļas iniciatīvas izvēlējušies ģeologi un ģeoloģijas interesenti. "Pūsēnu kalns ir savrupa kāpa līdzenā teritorijā, kas izceļas starp līdzīgiem veidojumiem, – tā ir augstākā piejūras kāpa Latvijā ar absolūto augstumu 37 metri un relatīvo augstumu 31 metrs," skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis.
Pūsēnu kalns atrodas nepilnas pusstundas braucienā no Liepājas, dabas parkā Bernāti. Pūsēnam kaimiņos atrodamas arī tādas vietas kā Ātrais kalns, Pāļu kalns, Lāvas kalns, Ceplinieku kalns un Mietraga kalns. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes– Jūrmalciema– Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes–Jūrmalciema un Jūrmalciema–Bernātu – kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni pusotru kilometru garš pārpūsto smilšu iecirknis. Tas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka.
"Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras," stāsta ģeologs Stinkulis.
Pūsēnu kalns ir ievērojams ne tikai savas augstās stājas dēļ, bet arī šī dabas pieminekļa teritorijā atrodamo Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu dēļ. Kā liecina Dabas aizsardzības pārvaldes dati, šai vietai raksturīgas ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas, mežainās jūrmalas kāpas un veci vai dabiski boreālie meži.
Ceļojošās smiltis
Savulaik latviešu rakstnieks Alberts Bels romānā Cilvēki laivās (1987) vēstīja par iedomātiem XIX gadsimta notikumiem Kuršu kāpas pusē – par Melnkrantes lielās kāpas jeb Sventes kalna izkustēšanos no vietas. Romānā laivu būvētājs Dardeģis esot izcirtis kokus, kas auguši uz kāpas, savukārt tas ļāvis kāpai kustēties. Skolotājs Kuronis Sventes kalna gaitas centies apturēt, noklājot kalnu ar aitu mēsliem un stādot uz kāpas kokus, lai pasargātu Melnkrantes ciemu un tā iemītniekus. Taču vietējie skolotāja centienus apšaubīja, un visi pūliņi tika smilšu aprakti, bet cieminieki zaudēja savu mītnes vietu līdz pat baznīcas tornim. Viesojoties Kuršu kāpā, par līdzīgu pieredzi liecina arī vietējo iedzīvotāju vēsturiskā pieredze. Smiltis savulaik te nav saudzējušas viensētas un arī ciemus.
Šķiet, ka Dienvidkurzemē izgūlušo Pūsēnu kāpu jeb Pūsēnu kalna stāsts ir radniecīgs Bela aprakstītajiem notikumiem romānā. Kāpu ceļošana Pūsēnu kalna apkaimē aizsākusies jau XVII gadsimtā. Kā cēloņi ir minēts gan tas, ka tolaik piekrastē cirsti priežu meži, gan tas, ka bijuši plaši meža ugunsgrēki. Pūsēnu kalna izveidošanos saista ar laika posmu no 1785. līdz 1835. gadam, kad vietējie cīkstējušies ar plūstošajām smiltīm, cenšoties stādīt krūmus un sēt zāli.
Uzskata, ka tajā laika nogrieznī smiltis esot aprakušas daudzas vietējās mājas, tostarp arī vietējā mežsarga ģimenes mājas, kurām bijis dots nosaukums Pūsēni. Tālab arī vieta iemantojusi Pūsēna nosaukumu. Pēcāk kāpa, pulcinot daudzus vietējos Rucavas un Nīcas saimniekus, tika apjozta ar žagaru sētu, papildus apklāta ar meldriem no Liepājas un Papes ezeriem un ar jūras mēsliem un apstādīta ar kokiem un krūmiem, lai tās patvaļīgā kustība neturpinātos.
No smiltīm par ķieģeļiem
Suminot ik gadu konkrētu ģeovietu, ģeologi ne tikai izceļ tās stāstu, bet bieži vien arī rosina pārvērtēt dabā gājēju paradumus. Lai arī Pūsēnu kalns kopš 2001. gada ir valsts aizsardzībā kā ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, tam ne tikai savu roku, bet arī pēdu pielicis un turpina neapdomīgi pielikt cilvēks.
Lai arī Pūsēnu kalna kustība reiz tikusi apturēta, apmežojot to, tomēr pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pie kāpas, saredzot tajā resursu ieguves vietu rūpnieciskiem mērķiem, atkal ķēries klāt cilvēks. Pūsēnu kalns kalpoja par smilšu ieguves vietu, lai no tām tuvējā pēckara laikā izveidotā rūpnīcā Liepājā ražotu silikātķieģeļus. Mēļo, ka balto smilšu ieguve ar ekskavatoru esot notikusi pat cauru diennakti, strādājot maiņās. Ķieģeļi, kuru sastāvā bija ap 90% balto smilšu, tika likti lietā, būvējot piecstāvu namus Liepājā un citas padomjlaika būves.
Kāpa likta mierā vien astoņdesmito gadu sākumā, kad apsīkuši piemērotu smilšu krājumi un kad sākušas augt vides aizsardzības idejas, raugoties aizvien kritiskāk uz piejūras ainavas izsaimniekošanu. Beidzot smilšu ieguves darbus, nu jau par karjeru dēvētā vietā stādītas priedes. Karjera teritorija pašlaik mērāma astoņos hektāros, ko, teritorijai lēnām aizaugot, pakāpeniski pārņem daba.
Neatstāt pēdas
Kā norāda Ģ. Stinkulis, lai arī daļa kāpas savulaik ir tikusi norakta karjera dēļ, tomēr kāpas augstākā daļa ir saglabājusies: "Kāpa pirms tās daļējas norakšanas bijusi izometriska, ar caurmēru aptuveni 350 metru. Pašreizējais nenoraktās daļas garums austrumu–rietumu virzienā ir aptuveni 260 metru, bet ziemeļu–dienvidu virzienā – aptuveni 280 metru."
Pūsēnu kāpas pastaigu taka vijas nepilna pusotra kilometra garumā. Lai arī šī brīža mēri Pūsēnu kalnu aizvien ļauj dēvēt par augstāko piejūras kāpu Latvijā, tomēr dabas aizsardzības speciālisti vērš uzmanību uz cilvēku atbildību, lai šis statuss šai vietai saglabātos arī nākotnē. Svarīgākais, kas jāņem vērā, ir turēties īpaši apmeklētājiem pielāgotajam pastaigu maršrutam, izvairoties no sānceļiem ar mērķi nonākt kalna virsotnē.
Lai mazinātu Pūsēnu kāpas eroziju, ko rada cilvēku pārvietošanās pa kāpas malu, šogad ir pabeigti darbi pie koka kāpņu atjaunošanas. Lai nokļūtu Pūsēnu kalna galā, turp ved koka pakāpieni 120 metru garumā. Kalna virsotnē ir izveidota jauna 32 kvadrātmetrus liela skatu platforma un vairāki soliņi. No šī punkta paveras tuvējā apkaime, kur skatiens var sasniegt aiz apmežotās piejūras kāpu joslas redzamo Baltijas jūru.
Dabas parkā Bernāti ir apskatāma arī Latvijas tālākajā rietumu sauszemes punktā uzstādītā tēlnieka Viļņa Titāna veidotā granīta skulptūra – robežzīme Zaļais stars –, kurā ir ietverts saules motīvs. Zaļais stars ir reta dabas parādība, ko dažkārt vasarā ļoti dzidrā gaisā saulrieta laikā var novērot jūras krastā: brīdī, kad aiz apvāršņa nozūd saule, tai apkārt var būt redzama zaļa līnija.
Iecerēts, ka tematisks pasākums, kas veltīts Pūsēnu kalnam kā Latvijas 2025. gada ģeovietai, norisināsies rudenī, oktobra sākumā – laikā, kad pasaulē atzīmēs Ģeodaudzveidības dienu.5